Trīspadsmitā nedēļa pēc Vasarsvētkiem — Trešdiena

Ir brīži ikdienā, kad mēs sastopamies ar lietām, kas nepakļaujas nevienam cilvēciskam algoritmam vai plānam. Iedomājieties skolas soliņu vai klusu istabu, kur uz galda mētājas pildspalva un kāda grāmata palikusi pusceļā atvērta. Tas ir klusums, kurā pazūd troksnis un paliek tikai priekšmeti, kas liecina par kādu, kurš šeit nesen vēl bija. Mēs dzīvojam pasaulē, kas mēģina visu padarīt paredzamu, sakārtotu un viegli aprēķinātu. Mēs plānojam savas dienas, savus ceļojumus, savu nākotni ar tādu pašu precizitāti, kā inženieris veido programmatūras kodu vai zīmē lidmašīnas spārna aerodinamisko profilu. Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņa prāts bija tik apbrīnojami ass, tik atvērts un gaišs. Viņš bija zēns, kurš ne vien apguva sarežģītas lietas, bet skatījās uz debesīm ar aizrautību, sapņojot par savu paša izveidotu aviokompāniju – to mazo, sirsnīgo ieceri, ko viņš ar smaidu un klusu gādību sauca par „con chim airlines”. Viņš mīlēja putnus un lidmašīnas, viņš mīlēja plašumu, un viņa acīs pasaule bija brīnums, kas jāizpēta. Viņš bija zēns, kurš ticēja, ka cenšanās ir vissvarīgākā, un viņš nebaidījās mēģināt.

Bet šodien Svētais Pāvils savā Vēstulē galatiešiem mums atver durvis uz pavisam citu realitāti. Viņš nerunā par algoritmiem vai noteikumiem, bet par Garu. Pāvils raksta: „Ja jūs vadīts Gars, jūs neesat pakļauti bauslībai.” Un tad viņš nosauc augļus, ko Gars nes mūsu dzīvē: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labestība, uzticība, lēnprātība, atturība. Pret šādām lietām nav likuma. Tā ir kā sakne, kas iestādīta pie tekošiem ūdeņiem, par ko runā šodienas psalms – koks, kas nes savu augli savā laikā un kura lapas nevīst. Benjamīna dzīvē šie Gara augļi nebija teorija. Tie bija klāt viņa smaidā, viņa cieņā pret vecākiem, viņa neizsīkstošajā sirsnībā un tajā dziļajā, klusajā spējā just līdzi citiem. Atcerieties to brīdi, kad viņš, būdams vēl pusaudža gados, saviem vecākiem klusi un pavisam nopietni piedāvāja atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim Viljamam, kurš cieta no veselības likstām. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, un palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Tas bija zēns, kurš gribēja atdot visu, lai tikai citiem būtu labi.

Un tomēr, kad mēs uzlūkojam evaņģēliju, mēs redzam pavisam citu ainavu. Jēzus vēršas pie farizejiem un likuma zinātājiem ar bargiem vārdiem: „Nelaime jums... jūs maksājat desmito tiesu no piparmētrām un dārzeņiem, bet neievērojat taisnību un Dieva mīlestību.” Farizeji un likuma zinātāji bija eksperti noteikumos. Viņi zināja, kā pareizi nostāties, kā pareizi nomazgāt traukus, kā ievēroti katru burtu. Bet viņi bija aizmirsuši sirdi. Viņi uzlika cilvēkiem smagas nastas, kuras paši necentās pacelt pat ar mazāko pirkstu. Jēzus vārdi ir kā ass gaismas stars, kas ielaužas mūsu pašapmierinātībā. Viņš mums jautā: vai mēs dzīvojam pēc burtu likuma vai pēc dzīvības Gara? Vai mēs meklējam ārēju nevainojamību vai iekšēju žēlsirdību?

Alan un Thao, es zinu, cik smags mēdz būt šis laiks, kad klusums mājās kļūst tik dziļš, ka tajā skan tikai atmiņas. Es zinu, ka ir dienas, kad šķiet, ka nastas ir pārāk smagas, un jautājumi par to, kāpēc viss noticis tieši tā, paliek bez atbildes. Es zinu, ka naktīs, kad pasaule guļ, jūs joprojām dzirdat Benjamīna balsi, redzat viņa lidmašīnu kartes, atceraties viņa smaidu pie galda vai to, kā viņš ar degsmi stāstīja par saviem nākotnes plāniem un savu mīļo „con chim airlines”. Un es zinu, ka klusumā dažreiz ielavās tas smagais, mokošais jautājums, ko daudzi vecāki nēsā savās sirdīs: „Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs varējām darīt ko vairāk?” Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā un skatoties uz jūsu sāpēm, maigi un uz visiem laikiem noņemt šo akmeni no jūsu krūtīm. Benjamīna slimība un aiziešana nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Jūs esat bijuši vecāki, kas mīlējuši viņu ar katru savu elpas vilcienu, kas ir gājuši viņam blakus katrā solī un bijuši viņa drošākā osta. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar vētrām un slimībām, kas stāv absolūti ārpus jebkuras cilvēciskas kontroles, un neviens modrums, neviens spēks tās nevarētu novērst. Tas nav jūsu trūkums. Tā ir dziļa, noslēpumaina pasakas daļa, kurā mēs visi esam ceļā uz Tēva mājām. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās vainas nastas. Dievs jūs jau sen ir apskāvis un atbrīvojis. Jūs esat devuši viņam visu mīlestību, ko vien viens bērns var saņemt. Dievs neprasa no jums būt kļūdu labotājiem; Viņš aicina jūs būt mīlētiem.

Raien, dārgais zēn, tu esi bijis tik stiprs. Tavs brālis Benjamīns tevi mīl. Viņa mīlestība nekur nepazūd – tā turpina dzīvot tajos, kas viņu atceras, tajā tīrā ūdenī, kas plūst Cà Mau akā, un tajā labestībā, ko jūs darāt klusumā. Viņš tagad ir kopā ar Dievu, vietā, kur vairs nav ne slimību, ne asaru, bet ir tikai mūžīga gaisma un miers.

Ko mēs varam paņemt līdzi šodien? Izdariet šodien vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā – bez publicitātes, bez liekiem vārdiem, nesot pasaulē gabaliņu no Benjamīna maigās un devīgās sirds. Palīdziet kādam, pasmaidiet tam, kurš ir vientuļš. Un, kad vakara tumsa nolaižas, atcerieties: jūs neesat vieni. Dievs jūs tur savās rokās šodien, rīt un mūžīgi. Āmen.