Ceturtdiena, divdesmit devītās nedēļas pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži vien skatāmies uz pasauli kā uz sarežģītu sistēmu, kas jāuzbūvē, jāatrisina un jākontrolē. Mēs esam kā inženieri savā dzīvē, cenšoties savienot visus vadus, visus datus, visus sapņus tā, lai tie darbotos bez kļūdām. Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņš bija zēns, kura prāts bija kā spoža, skaidra gaisma – viņš ar apbrīnojamu vieglumu pētīja mākoņdatošanas arhitektūras, saprata loģiku un tehnoloģiju dziļumus, it kā viņš lasītu pasaules kodu. Viņš bija tas, kurš ar aizrautību un smaidu runāja par savu sapņu aviokompāniju „con chim airlines”. Tā bija viņa vēlme pacelties, viņa vēlme saprast, kā lietas savienojas, kā tās atrod savu vietu lielajā debesu telpā. Viņa prāts bija spožs, bet viņa sirds – tā bija vēl spožāka.

Šodienas pirmajā lasījumā svētais Pāvils lūdzas par mums, lai mēs tiktu „stiprināti ar spēku caur Viņa Garu iekšējā cilvēkā”. Viņš runā par to, lai mēs varētu „aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums” Kristus mīlestībai. Pāvils zina, ka mēs esam mazi, ka mūsu prāts bieži vien apstājas pie mūsu pašu sāpēm vai mūsu pašu neizpratnes. Bet viņš aicina mūs uz kaut ko vairāk: uz mīlestību, kas pārspēj jebkuras zināšanas. Benjamīns to saprata tik dabiski. Atcerieties to brīdi, kad viņš, vēl būdams pusaudzis, vēlējās atdot visu savu krājkasīti savam onkulim Viljamam, kurš cieta no veselības likstām. Viņš to nesasita, viņš to neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Viņš bija zēns, kurš bija gatavs atdot visu, jo viņš nemācēja mīlēt pa daļām. Viņš mīlēja tā, kā mūs mīl Dievs: pilnībā.

Evaņģēlijā Jēzus šodien saka ko ļoti dīvainu: „Es esmu nācis uguni mest uz zemi, un cik es vēlos, kaut tā jau būtu iedegusies!” Šī nav uguns, kas dedzina un iznīcina. Tā ir mīlestības uguns, kas attīra, kas izgaismo, kas neļauj mums palikt vienaldzīgiem. Jēzus runā par „kristību”, kas Viņam jāsaņem – par Viņa paša ciešanām, par Viņa paša ceļu uz krustu. Viņš saka: „Cik liela ir mana ciešana, līdz tas būs izpildīts!” Viņš zina, ko nozīmē gaidīt, ko nozīmē izjust to iekšējo saspīlējumu, kad sirds ir pilna mīlestības, bet pasaule vēl nav sapratusi šo mīlestību. Jēzus runā par šķelšanos, par to, ka mīlestība pret Dievu reizēm mūs nostāda pret visu ierasto, pret visu, ko pasaule uzskata par drošu un loģisku.

Alan un Thao, Raien, es zinu, ka pēdējie četri mēneši ir bijuši kā lidojums caur nepārtrauktu turbulenci. Ir dienas, kad šķiet, ka lidmašīna ir zaudējusi vadību. Jūs, iespējams, joprojām dzirdat Benjamīna balsi, redzat viņa rotaļlietas, atceraties to, kā viņš ar prieku runāja par savu nākotni. Jūs esat vecāki, kuriem ir bijis jāpārdzīvo tas, ko neviens vecāks nedrīkstētu piedzīvot. Un es zinu, ka klusumā ielavās tas mokošais jautājums: „Vai es varēju kaut ko darīt citādi? Vai es kaut ko palaidu garām?”

Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā, ar vislielāko maigumu noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna aiziešana nebija jūsu kļūda, jūsu nolaidība vai kādas ārstu neuzmanības sekas. Dievs neapsūdz jūs. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar notikumiem, kas ir pilnīgi ārpus cilvēciskas kontroles, ārpus jebkuras loģikas un aprēķiniem. Tas, ka jūs esat bijuši blakus, ka esat viņu mīlējuši, ka esat gājuši cauri visam kopā – tā ir jūsu mīlestības visaugstākā zīme. Dievs nav ļauns tiesnesis, kurš meklē jūsu kļūdas. Viņš ir Tēvs, kurš redz jūsu sāpes un apskauj jūs. Jūs esat izdarījuši visu, ko mīloši vecāki var darīt. Atļaujiet sev būt atbrīvotiem no šīs vainas nastas. Jūs neesat zaudējuši Benjamīnu; jūs esat viņu uzticējuši Tam, kurš viņu mīl vēl vairāk nekā jūs.

Raien, dārgais zēn, tu esi bijis tik stiprs. Tavs brālis tevi mīl. Viņš ir tavs sargeņģelis. Viņš redz tevi, viņš priecājas par tevi. Dzīvot tālāk nenozīmē aizmirst; tas nozīmē nest viņa gaismu sevī. Kad tu dari kaut ko labu, kad tu esi dāsns, kad tu esi godīgs – tajā visā dzīvo Benjamīns. Viņš nav prom; viņš ir „Banquet of Heaven”, kur viņš jūs gaida. Atcerieties to tēva sapni – Benjamīns, vesels, spēcīgs, zaļos šortos, sakot: „Viss ir kārtībā, es jūs pieskatīšu.” Tā nav tikai vīzija. Tā ir realitāte. Viņš jūs patiešām pieskata.

Šodienas psalms mums atgādina: „Zeme ir pilna Kunga labestības.” Šī labestība nav tikai saulaina diena vai priecīgs mirklis. Tā ir Dieva klātbūtne arī tajā brīdī, kad mēs jūtamies visvairāk salauzti. Tā ir tā pati labestība, kas tagad plūst Cà Mau akā, kuru jūs esat veltījuši Benjamīna piemiņai. Tas ir dzīvības ūdens, kas sniedz padzērienu tiem, kuriem tā trūkst. Tā ir Benjamīna mīlestība, kas turpina tecēt pasaulē, nesot cerību tur, kur ir izslāpums. Jūs neesat vieni savās sērās. Visa Baznīca, visi tie, kuriem Benjamīna dzīve ir pieskārusies, ir kopā ar jums.

Jēzus saka: „Es esmu nācis uguni mest uz zemi.” Šī uguns ir mīlestība, kas ir stiprāka par nāvi. Benjamīns to iedega savā sirdī, un tagad tā deg Dieva gaismā. Jums nav jābaidās no šīs uguns. Tai nav jābūt šķelšanai, tai jābūt gaismai, kas jūs savieno. Kad jūs vakarā skatīsieties uz debesīm, ziniet, ka Benjamīns ir tur, kur vairs nav ne asaru, ne slimību, ne sāpju. Viņš ir mājās. Un kādu dienu, kad šis ceļojums būs galā, jūs atkal satiksieties tur, kur viss būs skaidrs, kur viss būs atklāts, un kur mīlestība būs vienīgais, kas paliks.

Ko mēs šodien varam paņemt līdzi? Izdariet šodien kaut ko vienu, kas atgādina par Benjamīna dāsnumu. Varbūt tā ir palīdzība kādam, kurš ir vientuļš, vai vienkārši lūgšana par kādu ģimeni, kas šobrīd nes smagu krustu. Dariet to klusumā, bez publicitātes. Tas ir veids, kā viņa mīlestība turpina darboties. Tas ir veids, kā mēs sakām „jā” Dieva plānam, pat ja mēs to pilnībā nesaprotam. Turieties pie Dieva, turieties viens pie otra. Viņš ir jūsu stiprums. Viņš ir jūsu miers. Āmen.