Sestdiena pēc Trīsdesmit otrās gadskārtas nedēļas parastajā laikā

Uz galda stāv tukša krūze, kurā vakar vēl bija silta tēja. Tā ir maza, ikdienišķa lieta, ko neviens cits pat nepamanītu, bet tā uzreiz iecērt plaukumu sirdī, jo atgādina par to, kura tur vairs nav. Mēs tik bieži domājam, ka dzīve ir kā rūpīgi sastādīta adrese vai drošs līgums, kurā viss ir paredzēts. Mēs plānojam darbus, mēs skatāmies uz pulksteni, mēs ticam, ka ar savu prātu un savu gribu mēs spēsim noturēt visu kārtībā un pasargāt savus mīļotos no jebkādas vētras. Benjamin Vo bija zēns, kura prāts ar apbrīnojamu vieglumu sniedzās pretī visam lielajam un sarežģītajam. Viņš ar tādu pašu aizrautību risināja matemātikas uzdevumus, pētīja mākoņdatošanas sistēmas un sapņoja par savu lidojumu pasauli – par to pašu 'con chim airlines', ko viņš ar smaidu un klusu jautrību pieminēja saviem tuvākajiem. Viņš prata redzēt pasakainu kārtību un loģiku tur, kur citi redzēja tikai haosu. Viņš bija kā pilots, kurš vēro debesis, gatavs jaunam maršrutam, jaunam atklājumam.

Bet šodienas evaņģēlijs mums rāda pavisam citu ainu. Jēzus stāsta līdzību par atraitni un netaisno tiesnesi. Tā ir sieviete, kurai nav nekādas ietekmes, nav nekādu bagātību un nav nekādu sabiedrisko sviru. Viņai ir tikai viņas sāpe, viņas nepieciešamība pēc taisnības un viņas balss. Viņa nāk pie tiesneša dienu no dienas, viņa klauvē un sauc, nepagurstot un neapstājoties. Tiesnesis vispirms negrib ne dzirdēt, ne palīdzēt – viņš nebaidās no Dieva un nerēķinās ar cilvēkiem. Bet viņa neatlaidība salauž viņa vienaldzību. Un Jēzus uzdod jautājumu, kas caururbj gadsimtus: 'Vai tad Dievs neaizstāvēs savus izvolītos, kas dienu un nakti sauc uz Viņu?' Šis nav stāsts par to, ka mums ir jāpierunā Dievs, kurš negrib dzirdēt. Šis ir stāsts par cilvēka sirdi, kas nezūd izmisumā, bet mācās saukt uz savu Tēvu pat tad, kad nakts šķiet gara un atbilde kavējas.

Alan un Thao, dārgie vecāki, ir pagājuši pieci mēneši kopš tās dienas, kad Benjamīns devās mājās pie Tēva. Es zinu, ka šis laiks ir kā staigāšana pa apsnigušu lauku, kur katrs solis prasa spēku, kura it kā vairs nav. Ir vakari, kad mājas klusums ir tik smags, ka tas spiež pie zemes. Un es zinu, ka tajā tukšumā, atceroties Benjamīna gaišo sirdi, viņa smieklus, viņa aizrautību un to, cik ļoti viņš mīlēja savu ģimeni, mēdz ielavīties tas klusais, indīgais jautājums, ko jūs nekad neesat skaļi teikuši, bet kas grauž sirdi no iekšpuses: 'Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es varēju izdarīt kaut ko citādi? Vai es pietiekami uzmanīgi sargāju?' Ļaujiet man šodien, stāvot Kunga priekšā, ar vislielāko maigumu un patiesību noņemt šo smago akmeni no jūsu krūtīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība nebija jūsu kļūda, nebija jūsu modrības trūkums. Dievs neraksta jūsu dzīvē apsūdzības rakstus. Dažreiz dzīvē notiek lietas un vētras, kas atrodas pilnīgi ārpus jebkādas cilvēka kontroles – slimība, pret kuriem neviena vecāku mīlestība, neviens apskāviens un neviena modrība nevarēja būt par necaurlaidīgu vairogu. Jūs esat mīlējuši Benjamīnu ar pilnu savas sirds spēku, katrā viņa elpas vilcienā, katrā viņa brīnišķīgajā sapnī. Dievs nav soģis, kas sēž un meklē jūsu kļūdas; Viņš ir Tēvs, kurš redz katru jūsu asaru un tur Benjamīnu savās mūžīgajās rokās, bet jūs – savā sirdī. Atbrīvojiet sevi no šīs nepatiesās vainas nastas. Jūs esat bijuši viņam pasaule.

Kāds no mums varētu jautāt: kur ir šīs neatlaidīgās lūgšanas augļi? Kur ir tas punkts, kur mūsu cerība satiekas ar realitāti? Paskatīsimies uz Benjamīna sirdi. Atcerieties to brīdi, kad viņš, vēl būdams piecpadsmit gadus vecs zēns, apsēdās un pateica saviem vecākiem, ka viņš ir gatavs atdot visu savu krājkasīti – visu, kas viņam piederēja –, lai palīdzētu onkulim Viljamam, kad tas cīnījās ar slimību. Viņš to nekad nesasita, viņš to neiztukšoja, jo palīdzība jau bija ceļā un tas nebija vajadzīgs. Bet pats šis piedāvājums, šī bērnišķīgā, pilnīgā gatavība atdot visu bez vilcināšanās un bez aprēķina, atklāj to, kāds viņš bija patiesībā. Viņš bija zēns, kura dvēsele bija tīra, dāsna un pilna mīlestības. Viņš bija kā tas tīrs ūdens avots, kas tagad, viņa vārdā, plūst caur aku Vjetnamā, nesot slāpstošajiem dzīvības ūdeni, kamēr viņš pats tagad dzer no Tēva mūžīgā avota.

Ryan, dārgais zēn, es zinu, cik ļoti tev pietrūkst tava brāļa. Tu esi gājis caur šo laiku ar tik lielu klusu izturību. Kad tu skaties debesīs un redzi lidmašīnu lidojam augstu mākoņos, vai kad tu atceries tās reizes, kad jūs kopā smējāties par kādu muļķīgu joku vai dalījāties boba tējā, zini, ka Ben nav tālu. Viņš ir tavs sargeņģelis. Viņš redz tevi ar smaidu, tādu pašu smaidu, kādu viņš dāvināja pasaulei. Neaizmirsti smieties, neaizmirsti dzīvot un mīlēt ar pilnu sirdi, jo tā ir lielākā dāvana, ko tu vari dot savam brālim un saviem vecākiem. Tu esi daļa no viņa mantojuma, tu esi daļa no tā mīlestības stāsta, kas nekad nebeidzas.

Apustulis Jānis savā pirmajā vēstulē, ko mēs dzirdējām pirmajā lasījumā, saka: 'Mīļais, tu rīkojies uzticīgi visā tajā, ko dari brāļu un it īpaši svešinieku labā.' Šī uzticība nav saistīta ar lieliem pūļiem vai skaļiem vārdiem. Tā ir uzticība klusajos ikdienas darbos – tajā, kā mēs paceļam viens otra krītošo nastu, tajā, kā mēs turam viens otra roku tumsā. Benjamīna dzīve bija šāda uzticības liecība. Viņš neprasīja pasaules godu; viņš vienkārši bija dāvana visiem, kas viņu pazina.

Jūs, kas šobrīd klausāties šos vārdus – mammas, tēti, brāļi un māsas, un ikviens no jums, kas klausās no tālienes un nes savu kluso, neizstāstīto sāpes nastu – saklausiet šo šodien. Dievs jūs nepamet vienus. Jūs neesat atstāti vieni savā cīņā. Benjamīna stāsts nav noslēdzies ar kapu; tas ir tikai sācies mūžībā. Viņš tagad ir tur, kur vairs nav slimības, kur vairs nav asaru, kur viņa brīnišķīgais prāts un viņa maigā sirdi ir pilnībā atraduši savu mājvietu Dieva gaismā. Viņš ir kopā ar svētajiem un Dievu, un viņš skatās uz jums ar lepnumu un mīlestību.

Izejot no šīs lūgšanu vietas, necenšaties nest visu pasauli uz saviem pleciem šodien. Izdariet tikai vienu mazu lietu. Varbūt šodien, kad ieraudzīsiet debesīs lidojam lidmašīnu vai sajutīsiet vieglu vēja plūsmu aiz loga, paceliet acis uz augšu, pasmaidiet caur asarām un klusi sakiet: 'Paldies, Kungs, par Benjamīnu.' Un ļaujiet Dieva mieram, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargāt jūsu sirdis un prātus Kristus Jēzū šodien, rīt un mūžīgi. Āmen.