Ceturtdiena, divdesmit piektās Marseļas nedēļas diena

Iedomājieties stāvēšanu pie loga vēsā rītā, kad elpa uz stikla atstāj plānu, gaistošu miglas plankumu, kas pēc dažām sekundēm izgaist bez pēdām. Mēs visi esam pazīstami ar šo sajūtu – ka laiks slīd caur pirkstiem kā smiltis pludmalē. Koheleth grāmatas autors mums saka: „Vanitas vanitatum, viss ir tukšība.” Viņš nesaka to ar rūgtumu; viņš saka to ar skaudru, atbrīvojošu patiesību par pasauli, kurā mēs mēģinām turēties pie lietām, kas nepieder mums uz mūžu. Saule lec, saule noriet, un vējš pūš turp un šurp. Mēs skrienam pakaļ saviem darbiem, saviem plāniem, savām ikdienas rūpēm, domājot, ka viss, ko mēs būvējam, paliks mūžīgi.

Bet starp šo laika plūdumu un pasaules nemitīgo griešanos šodienas evaņģēlijā pēkšņi ienāk Hērods. Viņš ir valdnieks, viņš ir vīrs, kura rokās ir vara un drošība, tomēr viņš dzird par Jēzu un kļūst neskaidrības pilns. „Jāni es nocirtu. Kas tad ir šis?” Viņš meklē atbildes, viņš grib redzēt. Hērodā mēs redzam paši sevi – cilvēkus, kuriem ir tik daudz jautājumu, uz kuriem pasaule nesniedz atbildes. Mēs dzīvojam pasaulē, kur lietas nāk un iet, un dažreiz vienīgais, kas paliek, ir jautājums: kur ir tas, ko mēs mīlējām?

Es domāju par mūsu mīļo Benjamīnu. Viņš bija zēns, kura prāts sniedzās tālu pāri viņa gadiem – viņš saprata sistēmas, viņš koda savas spēles savā GitHub repozitorijā, viņš aizrautīgi runāja par savu sapņu aviokompāniju „con chim airlines”. Kad viņš stāstīja par saviem plāniem, viņa acīs mirdzēja tāda pati ziņkāre un prieks, kādu mēs redzam rīta saulē. Viņam patika lidmašīnas un putni, un katrs viņa smaids nesu sevī vieglumu un siltumu. Viņš bija zēns, kurš zināja, kā priecāties par dzīvi un dalīties ar to, kas viņam bija.

Un tomēr, Alan un Thao, es zinu, cik smags ir šis klusums mājās tagad, kad ir pagājuši trīs mēneši kopš Benjamīna aiziešanas. Jūs skatāties uz vietām, kur viņš sēdēja, uz viņa lietām, un jūs meklējat viņa soļus. Jūsu sirdīs dažreiz ienāk tas smagais, klusais jautājums: vai mēs varējām kaut ko izdarīt citādi? Vai mēs kaut ko palaidu garām?

Ļaujiet man šodien pacelt šo akmeni no jūsu krūtīm. Atcerieties to brīnišķīgo, tīro sirdi, kāda bija Benjamīnā – kad viņš piecpadsmit gadu vecumā, pilnīgi neprasīts, gribēja atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim Viljamam, kurš cieta no triekas. Viņš to neiztukšoja, viņš to nesasita – pats piedāvājums bija tas, kas viņš bija: zēns ar pilnīgi atvērtu, dāsnu sirdi. Tāpat arī jūs esat mīlējuši viņu ar katru savu elpas vilcienu. Dievs neprasa no jums atskaiti par to, ko neviens cilvēks nespēja apturēt. Slimība nebija jūsu kļūda, tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz, un jums nav jāapsūdz sevi. Jūs esat bijuši brīnišķīgi vecāki, un jūsu mīlestība pret Benjaminu turpina dzīvot.

Atcerieties to sapni, ko Alans piedzīvoja – naktī no 25. jūnija, kad Benjamīns stāvēja pie durvīm, vesels un spēcīgs zaļos šortos, sacīdams: „Ba, es izturēju visus testus. Con tự thở được bình thường mà… sao con lại bị như vầy?” Un tad viņš saprata un teica: „Neizstāstiet, con sẽ dõi theo ba mẹ.” Viņš ir tur. Viņš elpo brīvībā. Viņš skatās uz jums ar to pašu maigo smaidu.

Raien, dārgais brāli, tavs brālis tevi redz. Jūs esat dalījuši tik daudz mirkļu, un šī saikne nepazūd. Viņš ir tavs sargeņģelis, kurš tic tev un vēlas, lai tu dzīvo savu dzīvi ar prieku un drosmi.

Ko mēs varam paņemt līdzi? Šodien paņemiet līdzi vienu mazu rīcību – izdariet labu darbu kāda labā pilnīgā klusumā, neprasot neko pretī, gluži kā Benjamīna klusais dāsnums. Un, kad vakara tumsa nolaižas, atcerieties: Dievs ir mūsu patvērums visās paaudzēs, un Benjamīns ir mājās pie Tēva, gaidot mūs visus Debesu mierā. Āmen.