Svētais Pija no Pjetrelčīnas, priesteris

Mēs bieži domājam, ka dzīve ir kā rūpīgi uzbūvēts algoritms. Ja mēs ievadām pareizos datus, ja mēs esam pietiekami uzmanīgi, ja mēs plānojam savus soļus ar precizitāti, kādu Benjamins izmantoja savos AWS mākoņos, tad rezultātam ir jābūt paredzamam. Mēs domājam, ka drošība ir atrodama mūsu spējā kontrolēt mainīgos lielumus. Bet šodienas Svētie Raksti mums atgādina ko citu. Pravietis saka: „Kungs ir vairogs tiem, kas pie Viņa patveras.” Tas nav vairogs, kas pasargā no visām dzīves vētrām, bet gan vairogs, kas mūs patur, kad vētras plosās.

Iedomājieties ceļinieku, par kuru Jēzus runā šodienas evaņģēlijā. Viņš sūta savus mācekļus ceļā, bet pavēl viņiem: „Neko neņemiet ceļam.” Nekādu somu, nekādu naudas, pat ne otru tuniku. Tas šķiet pilnīgi pretēji visai cilvēciskajai loģikai. Kā lai mēs izdzīvojam bez nodrošinājuma? Kā lai mēs ejam nezināmajā bez plāna? Jēzus šeit māca mācekļiem – un arī mums – ka mūsu patiesais nodrošinājums nav tas, kas ir mūsu somās, bet tas, kas ir mūsu sirdīs. Tas ir Dieva Vārds, kas ir „lampas gaisma mūsu kājām”.

Es domāju par mūsu dārgo Benjamina Vo. Viņš bija zēns, kurš saprata sistēmas. Viņš bija tas, kurš ar aizrautību stāstīja par savu sapni – „con chim airlines”. Kad viņš runāja par šo savu aviokompāniju, viņš ne tikai runāja par lidmašīnām; viņš runāja par brīvību, par lidojumu, par spēju pacelties pāri ikdienas ierobežojumiem. Viņa acīs mirdzēja tā pati gaisma, par kuru runā psalmu dziedātājs. Tā bija ziņkāre, kas nebija tikai prāta vingrinājums, bet sirds atvērtība visam, ko Dievs ir radījis.

Es zinu, ka daudziem no jums, īpaši Alan un Thao, šī pasaule šobrīd šķiet kā ceļš bez kartes. Jūs esat zaudējuši to, kurš bija jūsu prieka un cerības stars. Jūs esat iegājuši „mājā”, kurā klusums ir kļuvis par ikdienas viesi. Dažreiz, kad jūs skatāties uz Benjamina atstātajām lietām – uz viņa kodu repozitorijiem, uz viņa iecienītajām vietām – jūsu sirdīs iezogas tas mokošais jautājums: „Vai es varēju darīt vairāk? Vai es kaut ko palaidu garām?”

Ļaujiet man šodien, svētā Pija piemiņas dienā, kurš pats zināja, ko nozīmē nest smagu krustu un tomēr palikt uzticīgam, pateikt jums ko ļoti svarīgu. Jūs neesat atbildīgi par šo tumsu. Slimība, kas skāra Benjaminu, nebija jūsu kļūda, tā nebija jūsu nolaidība. Dievs neapsūdz jūs par to, ko neviens cilvēks nespēja apturēt. Nav tādas cilvēciskas vērības, nav tādas piesardzības, kas varētu novērst dažas no dzīves skaudrākajām vētrām. Jūs esat mīlējuši Benjaminu ar katru savu elpas vilcienu. Jūs esat bijuši viņa drošais patvērums. Nolieciet šo vainas nastu pie Krusta pakājes, jo Dievs to no jums nekad nav prasījis. Jūs esat bijuši labi vecāki, un Dievs jūs mīl tieši tāpat, kā Viņš mīlēja Benjaminu.

Atcerieties to brīnišķīgo, tīro sirds dāsnumu, kas dzīvoja Benjamīnā. Toreiz, kad viņš uzzināja par onkuļa Viljama ciešanām, viņš negaidīja, ka kāds viņam liks – viņš pats piedāvāja atdot visu savu krājkasīti. Viņš to nesauca par upuri; tā bija vienkārši viņa mīlestības valoda. Viņš bija kā tas māceklis, kurš iet bez somas, jo viņa sirds bija pilna ar uzticību. Viņš nebaidījās, jo viņš zināja, ka mīlestība ir viss, kas patiešām pieder mums. Un šī mīlestība turpina plūst. Tā plūst caur “Giếng Gioan Baotixita” aku Cà Mau pilsētā, nesot dzīvību tiem, kam tās trūkst. Viņa vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – ir kļuvis par realitāti. Viņa mīlestība nav mirusi; tā ir kļuvusi par avotu, kas veldzē citus.

Raien, mans dārgais, tavs brālis tevi redz. Jūs bijāt komanda, un šī komanda nav izjukusi. Viņš ir tavs sargeņģelis, kurš turpina tevi iedvesmot. Kad tu skaties uz lidmašīnām, kad tu domā par nākotni, atceries, ka viņš ir līdzās. Viņš mīl tevi ar to pašu mīlestību, ar kuru viņš mīlēja savus vecākus. Dzīvo savu dzīvi drosmīgi, ar tādu pašu ziņkāri, kāda bija viņam. Viņš būtu ļoti lepns par tevi.

Jēzus saka: „Whatever house you enter, stay there.” Mēs esam aicināti palikt mājās – Dieva mājās. Mēs esam aicināti palikt Viņa mīlestībā pat tad, kad viss apkārt šķiet nestabils. Benjamins ir mājās. Viņš ir pie Tēva. Viņš ir „Debesu mielastā”, par kuru mēs visi sapņojam. Viņš ir vesels, viņš ir brīvs, viņš ir pilnībā atradis savu mieru.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Mēs varam paņemt līdzi apziņu, ka mīlestība nekad nebeidzas. Mēs varam paņemt līdzi vēlmi būt kā Benjamins – vienkārši, dāsni, gatavi piedāvāt savu „krājkasīti” citiem, pat ja mēs to neiztukšojam, pats piedāvājums ir tas, kas dziedina pasauli. Varbūt šodien izdariet vienu mazu labu darbu kāda cita labā. Pasmaidiet kādam, kurš izskatās vientuļš. Palīdziet kādam, kurš stāv rindā un šķiet noguris. Dariet to klusi, bez lieka trokšņa, kā to darīja Benjamins.

Jūs neesat vieni. Jūs esat daļa no Dieva ģimenes. Jūs esat Viņa brāļi un māsas, jo jūs uzklausāt Viņa Vārdu pat tad, kad tas ir grūti, un jūs to pildāt, turpinot dzīvot, turpinot mīlēt, turpinot ticēt. Kad vakars kļūst tumšs un atmiņas par Benjamina smaidu sāk sāpēt, atcerieties, ka viņš ir mājās. Viņš ir pie Tēva. Un pienāks diena, kad jūs atkal satiksieties – nevis šajā ceļā, kur mēs „neko neņemam”, bet Debesu valstībā, kur mums viss ir dots. Līdz tam brīdim, turiet savas sirdis mierā. Dievs ir ar jums. Āmen.