Ceturtdiena, trīsdesmitās Kunga parastā laika nedēļas diena

Mēs bieži iedomājamies cīņu kā troksni. Mēs domājam par pūļiem, par kliedzieniem, par putekļiem un dzelzs šķēpiem, kas saskaras saulē. Bet svētais Pāvils šodien mums atgādina kaut ko daudz klusāku un daudz reālāku. Viņš saka: „Mūsu cīņa nav ar miesu un asinīm, bet ar varām, ar šīs tumsas pasaules valdniekiem, ar ļaunajiem gariem debesīs.” Tā ir cīņa, kas notiek klusumā. Tā notiek istabā, kur krītas ēnas; tā notiek naktī, kad pulkstenis sit stundas un miegs nepie nāk; tā notiek sirds dziļumos, kur cilvēks mēģina saprast, kāpēc pasaule ir tāda, kāda tā ir.

Es skatos uz šo tēlu, ko Pāvils mums dod – uz bruņām, uz jostu, krūšu bruņām, vairogu un ķiveri. Un mans skats neviļus kavējas pie kādas pavisam vienkāršas, siltas atmiņas no mūsu dārgā Benjamīna dzīves. Jūs atceraties to brīdi, kad viņš, vēl būdams pavisam jauns, ar savu spožu prātu un bezgala maigu sirdi dzīvoja šeit, starp mums. Benjamīnam patika lidmašīnas, viņam patika debesis un tehnoloģijas, viņš ar tādu bērnišķīgu prieku un smaidu runāja par savu sapņu aviokompāniju „con chim airlines”. Viņš mēdza viegli gigināt, kad stāstīja par debesīm un lidojumiem, it kā viņš jau tad zinātu, ka pasaule nav tikai tas, ko mēs varam aptaustīt ar rokām. Viņa prāts darbojās augstumos – viņš pētīja loģiku, AWS sistēmas, domāja kā pieaudzis, bet viņa sirds palika tik neizmērojami maiga un bērnišķīgi tīra.

Un tomēr, pirms mēs dodamies tālāk, mums ir jāpasaka tas, kas ir jāpasaka patiesi un bez rotājumiem. Alan un Thao, es zinu, cik smags ir šis ceļš pēc četriem mēnešiem. Ir dienas, kad klusums mājā ir tik biezs, ka to varētu griezt ar nazi. Jūs esat vecāki, kuriem ir bijis jāpārdzīvo vissmagākais, ko dzīve var uzlikt uz pleciem. Un es zinu, ka tur, kur sāpes ir visdziļākās, klusi ielavās tas indīgais, smagais jautājums: „Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es varēju izdarīt vairāk? Vai man vajadzēja pamanīt agrāk?” Ļaujiet man šodien, stāvot Kunga priekšā, ar vislielāko maigumu un dievišķu noteiktību noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība un aiziešana nebija jūsu kļūda, nebija jūsu modrības trūkums vai kāds nokavēts solis. Dievs neapsūdz jūs. Dažreiz dzīvē notiek lietas, kas atrodas pilnīgi ārpus jebkādas cilvēka kontroles, ārpus visiem medicīnas likumiem un aprēķiniem – tā ir vētra, pret kuras negaidītumu neviena vecāku mīlestība vai piesardzība nevarēja būt par vairogu. Jūs esat mīlējuši Benjamīnu ar katru sava ķermeņa šūnu, ar katru kopīgo ceļojumu, ar katru lidostas malu, kur kopā skatījāties uz debesīs paceļamām lidmašīnām. Dievs nav soģis, kas sēž un meklē jūsu kļūdas; Viņš ir Tēvs, kurš redz jūsu asaras un tur jūs savās rokās. Atbrīvojiet sevi no šīs vainas nastas. Jūs esat izdarījuši visu, ko cilvēks spēj. Ļaujiet sev brīvi sērot, bet bez vainas apziņas, jo jūs savam dēlam esat bijuši vissvētākā dāvana.

…

Tad evaņģēlijā mēs dzirdam Jēzu, kurš atbild uz tiem, kas viņu brīdina par briesmām: „Ejiet un sakiet šai lapsai: Lūk, es izdzenu ļaunos garus un daru dziedināšanas šodien un rīt, un trešajā dienā es pabeigšu savu darbu.” Jēzus nebaidās no varas un nebaidās no nāves. Viņš iet savu ceļu, jo viņš zina savu Tēvu. Un tad Viņš raugās uz Jeruzalemi ar vārdiem, kas plosa sirdi: „Jeruzaleme, Jeruzaleme... Cik reizes es esmu gribējis sapulcēt tavus bērnus, kā vista sapulcē savus cāļus apakš saviem spārniem, bet jūs negribējāt!”

Vai jūs saklausāt šajos vārdos to pašu siltumu, to pašu vēlmi piesegt, pasargāt un turēt tuvu klāt? Tas ir tas pats gars, ko mēs redzējām Benjamīnā. Atcerieties to brīdi, kad viņš – pavisam jauns būdams – vēlējās atdot visu savu krājkasīti savam onkulim Viljamam, kad viņš cieta no veselības likstām. Viņš to nekad nesasita, tas nebija vajadzīgs, jo palīdzība jau bija ceļā, bet pats šis piedāvājums, šī vēlme atdot visu, kas viņam bija, lai palīdzētu citam – tā ir patiesā mīlestība. Tā ir mīlestība, kas nemēra un neskaita.

Šis ir tas brīdis, kad evaņģēlijs ielaužas mūsu vientulībā. Benjamīns tagad ir tur, kur vairs nav slimību, nav pūļu, nav neziņas – viņš ir Debesu Banketā. Atcerieties to tēva sapni no tām klusajām naktīm, kur Benjamīns stāvēja vesels un spēcīgs zaļos šortos, un mierināja savu tēvu, sakot: „Ba o, test nào con cũng qua hết... Con tự thở được bình thường mà.” Ba, viss ir kārtībā, es varu elpot. Paša elpā, mierā un gaismā. Viņš nav prom; viņš ir uzbūvēts tajā pašā Dieva namā, kurā mēs visi reiz būsim kopā.

Ryan, dārgais zēn, tu sēdi šeit un zini, cik ļoti tev pietrūkst brāļa. Tu atceries to brīdi, kad jūs abi stāvējāt augstu virs pilsētas, smaidot kamerai un daloties tajos piedzīvojumos. Ben tevi redz. Viņš ir tavs sargeņģelis, kurš priecājas par tevi un grib, lai tu dzīvotu ar smaidu, nestu viņa prieku uz priekšu un būtu stiprs saviem vecākiem. Esi drošs – brāļa mīlestība nebeidzas ar nāvi.

Un ikvienam no jums, kas šobrīd klausās – ja jūs nesat savu klusu krustu, slimību vai zaudējumu tālu prom –, dzirdiet: Dievs jūs redz un dzird. Tāpat kā tā tīrā ūdens aka Cà Mau pilsētā Vjetnamā, kas uzcelta Benjamīna piemiņai, lai dotu dzīvības ūdeni izslāpušajiem, tāpat arī Dieva žēlastība turpina plūst caur mūsu mazākajiem darbiem un kluso mīlestību.

Ko mēs šodien varam paņemt līdzi, izejot pa šīm durvīm? Neesiet bargi pret sevi. Izdariet šodien vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā – bez trokšņa, vienkārši tāpat, jo jūsu sirds ir pilna mīlestības, gluži kā Benjamīnam. Un, kad ieraudzīsiet debesīs lidojam lidmašīnu, paskatieties augšup un atcerieties: mīlestība nekad nebeidzas. Dievs ir ar jums. Āmen.