Piektdiena, divdesmit ceturtās nedēļas laika posmā pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži cenšamies dzīvi izmērīt ar to, ko varam aptvert. Mēs skaitām dienas, mēs mēram sasniegumus, mēs būvējam plānus, kas stiepjas tālu nākotnē. Mēs esam kā tie cilvēki, par kuriem šodien lasām Pāvila pirmajā vēstulē korintiešiem – cilvēki, kas mēģina saprast, kas notiek, kad dzīves pavediens pēkšņi pārtrūkst. Pāvils uzdod skarbu, gandrīz neērtu jautājumu: „Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība.” Viņš runā par augšāmcelšanos nevis kā par abstraktu teoloģisku ideju, bet kā par vienīgo pamatu, uz kura mēs vispār varam stāvēt, kad zeme zem kājām sāk grūt.

Iedomājieties to ainu no evaņģēlija: Jēzus ceļo no pilsētas uz pilsētu, pasludinot Dieva valstību. Viņam līdzi ir mācekļi un sievietes, kuras Viņš ir dziedinājis. Viņas nav tikai sekotājas; viņas ir tās, kuras „kalpoja Viņam no saviem līdzekļiem”. Viņas bija piedzīvojušas kaut ko tik dziļu, kaut ko tik neatgriezeniski pārvēršošu, ka vairs nespēja dzīvot citādi, kā tikai atdodot visu savu laiku, savu enerģiju, savus resursus tam, kurš viņas bija atbrīvojis. Viņas bija atradušas kaut ko vairāk par dzīvi – viņas bija atradušas Dzīvības Avotu.

Es domāju par mūsu dārgo Benjaminu. Es domāju par to, kā viņš skatījās uz pasauli. Benjamins Vo bija zēns, kura prāts bija kā izsmalcināts instruments – viņš mīlēja loģiku, viņš mīlēja tehnoloģijas, viņš spēja izprast sarežģītas AWS infrastruktūras ar tādu dabisku vieglumu, kādu citi sasniedz tikai pēc gadiem ilga darba. Viņš bija kā pilots, kurš vienmēr skatījās uz horizontu. Viņa sapnis par „con chim airlines” – šo mazo putnu aviokompāniju – nebija tikai rotaļa; tas bija viņa dvēseles lidojums, vēlme pacelties augstāk, redzēt pasauli no putna lidojuma, kur viss šķiet tik sakārtots un skaidrs. Kad viņš runāja par šo ieceri, viņa sejā parādījās smaids, kas izgaismoja visu istabu. Tas bija smaids, kas teica: „Dzīve ir brīnumaina, pat ja es vēl visu nesaprotu.”

Bet es zinu, ka šodien, trīs mēnešus pēc tam, kad Benjamins devās mājās pie Tēva, daudziem no jums, īpaši Alan un Thao, šī pasaule vairs nešķiet tik sakārtota. Es zinu, ka ir dienas, kad klusums mājās kliedz. Jūs nesat sevī to neizsakāmo skumju nastu, un dažreiz, iespējams, prātā iezogas tas mokošais jautājums: „Kāpēc? Vai es varēju darīt vairāk? Vai es kaut ko palaidu garām?”

Es vēlos jums pateikt kaut ko ļoti maigu, bet stingru: jūs neesat atbildīgi par šo sāpi. Slimība, kas skāra Benjaminu, nav sods. Tā nav jūsu kļūda, tā nav jūsu neuzmanība. Nekāda cilvēciska precizitāte, nekāda analītiska prāta varenība – pat ne Benjamina paša apbrīnojamais intelekts – nebūtu varējis novērst to, kas notika. Dažas lietas dzīvē vienkārši nāk kā vētra, tās ir ārpus mūsu kontroles, un Dievs neapsūdz jūs. Viņš jūs tur. Viņš jūs mīl. Ja jūs jūtaties vainīgi, lūdzu, nolieciet šo nastu pie Krusta pakājes. Jūs esat mīlējuši savu dēlu līdz pēdējam elpas vilcienam, un šī mīlestība ir visskaistākais piemineklis, ko vecāki var uzcelt savam bērnam.

Sievietes evaņģēlijā kalpoja Jēzum ar to, kas viņām bija. Atcerieties, ka arī Benjamins bija zēns, kurš vēlējās atdot visu. Kad viņš uzzināja par onkuļa Viljama ciešanām, viņš nevis stāvēja malā, bet piedāvāja savu krājkasīti. Viņš to nesauca par upuri. Viņš to vienkārši piedāvāja. Tā bija mīlestība, kas nepazina aprēķinu, mīlestība, kas bija gatava atdot visu. Tā ir tā pati mīlestība, kas tagad dzīvo „Giếng Gioan Baotixita” akā, ko esam veltījuši viņa piemiņai. Viņa vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – nav nejaušība. Viņa sirds bija plaša un dziļa, un tā turpina nest dzīvību citiem, pat tagad, kad viņš pats ir Debesīs.

Pāvils saka: „Bet tagad Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, pirmdzimtais no tiem, kas aizmiguši.” Tas ir mūsu cerības enkurs. Mēs neesam cilvēki, kas cer tikai uz šo dzīvi. Ja mēs cerētu tikai uz šo dzīvi, mēs būtu visnožēlojamākie. Bet mēs ceram uz to, kas ir aiz horizonta. Mēs ceram uz to, ko Benjamins jau ir sasniedzis. Viņš nav prom; viņš ir „pirmdzimto” pulkā, viņš ir tur, kur vairs nav ne slimības, ne asaru, ne šķiršanās.

Raien, mans dārgais, tavs brālis vienmēr ir ar tevi. Atceries, ka viņš ir kā pilots, kas lido debesīs – viņš tevi vēro, viņš tevi mīl, un viņš gaida, kad jūs atkal varēsiet dalīties ar saviem stāstiem. Turpini dzīvot tā, kā viņš būtu gribējis – ar ziņkāri par pasauli, ar laipnību pret citiem un ar drosmi būt pašam. Viņa mīlestība pret tevi nav izdzēsta, tā ir tikai mainījusi formu.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Pāvila vārdi atgādina mums, ka mūsu pūles, mūsu mīlestība, mūsu ticība „nav veltīga”. Katrs labs darbs, ko darām Benjamina vārdā, katra lūgšana, katrs kluss mīlestības žests ir ieguldījums mūžībā. Varbūt šodien izdariet kādu mazu, klusu labu darbu. Varbūt tā ir palīdzība kādam, kurš ir vientuļš, varbūt tā ir lūgšana par kādu ģimeni, kas šobrīd nes smagu krustu. Dariet to slepeni. Ļaujiet Benjamina mīlestībai turpināt plūst caur jums.

Nekad neaizmirstiet, ka jūs esat mīlēti. Dievs, kurš atdeva savu Dēlu, zina, ko nozīmē zaudēt bērnu. Viņš zina jūsu sāpes. Viņš raud kopā ar jums, un Viņš arī priecājas kopā ar jums par to, ka Benjamins ir mājās. Kad uznāk tumsa, kad atmiņas kļūst pārāk asas, skatieties uz Krustu. Tas nav nāves simbols. Tas ir tilts. Tas ir tilts starp šo tuksnesi un Debesu mielastu, kur jūs reiz atkal satiksieties. Turiet savas sirdis mierā. Jūs esat stiprāki, nekā jūs domājat, jo jūs esat balstīti uz mīlestību, kas nekad nebeidzas. Lai Benjamina smaids ir kā gaisma jūsu ceļā, un lai Dieva miers, kas pārspēj visu saprašanu, pasargā jūsu sirdis un domas Kristū Jēzū. Āmen.