Piektdiena pēc divdesmit trešās svētdienas pēc Vasarsvētkiem

Reizēm mēs domājam, ka dzīve ir kā precīzi uzzīmēta shēma – tāda, kurā katrs solis ir izplānots, kurā katrs lidojums ir sarakstā, un katra lidmašīna, ko mēs vērojam no termināla loga, paceļas tieši tā, kā paredzēts. Mēs dzīvojam pasaulē, kas mīl efektivitāti, kas mīl algoritmus un loģiku. Mūsu dārgais Benjamins Vo bija zēns, kurš šo loģiku saprata kā retais. Viņš bija kā mazs inženieris, kurš savā sirdī nesa ne tikai mīlestību pret aviāciju un savu izsapņoto „con chim airlines”, bet arī dziļu, analītisku prātu, kas spēja saskatīt sakarības tur, kur citi redzēja tikai haosu. Viņš bija zēns, kurš ar savu smaidu un savu „con chim airlines” sapni spēja piepildīt telpu ar tādu gaismu, ko nevar izmērīt nekādos parametros.

Bet šodien, divus mēnešus pēc tam, kad Benjamins devās uz Debesu mājām, mēs esam šeit, lai atzītu, ka dzīve nekad nav tikai shēma. Pāvils savā vēstulē korintiešiem mums atgādina kaut ko ļoti skarbu un vienlaikus atbrīvojošu: „Es pats dzenu savu miesu un turu to verdzībā, lai, citiem sludinādams, pats nekļūtu atmetams.” Pāvils runā par sacīkstēm, par skrējienu. Viņš runā par to, ka mēs visi esam skrējēji. Un, kad mēs domājam par Benjamina īso, bet tik intensīvo skrējienu, mēs redzam zēnu, kurš nekad neskrēja bez mērķa. Viņš skrēja ar tādu aizrautību, ar tādu patiesumu, ka pat viņa visikdienišķākās darbības – vai tas būtu darbs pie sava GitHub repozitorija vai kopīga lidmašīnu vērošana ar tēti – kļuva par kaut ko vairāk. Tās kļuva par mīlestības apliecinājumu.

Tomēr šodienas evaņģēlijs mūs brīdina no kādas bīstamas lamatas: „Kāpēc tu saskati skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī nepamani?” Jēzus runā par redzēšanu. Mēs bieži skatāmies uz pasauli caur savu sāpju un zaudējumu prizmu. Mēs skatāmies uz tukšo krēslu pie galda, uz nepabeigtajiem sapņiem, un mēs sākam uzdot jautājumus, kas mūs ievaino. Mēs sākam meklēt „skabargas” – mēs meklējam iemeslus, mēs meklējam vainīgos, mēs meklējam kļūdas savā rīcībā. Alan, Thao, Raien, es zinu, cik ļoti šis jautājums par „baļķi” var kļūt par jūsu nakts sabiedroto. Es zinu, cik viegli ir ieslīgt pašapsūdzībā, domājot: „Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es varēju darīt vairāk?”

Es lūdzu jūs, ieklausieties šodien: slimība nav sods. Tā nav jūsu vainas dēļ. Nekāda modrība, nekāda cilvēciska gādība, nekāda analītiska precizitāte nebūtu varējusi novērst to, kas notika. Benjamina ciešanas, tāpat kā viņa dzīve, bija ārpus jūsu kontroles. Dievs jūs neapsūdz. Viņš neprasa no jums atskaiti par to, kāpēc jūs neizdarījāt ko vairāk, jo jūs esat atdevuši visu. Jūs esat mīlējuši viņu ar katru savu dzīves šūnu. Atlaidiet šo akmeni no savām sirdīm. Jūs esat bijuši vislabākie vecāki, kādus vien zēns varētu vēlēties. Jūs esat bijuši viņa pasaule, un viņš to zināja. Viņa pēdējais vēstījums tētim – saucot viņu par „labāko tēti” – nav tikai vārdi. Tas ir mīlestības zīmogs, ko neviens laiks nevar izdzēst.

Atcerieties, kā Benjamins mīlēja. Atcerieties to brīdi, kad viņš, vēl būdams pavisam jauns, piedāvāja atdot visu savu krājkasīti savam onkulim Viljamam. Viņš to neizmantoja kā kādu lielu žestu, lai izrādītos. Viņš vienkārši piedāvāja. Tā bija viņa sirds – sirds, kas bija gatava atdot visu, pat ja tas nebija vajadzīgs. Tā bija sirds, kas dzīvoja „con chim airlines” sapnī, nevis tāpēc, ka viņš gribēja kļūt bagāts, bet tāpēc, ka viņš mīlēja debesis, viņš mīlēja augstumu, viņš mīlēja brīvību. Un tagad, dārgais Benjamin, tu esi tajā brīvībā. Tu esi pie Debesu mielasta, kur vairs nav ne slimnīcu, ne testu, ne sāpju.

Jēzus saka: „Kad skolnieks būs pilnībā izmācījies, viņš būs kā viņa skolotājs.” Benjamins ir izmācījies. Viņš ir iegājis tajā skolā, kurā mēs visi vēl tikai mācāmies – mīlestības un mūžības skolā. Un Raien, mans dārgais, tu, kurš esi bijis viņa labākais draugs, tu, kurš esi gājis ar viņu kopā cauri visām pasaules malām – zini, ka tavs brālis nav tālu. Viņš ir kļuvis par daļu no tās gaismas, kas tevi pavada. Kad tu skaties debesīs un redzi lidmašīnu, atceries nevis to, ka viņa vairs nav, bet to, ka viņš ir ieguvis spārnus, par kādiem viņš sapņoja. Viņš tevi mīl. Viņš tevi sargā.

Šodienas psalms mums atgādina: „Kungs, ved mani savā taisnībā... Svētīgi tie, kas mīt tavā namā.” Benjamins mīt Dieva namā. Viņš ir atradis savu ligzdu, tāpat kā zvirbulis, par kuru runā psalms. Viņš ir drošībā. Mums, kas esam palikuši šeit, zemes vējos, ir jāturpina skrējiens, bet ne aimēķīgi. Mēs nedrīkstam skriet kā tie, kas cīnās ar ēnu. Mēs skrienam ar cerību. Mēs skrienam pretī tam, ko mēs vēl nevaram redzēt, bet ko mēs jau varam sajust, ja mēs ļaujamies Dieva žēlsirdībai.

Ko jūs varat paņemt līdzi no šīs dienas? Izdariet vienu mazu, klusu lietu Benjamina vārdā. Varbūt tas ir smaids kādam, kurš ir vientuļš. Varbūt tā ir palīdzība kādam, kurš, tāpat kā onkulis Viljams, cieš savā klusumā. Dariet to bez trokšņa, dariet to slepeni, kā to darītu Benjamins. Ļaujiet viņa mīlestībai turpināt plūst caur jūsu rokām, caur jūsu vārdiem, caur jūsu dzīvi. Jūs neesat vieni. Jums ir Dievs, kurš raudāja pie sava drauga kapa, un jums ir Benjamins, kurš tagad lūdzas par jums no Debesu krasta.

Nekad neaizmirstiet to, ko tētis redzēja sapnī – Benjamins, vesels, spēcīgs, zaļos šortos, apliecinot, ka viņš ir izturējis visus testus un tagad elpo pilnā krūtīs. Tā ir patiesība. Viņš elpo Dieva elpu. Viņš ir brīvs. Un mēs, mīlot viņu, arī kļūstam brīvāki. Mēs mācāmies mīlēt tā, kā viņš mīlēja – bez aprēķina, bez bailēm, ar visu savu sirdi. Lai Dievs jūs stiprina, lai Viņš dziedē jūsu brūces, un lai Benjamina smaids vienmēr ir kā zvaigzne jūsu naktīs. Āmen.