Piektdiena, divdesmit devītās nedēļas piektdiena pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži vien skatāmies uz pasauli kā uz sarežģītu sistēmu, kurā viss ir jāparedz, jāizskaitļo un jākontrolē. Mēs esam kā inženieri savā dzīvē, cenšoties savienot visus vadus, visus datus un visus sapņus tā, lai tie darbotos bez kļūdām. Mēs vēlamies, lai debesis būtu skaidras un mūsu lidojuma maršruts būtu drošs. Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņš bija zēns, kura prāts bija kā spoža, skaidra gaisma – viņš ar apbrīnojamu vieglumu pētīja mākoņdatošanas arhitektūras, saprata loģiku un tehnoloģiju dziļumus, it kā viņš lasītu pasaules kodu. Viņš bija tas, kurš ar aizrautību un smaidu runāja par savu sapņu aviokompāniju „con chim airlines”. Tā bija viņa vēlme pacelties, viņa vēlme saprast, kā lietas savienojas, kā tās atrod savu vietu lielajā debesu telpā. Viņa prāts bija spožs, bet viņa sirds – tā bija vēl spožāka.

Šodienas pirmajā lasījumā svētais Pāvils mūs aicina dzīvot „ar visu pazemību un lēnprātību, ar pacietību, cietot cits citu mīlestībā”. Pāvils runā par „vienu Garu, vienu cerību, vienu Kungu, vienu ticību, vienu kristību”. Viņš mūs aicina uz vienotību, kas nav balstīta mūsu sasniegumos, bet gan uz mūsu kopīgo piederību Dievam. Pāvils zina, ka mēs esam mazi, ka mūsu prāts bieži vien apstājas pie mūsu pašu sāpēm vai mūsu pašu neizpratnes. Bet viņš aicina mūs uz kaut ko vairāk: uz mīlestību, kas pārspēj jebkuras zināšanas. Benjamīns to saprata tik dabiski. Atcerieties to brīdi, kad viņš, vēl būdams pusaudzis, vēlējās atdot visu savu krājkasīti savam onkulim Viljamam, kurš cieta no veselības likstām. Viņš to nesasita, viņš to neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Viņš bija zēns, kurš bija gatavs atdot visu, jo viņš nemācēja mīlēt pa daļām. Viņš mīlēja tā, kā mūs mīl Dievs: pilnībā.

Evaņģēlijā Jēzus šodien saka ko ļoti skarbu: „Jūs liekuļi! Jūs protat iztulkot zemes un debesu izskatu; kā tad jūs neprotat iztulkot šo laiku?” Jēzus runā par spēju saskatīt to, kas ir būtisks, nevis tikai to, kas ir redzams uz virsmas. Viņš aicina mūs uz izlīgšanu, uz „samierināšanos ar savu pretinieku, kamēr vēl esi ceļā”. Jēzus zina, cik viegli mēs kļūstam akli savā ikdienas skrējienā, savās bailēs un savās prasībās. Viņš aicina mūs apstāties un ieraudzīt patiesību, kas slēpjas aiz mūsu raizēm. Viņš aicina mūs atzīt, ka dzīve ir kas vairāk nekā tikai ārējo apstākļu analīze; tā ir sirds gatavība satikt Dievu.

Alan un Thao, Raien, es zinu, ka pēdējie četri mēneši ir bijuši kā lidojums caur nepārtrauktu turbulenci. Ir dienas, kad šķiet, ka lidmašīna ir zaudējusi vadību. Jūs, iespējams, joprojām dzirdat Benjamīna balsi, redzat viņa rotaļlietas, atceraties to, kā viņš ar prieku runāja par savu nākotni. Jūs esat vecāki, kuriem ir bijis jāpārdzīvo tas, ko neviens vecāks nedrīkstētu piedzīvot. Un es zinu, ka klusumā ielavās tas mokošais jautājums: „Vai es varēju kaut ko darīt citādi? Vai es kaut ko palaidu garām?”

Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā, ar vislielāko maigumu noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna aiziešana nebija jūsu kļūda, jūsu nolaidība vai kādas ārstu neuzmanības sekas. Dievs neapsūdz jūs. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar notikumiem, kas ir pilnīgi ārpus cilvēciskas kontroles, ārpus jebkuras loģikas un aprēķiniem. Tas, ka jūs esat bijuši blakus, ka esat viņu mīlējuši, ka esat gājuši cauri visam kopā – tā ir jūsu mīlestības visaugstākā zīme. Dievs nav ļauns tiesnesis, kurš meklē jūsu kļūdas. Viņš ir Tēvs, kurš redz jūsu sāpes un apskauj jūs. Jūs esat izdarījuši visu, ko mīloši vecāki var darīt. Atļaujiet sev būt atbrīvotiem no šīs vainas nastas. Jūs neesat zaudējuši Benjamīnu; jūs esat viņu uzticējuši Tam, kurš viņu mīl vēl vairāk nekā jūs.

Raien, dārgais zēn, tu esi bijis tik stiprs. Tavs brālis tevi mīl. Viņš ir tavs sargeņģelis. Viņš redz tevi, viņš priecājas par tevi. Dzīvot tālāk nenozīmē aizmirst; tas nozīmē nest viņa gaismu sevī. Kad tu dari kaut ko labu, kad tu esi dāsns, kad tu esi godīgs – tajā visā dzīvo Benjamīns. Viņš nav prom; viņš ir „Banquet of Heaven”, kur viņš jūs gaida. Atcerieties to tēva sapni – Benjamīns, vesels, spēcīgs, zaļos šortos, sakot: „Viss ir kārtībā, es jūs pieskatīšu.” Tā nav tikai vīzija. Tā ir realitāte. Viņš jūs patiešām pieskata.

Šodienas psalms mums atgādina: „Kungs, lūk, tauta, kas ilgojas redzēt tavu vaigu.” Šī ilgā nav tikai skumjas; tā ir cerība. Tā ir tā pati cerība, kas tagad plūst Cà Mau akā, kuru jūs esat veltījuši Benjamīna piemiņai. Tas ir dzīvības ūdens, kas sniedz padzērienu tiem, kuriem tā trūkst. Tā ir Benjamīna mīlestība, kas turpina tecēt pasaulē, nesot cerību tur, kur ir izslāpums. Jūs neesat vieni savās sērās. Visa Baznīca, visi tie, kuriem Benjamīna dzīve ir pieskārusies, ir kopā ar jums.

Jēzus saka: „Kā tad jūs neprotat iztulkot šo laiku?” Šis laiks ir Dieva žēlastības laiks. Tas ir laiks, kad mēs esam aicināti mīlēt vairāk, nevis mazāk. Tas ir laiks, kad mūsu sēras var kļūt par auglīgu zemi mīlestībai pret citiem. Jums nav jābaidās no šī laika. Tai nav jābūt šķelšanai, tai jābūt gaismai, kas jūs savieno. Kad jūs vakarā skatīsieties uz debesīm, ziniet, ka Benjamīns ir tur, kur vairs nav ne asaru, ne slimību, ne sāpju. Viņš ir mājās. Un kādu dienu, kad šis ceļojums būs galā, jūs atkal satiksieties tur, kur viss būs skaidrs, kur viss būs atklāts, un kur mīlestība būs vienīgais, kas paliks.

Ko mēs šodien varam paņemt līdzi? Izdariet šodien kaut ko vienu, kas atgādina par Benjamīna dāsnumu. Varbūt tā ir palīdzība kādam, kurš ir vientuļš, vai vienkārši lūgšana par kādu ģimeni, kas šobrīd nes smagu krustu. Dariet to klusumā, bez publicitātes. Tas ir veids, kā viņa mīlestība turpina darboties. Tas ir veids, kā mēs sakām „jā” Dieva plānam, pat ja mēs to pilnībā nesaprotam. Turieties pie Dieva, turieties viens pie otra. Viņš ir jūsu stiprums. Viņš ir jūsu miers. Āmen.