Rožukroņa Dievmātes piemiņas diena

Mēs esam pieraduši pie tā, ka dzīve ir kā karte, kuru mēs paši zīmējam. Mēs izvēlamies maršrutus, mēs paredzam galamērķus, un mēs ticam, ka, ja vien būsim pietiekami vērīgi, mēs varēsim izvairīties no neparedzētiem pagriezieniem. Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņa prāts bija kā izcila navigācijas sistēma – viņš ne tikai saprata tehnoloģiju, bet viņš tajā dzīvoja. Viņš pētīja mākoņdatošanas arhitektūru un ar tādu pašu aizrautību vēroja lidmašīnas, sapņodams par savu „con chim airlines”. Viņa acīs pasaule bija kā atvērts debesu plašums, kur katrs Boeing 737 bija solījums par kaut ko lielāku, par iespēju pacelties pāri ikdienišķajam.

Bet šodienas Evaņģēlijā mēs redzam kaut ko pavisam citu. Mācekļi nāk pie Jēzus un lūdz: „Kungs, māci mūs lūgties.” Viņi neprasa tehnisku instrukciju. Viņi neprasa algoritmu. Viņi redz, ka Jēzus lūdzas, un viņi saprot, ka lūgšana ir elpošana. Tā ir saikne ar Tēvu, kas nekad nepārtrūkst. Jēzus atbild ar vārdiem, kas ir tik pazīstami, bet tik dziļi: „Tēvs, svētīts lai top Tavs vārds, lai nāk Tava valstība.” Viņš mūs māca, ka mūsu dzīve, mūsu sapņi, pat mūsu visdziļākās ilgas, pieder šai lielajai Dieva valstībai. Viņš mūs māca lūgt par „dienišķo maizi” – par to, kas mums vajadzīgs tieši šodien, lai izturētu, lai elpotu, lai turpinātu iet.

Svētais Pāvils savā vēstulē galatiešiem runā par „Evaņģēlija patiesību”. Viņš stāsta par to, kā viņš stājās pretī pat pašam Pēterim, kad tas sāka atkāpties no šīs patiesības, baidoties no cilvēku viedokļa. Pāvils uzsver, ka mēs neesam aicināti izpatikt cilvēkiem, bet gan dzīvot saskaņā ar to žēlastību, ko Dievs mums ir devis. Pāvils saka: „Kad Viņš, kas no manas mātes klēpja mani bija izredzējis un aicinājis ar savu žēlastību, bija labpaticis atklāt man savu Dēlu...” Šī žēlastība ir tas, kas mūs tur, kad viss pārējais šķiet neskaidrs. Tā ir žēlastība, kas Benjamīnu padarīja par to, kas viņš bija – ne tikai par izcilu prātu, bet par zēnu ar neizmērojami maigu sirdi.

Alan un Thao, Raien, es zinu, ka šie trīs mēneši kopš 13. jūnija ir bijuši kā ceļš caur nebeidzamu vētru. Es zinu, ka ir rīti, kad klusums mājās nav miers, bet gan tukšums, kas pilns ar Benjamīna smieklu un viņa klātbūtnes atbalsīm. Jūs atceraties to zēnu, kurš ar aizrautību stāstīja par savu aviokompāniju, un to zēnu, kurš reiz, pilnīgi neprasīts, vēlējās atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim Viljamam, kurš cieta no slimības. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, un palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Viņš bija zēns, kurš gribēja atdot visu, lai tikai citiem būtu labi.

Un es zinu, ka klusajās naktīs mēdz ielavīties tas smagais, klusais jautājums: „Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs varējām darīt ko citu?” Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā un skatoties uz jūsu sāpēm, maigi pacelt šo akmeni no jūsu krūtīm. Slimība, kas paņēma Benjamīnu, nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Viņš neprasa no jums atskaiti par to, kas stāvēja ārpus jebkuras cilvēciskas kontroles. Jūs bijāt un esat vecāki, kuri mīlēja viņu ar visu savu būtību, kuri pavadīja viņu katrā solī un bija viņa drošā osta. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās nastas, jo Dievs jau sen ir jūs apkampis un atbrīvojis no katra nepamatota vainas apziņas akmens. Jūs neesat neko palaiduši garām. Jūs neesat kļūdījušies. Jūs esat devuši viņam visu to mīlestību, ko Dievs jums ir uzticējis. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar vētrām, kuras mēs nevaram apstādināt, un tas nav mūsu spēkos – tas ir noslēpums, ko mēs sapratīsim tikai tad, kad stāvēsim Dieva vaiga priekšā. Dievs neprasa no jums būt nevainojamiem; Viņš prasa no jums būt mīlētiem.

Šodien, pieminot Rožukroņa Dievmāti, mēs atceramies Mariju, kura stāvēja pie Krusta. Viņa zināja, kas ir zaudējums. Viņa zināja, kas ir sirds, kas tiek caurdurta. Un tomēr, viņa palika uzticīga. Viņa lūdzās. Viņa turpināja mīlēt. Viņa ir tā, kas tagad tur Benjamīnu savās rokās, tāpat kā viņa turēja Jēzu. Benjamīns ir mājās, „Banquet of Heaven”, kopā ar citiem svētajiem, kā svēto Karlo Akuti. Viņš ir vesels. Viņš ir brīvs. Viņš vairs necieš no nekā, kas viņu ierobežoja šajā pasaulē.

Raien, dārgais brāli, tu esi bijis tik stiprs. Atceries, ka saikne starp jums nepārtrūkst. Viņš tevi redz un priecājas par tevi. Dzīvo drosmīgi, ar tādu pašu mīlestību un zinātkāri, kāda bija tavam brālim. Tu neesi viens; tevi mīl tavas ģimenes locekļi un pats Dievs. Viņš ir tavs sargeņģelis, kas tagad redz Tēva vaigu un lūdzas par tevi katru dienu. Benjamīna mīlestība turpina dzīvot. Tā elpo tajā tīrā ūdens akā Cà Mau pilsētā, nesot dzīvību un veldzējumu tiem, kam tā visvairāk vajadzīga. Viņa vidējais vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – ir kļuvis par dzīvu liecību tam, ka mīlestība nebeidzas ar nāvi, bet izplatās tālāk, nekā mēs spējam aptvert.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Izdariet šodien vienu klusu, mazu labu darbu kāda cita labā – bez vārdiem, bez lielas publicitātes, aiznesot mazliet no Benjamīna maigās sirds šai pasaulei. Varbūt tas ir smaids kādam, kurš izskatās vientuļš. Varbūt tas ir kluss atbalsts kādam, kurš cieš. Varbūt tas ir vienkārši lūgums par kādu, kuru mēs pat nepazīstam. Un, kad vakara tumsa nolaižas un ilgas kļūst stiprākas par visu, atcerieties: viņš ir mājās. Pienāks diena, kad jūs atkal satiksieties tur, kur vairs nav šķiršanās, kur vairs nav ne slimību, ne asaru, tikai mūžīga gaisma. Līdz tam brīdim, turiet savas sirdis mierā. Dievs ir ar jums. Viņš jūs tur savās rokās, šodien un mūžīgi. Āmen.