Piektdiena pēc 25. parastā laika nedēļas

Mēs visi pazīstam to mirkli, kad skatāmies uz pulksteni un šķiet, ka laiks ir apstājies. Vai arī otrādi – kad šķiet, ka tas aizskrien mums garām, nesot līdzi visu, ko esam mīlējuši. Šodienas pirmajā lasījumā Kohelets mums atgādina šo skarbo, bet dziļi patieso ritmu: „Ir savs laiks piedzimt un savs laiks mirt; savs laiks stādīt un savs laiks izraut stādīto.” Šie vārdi nav domāti, lai mūs biedētu. Tie ir domāti, lai mēs ieraudzītu, ka mūsu dzīves audums ir austs no Dieva rokas, pat ja mēs paši neredzam visu rakstu no sākuma līdz beigām.

Šodien mēs esam šeit, lai kopā ar Benjamīnu – mūsu dārgo Ben – apstātos šajā laika plūdumā. Es domāju par to, kā viņš raudzījās uz pasauli. Benjamīns bija zēns, kura prāts bija kā precīzs instruments – viņš koda, viņš būvēja, viņš saprata sarežģītas sistēmas tā, it kā tās būtu rotaļas. Bet aiz šī spožā prāta slēpās kāds cits, vēl svarīgāks aspekts: viņa dziļā, klusā spēja apbrīnot. Atcerieties, kā viņš skatījās uz lidmašīnām? Viņš ne tikai redzēja metāla konstrukcijas; viņš redzēja sapni par lidojumu, par „con chim airlines”, par iespēju pacelties pāri visam. Viņš bija zēns, kurš prata apbrīnot Dieva radīto skaistumu, un šī apbrīna ir tas, kas mūs pietuvina Debesīm.

Bet es zinu, ka šodien, trīs mēnešus pēc tam, kad Benjamīns devās mājās pie Tēva, daudziem no jums šis laiks šķiet kā „laiks raudāt”. Es runāju ar jums, Alan un Thao, un ar tevi, Raien. Es zinu, ka mājās ir vietas, kur klusums ir kļuvis par visskaļāko sarunu biedru. Es zinu, ka ir rīti, kad jūs pamostaties un pirmā doma ir par viņu – par to, kā viņš vienmēr pirmais teica „Labrīt, tēt”. Es zinu, ka jūs joprojām meklējat viņa pēdas savā ikdienā. Un es zinu to smago jautājumu, kas mēdz iezagties sirdī klusās stundās: „Vai es varēju darīt vairāk? Vai es kaut ko palaidu garām?”

Ļaujiet man šodien, stāvot Dieva priekšā, noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Jūs neesat atbildīgi par to, ko neviens cilvēks nespēja apturēt. Slimība, kas skāra Benjamīnu, nav jūsu vaina. Tā nav jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz, un Viņš neprasa jums atskaiti par to, kas bija ārpus jūsu kontroles. Jūs bijāt un esat vecāki, kuri mīlēja viņu ar visu savu būtību. Jūs bijāt viņa drošā osta. Nekāda cilvēciska modrība nevarēja novērst šo krustu. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās nastas, jo Dievs jau sen ir jūs atbrīvojis. Viņš jūs mīl tieši tāpat, kā Viņš mīlēja Benjamīnu.

Evaņģēlijā Jēzus uzdod saviem mācekļiem jautājumu, kas ir pats svarīgākais jautājums mūsu dzīvē: „Bet kas, jūsu domās, es esmu?” Pēteris atbild: „Dieva Kristus.” Šī atbilde nav tikai teoloģiska definīcija. Tā ir atbilde uz ciešanām. Jēzus tūlīt pēc tam runā par savām ciešanām, par savu nāvi un augšāmcelšanos. Viņš nevis izvairās no sāpēm, bet iet tām cauri. Viņš kļūst par to, kurš pazīst zaudējumu, kurš pazīst izmisumu, kurš pazīst to, ko nozīmē tikt „atraidītam”. Un tieši tāpēc Viņš var būt kopā ar jums jūsu sērās. Viņš nav attāls Dievs, kurš skatās no augšas. Viņš ir tas, kurš raud kopā ar jums, kad jūs skatāties uz Benjamīna fotogrāfijām.

Benjamīns bija zēns, kurš saprata, ko nozīmē dāvāt sevi. Atcerieties to stāstu, kad viņš gribēja atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu onkulim Viljamam? Viņš to nedarīja, lai kāds viņu slavētu. Viņš to darīja, jo viņa sirds bija plaša. Viņš bija kā mazs atspulgs tam Dieva dāsnumam, kurš atdod visu – pat savu Dēlu – lai mēs varētu dzīvot. Benjamīna dzīve, lai arī īsa mūsu laika mērā, bija pilnīga, jo tā bija mīlestības pilna. Viņš ir pabeidzis savu skrējienu, viņš ir izgājis cauri visiem „testiem”, par kuriem viņš runāja tēva sapnī, un tagad viņš elpo brīvībā. Viņš ir mājās, un viņš gaida jūs.

Raien, dārgais brāli, tavs brālis tevi redz. Viņš ir tavs sargeņģelis. Jūs esat komanda, un šī komanda nav izjukusi. Kad tu domā par nākotni, kad tu plāno savus soļus, atceries, ka Benjamīns ir līdzās. Viņš tevi iedvesmo ar to pašu ziņkāri un prieku, ar kādu viņš reiz skatījās pa lidmašīnas logu. Dzīvo drosmīgi. Dzīvo tā, lai tavs prieks būtu arī viņa prieks.

Pasaule saka, ka nāve ir beigas, bet Kristus saka, ka tā ir pāreja. Mēs esam aicināti dzīvot šajā cerībā. Ko jūs varat paņemt līdzi šodien? Varbūt tas ir viens mazs solis – kāda laba darba izdarīšana klusumā, kāda palīdzība otram, kas izaug no Benjamīna atstātās mīlestības. Varbūt tā ir lūgšana, kurā jūs vienkārši sakāt: „Kungs, es uzticos Tev, pat tad, kad nesaprotu.”

Jūs neesat vieni. Jūs esat ietverti Dieva mīlestībā, kura ir stiprāka par nāvi. Benjamīns ir „Debesu mielastā”, viņš ir vesels, viņš ir priecīgs, un viņš skatās uz jums ar to pašu maigo smaidu, ko jūs tā mīlat. Pienāks diena, kad šis laiks, par kuru runā Kohelets, beigsies – un tad vairs nebūs „laika raudāt”, bet būs tikai mūžīgs laiks priecāties. Līdz tam brīdim, turiet savas sirdis mierā. Dievs ir ar jums. Viņš jūs tur savās rokās. Un Benjamīns, mūsu dārgais Ben, ir jūsu ceļazvaigzne, kas rāda ceļu uz mājām. Āmen.