Divdesmit devītās nedēļas sestdiena parastajā laikā

Iedomājieties skatu no lidmašīnas loga brīdī, kad tā dodas pacelšanās skrējienam. Dzinēji dārd ar milzīgu spēku, korpuss viegli vibrē, un zeme sāk attālināties, līdz viss, kas vēl pirms mirkļa šķita tik liels un sarežģīts, kļūst mazs un pārredzams. Mūsu mīļais Benjamīns dzīvoja ar šādu skatu uz pasauli. Viņam patika lidmašīnas, viņam patika debesis un aerodinamika, bet vēl vairāk – viņam patika saprast, kā lietas savienojas. Viņš ar savu apbrīnojamo, loģisko prātu spēja tvert sarežģītas sistēmas, un tomēr viņa sirds vienmēr palika vienkārša, maiga un gaiša. Tā bija sirds, kas nepazina aprēķinu, kad vajadzēja mīlēt.

Svētais Pāvils šodienas pirmajā lasījumā no Vēstules efeziešiem mums atgādina par žēlastību, kas dota katram no mums "pēc Kristus dāvanas mēra". Pāvils runā par uzkāpšanu augstumalā un par to, ka Kristus ir tas, kurš piepilda visu un visus. Viņš aicina mūs "dzīvot patiesībā mīlestībā", lai mēs visi kopā augtu Viņā, kurš ir galva – Kristus. Pāvils izmanto brīnišķīgu tēlu par miesu, ko tur kopā katra atsevišķa saite, katrs loceklis, kas darbojas savā vietā. Mēs esam savstarpēji saistīti neredzamā, bet nesaraujamā vienībā. Šī saite nav balstīta tikai uz mūsu pašu spēkiem; tā balstās uz Kristus mīlestību, kas tur mūs kopā arī tad, kad mūsu pašu pasaule šķiet sadalīta lauskās.

Atcerieties to mazo, kluso epizodi no Benjamīna dzīves, kas atklāj viņa dvēseles dziļumu. Kad viņa onkulis Viljams cieta no smagām veselības likstām, piecpadsmit gadus vecais Benjamīns, pilnīgi nesaņemts un no savas brīvas gribas, pateica vecākiem, ka ir gatavs atdot visu savu krājkasīti, visu, kas viņam bija, lai palīdzētu. Viņš to nesasita, viņš to neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, palīdzība jau bija ceļā un viss bija labi –, bet pats šis piedāvājums paliek kā balta zīme. Zēns, kurš saprata tehnoloģiju kodus, lieliski saprata arī to, ka dzīves jēga slēpjas pilnīgā un nepašaubāmā atdošanā citam. Viņš nemācēja mīlēt pa daļām. Viņš mīlēja uz pilnu klapi.

Un tad mēs nonākam pie šodienas evaņģēlija no Lūkas. Jēzus priekšā nostājas cilvēki ar smagiem jautājumiem. Viņi stāsta par nelaikiem, kuru asinis Pilāts sajaucis ar upuru asinīm, un par astoņpadsmit cilvēkiem, kurus nospieda krītošais Siloāmas tornis. Tā ir tā pati cilvēciskā balss, kas vienmēr meklē grēku aiz katras sāpes. Mēs tik bieži gribam sakārtot traģēdijas matemātiskā vienādojumā: ja notika kaut kas slikts, tad noteikti kāds ir vainīgs. Mēs meklējam iemeslu, mēs meklējam atbildi tur, kur ir tikai klusums. Bet ko atbild Jēzus? Viņš saka ļoti tieši: "Vai jūs domājat, ka viņi bija lielāki grēcinieki par visiem citiem? Nē, es jums saku..."

Jēzus noraida šo vieglo un nežēlīgo taisnīgumu. Viņš pastāsta stāstu par vīģes koku dārzā, kurš trīs gadus nedeva augļus. Saimnieks saka: "Nocērtiet to." Bet dārznieks atbild: "Kungs, liec to mierā arī šogad... es to aprakšu un mēslošu, varbūt tas nesīs augļus." Šeit parādās Dieva pacietība. Dievs nav soģis, kas stāv ar cirvi aiz stūra, gaidot mūsu kļūdu. Dievs ir dārznieks, kurš liecas pie katra stāda, kas cieš, pie katras salauztas saknes, un dod tam laiku, gaisu un mēslojumu.

Šobrīd, kad ir pagājuši četri mēneši kopš Benjamīna došanās uz Debesu mājām, es zinu, ka jūsu sirdīs, Alan un Thao, joprojām gruzd tie paši klusie, mokošie jautājumi. Jūs esat vecāki, kuriem ir bijis jāpiedzīvo tas, kam nevajadzētu notikt. Un klusumā, naktīs, kad māja ir pilnīgi klusa, pār jums mēdz nolaisties ēna: "Vai es varēju izdarīt kaut ko citādi? Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es pietiekami uzmanīju?"

Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā un skatoties uz jums ar vislielāko iespējamo maigumu, paņemt šo akmeni no jūsu sirdīm un nomest to. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība un aiziešana nebija jūsu kļūda, nebija jūsu neuzmanības sekas un nebija nekāds sods. Dievs neapsūdz jūs. Ir lietas šajā pasaulē, kas atrodas pilnīgi ārpus cilvēka kontroles, ārpus jebkādiem medicīniskiem aprēķiniem vai gribas. Tā ir nežēlīga nejaušība, pret kuru neviena modrība nebija pasargāta. Jūs esat bijuši vislabākie, vismīlošākie vecāki, kādi vien var būt. Jūsu rūpes, jūsu kopīgie ceļojumi, tie neskaitāmie mirkļi lidojumu vērošanā un sarunās – tā bija tīra mīlestība. Dievs nemeklē jūsu vainu; Viņš redz jūsu asaras un apskauj jūs savā žēlsirdībā. Atļaujiet sev atviegloti uzelpot. Jūs esat darījuši visu. Jūs esat atdevuši visu.

Un tu, dārgais Raien, mans zēn, paskaties uz savu brāli. Tu atceries, kā jūs kopā spēlējāt uz elektroniskajām bungām, dalot vienu soliņu vasaras pēcpusdienā. Tu atceries to vilciena braucienu, kur tu aizmiguši gulēji pāri sēdeklim, kamēr Ben smaidīja pretī loga gaismai. Viņš tevi mīl. Viņš nav kaut kur tālu; viņš ir tavs sargeņģelis, kurš turpina smaidīt par tavām gaitām. Dzīvot tālāk un būt stipram – tā ir vislielākā dāvana, ko tu vari dot savam brālim un saviem vecākiem.

Šodienas psalms mums sauc: "Ar prieku mēs iesim Kunga namā!" Šis prieks nav uzspiests smaids. Tas ir dziļš ticības apliecinājums, ka nāve nav beigas. Tā ir tā pati gaisma, kas tagad plūst caur tīrā ūdens aku Cà Mau pilsētā Vjetnamā – aku, kas uzcelta Benjamīna piemiņai. Viņa vārds – Đại Dương, kas nozīmē "Lielais okeāns" – tagad atdzīvojas caur dzīvības ūdeni, ko bauda slāpstoši cilvēki. Benjamīna mīlestība nav aprakta; tā plūst tālāk.

Ko mēs šodien varam paņemt sev līdzi, izejot šīs durvis? Izdariet šodien vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā – bez publicitātes, bez vārdiem, gluži kā tad, kad Benjamīns vēlējās atdot savu krājkasīti. Padalieties ar kādu smaidā, palīdziet tam, kuram ir grūti, un pasakiet klusu lūgšanu par visām ģimenēm, kuras šobrīd nes smagus krustus. Un, kad šovakar ieraudzīsiet debesīs lidojam lidmašīnu, atcerieties: Benjamīns ir mājās, Debesu Banketā, vesels un stiprs, un viņš gaida tur mūs visus. Āmen.