Divdesmit sestā svētdiena pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži domājam, ka dzīve ir kā rūpīgi izstrādāts kods. Mēs ticam, ka, ja mēs ievadīsim pareizos datus, ja mēs būsim pietiekami modri, ja mēs izplānosim savus soļus ar to pašu precizitāti, ar kādu mūsu dārgais Benjamīns koda savas spēles savā GitHub repozitorijā, tad rezultātam ir jābūt paredzamam un drošam. Mēs ticam, ka mūsu kontrole pār lietām ir mūsu drošības garantija. Bet šodienas Svētie Raksti mums atgādina ko citu. Pravietis Ecēhiēls mums saka: „Vai tas ir mans ceļš, kas nav taisns? Vai drīzāk nav tā, ka jūsu ceļi nav taisni?” Šie vārdi nav domāti, lai mūs nosodītu. Tie ir domāti, lai mēs apstātos un saprastu, ka mūsu dzīves audums ne vienmēr atbilst mūsu pašu loģikai.

Iedomājieties Benjamīnu. Viņš bija zēns, kura prāts sniedzās tālu pāri viņa gadiem. Viņš saprata sistēmas, viņš aizrautīgi runāja par savu sapņu aviokompāniju „con chim airlines”, viņš ar smaidu un ķiķināšanu stāstīja par lidmašīnām, it kā tās būtu viņa paša spārni. Viņš bija kā putns, kas gatavs pacelties, kā zēns, kurš saskatīja skaistumu pat vissarežģītākajās tehnoloģijās. Bet viņa dzīve, tāpat kā mūsu visu dzīve, sastapās ar to, ko mēs nevarējām ne paredzēt, ne izmainīt.

Alan un Thao, es zinu, ka šie trīs mēneši ir bijuši kā garš, nebeidzams ceļš caur miglu. Es zinu, ka mājās ir vietas, kur klusums ir kļuvis par visskaļāko sarunu biedru. Es zinu, ka ir rīti, kad jūs pamostaties un pirmā doma ir par viņu – par to, kā viņš vienmēr bija klāt ar savu maigo smaidu un savu ziņkārīgo prātu. Un es zinu to smago jautājumu, kas mēdz iezagties sirdī klusās stundās: „Vai es varēju darīt vairāk? Vai es kaut ko palaidu garām?”

Ļaujiet man šodien, stāvot Dieva priekšā, noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Jūs neesat atbildīgi par to, ko neviens cilvēks nespēja apturēt. Slimība, kas skāra Benjamīnu, nav jūsu vaina. Tā nav jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz, un Viņš neprasa jums atskaiti par to, kas bija ārpus jūsu kontroles. Jūs bijāt un esat vecāki, kuri mīlēja viņu ar visu savu būtību. Jūs bijāt viņa drošā osta. Nekāda cilvēciska modrība nevarēja novērst šo krustu. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās nastas, jo Dievs jau sen ir jūs atbrīvojis. Viņš jūs mīl tieši tāpat, kā Viņš mīlēja Benjamīnu.

Evaņģēlijā Jēzus stāsta par diviem dēliem. Viens saka „nē”, bet tad maina savas domas un dara tēva gribu. Otrs saka „jā”, bet nedara neko. Mēs bieži esam kā šie dēli, mēģinot saprast, ko Dievs no mums prasa. Mēs gribam „jā” vārdus, mēs gribam skaidrus rezultātus. Bet Jēzus mums rāda, ka Dieva griba nav algoritms, ko mēs varam atšifrēt; tas ir noslēpums, kurā mēs tiekam aicināti uzticēties. Benjamīns bija kā tas dēls, kurš varbūt ne vienmēr saprata, kāpēc viss notiek tā, kā notiek, bet kura sirds vienmēr palika atvērta mīlestībai. Atcerieties to brīnišķīgo, tīro sirdi – kad viņš, pilnīgi neprasīts, gribēja atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim Viljamam. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja, bet pats piedāvājums bija tas, kas viņš bija: zēns ar pilnīgi atvērtu, dāsnu sirdi.

Šī sirds, šī dāsnā mīlestība, turpina dzīvot. Tā plūst caur „Giếng Gioan Baotixita” aku Cà Mau pilsētā, nesot dzīvību tiem, kam tās trūkst. Viņa vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – ir kļuvis par realitāti. Viņa mīlestība nav mirusi; tā ir kļuvusi par avotu, kas veldzē citus. Tas ir veids, kā Benjamīns joprojām ir kopā ar mums – nevis kā atmiņa, kas bālē, bet kā dzīva mīlestība, kas turpina darīt labu pasaulē.

Raien, dārgais brāli, tavs brālis tevi redz. Jūs bijāt komanda, un šī komanda nav izjukusi. Viņš ir tavs sargeņģelis, kurš turpina tevi iedvesmot. Kad tu skaties uz lidmašīnām, kad tu domā par nākotni, atceries, ka viņš ir līdzās. Viņš mīl tevi ar to pašu mīlestību, ar kuru viņš mīlēja savus vecākus. Dzīvo savu dzīvi drosmīgi, ar tādu pašu ziņkāri, kāda bija viņam. Viņš būtu ļoti lepns par tevi.

Jēzus mūs aicina uz pazemību – uz to pašu attieksmi, kas bija Viņā, kad Viņš „pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz pat nāvei”. Mēs esam aicināti sekot šim ceļam, pat tad, kad tas ved caur ciešanām. Mēs esam aicināti ticēt, ka nāve nav beigas, bet pāreja uz Debesu mielastu. Benjamīns ir mājās. Viņš ir pie Tēva. Viņš ir „Debesu mielastā”, par kuru mēs visi sapņojam. Viņš ir vesels, viņš ir brīvs, viņš ir pilnībā atradis savu mieru.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Mēs varam paņemt līdzi apziņu, ka mīlestība nekad nebeidzas. Mēs varam paņemt līdzi vēlmi būt kā Benjamīns – vienkārši, dāsni, gatavi piedāvāt savu „krājkasīti” citiem, pat ja mēs to neiztukšojam, pats piedāvājums ir tas, kas dziedina pasauli. Varbūt šodien izdariet vienu mazu labu darbu kāda cita labā. Pasmaidiet kādam, kurš izskatās vientuļš. Palīdziet kādam, kurš stāv rindā un šķiet noguris. Dariet to klusi, bez lieka trokšņa, kā to darīja Benjamīns.

Jūs neesat vieni. Jūs esat daļa no Dieva ģimenes. Jūs esat Viņa brāļi un māsas, jo jūs uzklausāt Viņa Vārdu pat tad, kad tas ir grūti, un jūs to pildāt, turpinot dzīvot, turpinot mīlēt, turpinot ticēt. Kad vakars kļūst tumšs un atmiņas par Benjamīna smaidu sāk sāpēt, atcerieties, ka viņš ir mājās. Viņš ir pie Tēva. Viņš ir tas, kurš gaida jūs Debesu mierā. Un pienāks diena, kad jūs atkal satiksieties – nevis šajā ceļā, kur mēs bieži vien nesaprotam, bet Debesu valstībā, kur mums viss ir dots. Līdz tam brīdim, turiet savas sirdis mierā. Dievs ir ar jums. Viņš jūs tur savās rokās. Un Benjamīns, mūsu dārgais Ben, ir jūsu ceļazvaigzne, kas rāda ceļu uz mājām. Āmen.