Pirmdiena, divdesmit sestā nedēļa parastajā laikā

Iedomājieties klusu rītu, kad pasaules steiga vēl guļ un gaisā virmo tikai rīta migla. Mēs bieži domājam par dzīvi kā par kaut ko stabilu, par namu, ko mēs paši uzceļam no saviem plāniem, saviem sapņiem un savas rūpības. Mēs būvējam savas dienas ar tādu pašu precizitāti, kādu mūsu dārgais Benjamīns lika savās programmās un kodolos, meklējot loģiku un kārtību tur, kur viss šķiet iespējams. Viņš bija zēns, kura prāts aizsniedzās tālu aiz viņa gadu robežām – vai tās būtu sarežģītas sistēmas, vai viņa mīļās lidmašīnas un sapnis par „con chim airlines”, kur katrs lidaparāts bija kā solis pretī neaptveramajiem debesu plašumiem. Viņa acīs mirdzēja tā pati bērnišķīgā aizrautība, kas liek pasaulei šķist pilnai brīnumu.

Bet tad Svētie Raksti mūs aizved pie pilnīgi citas realitātes. Šodienas pirmajā lasījumā mēs dzirdam par Ījabu. Mēs redzam vīru, kura dzīve vienā acumirklī sabrūk. Vējš nāk no tuksneša malām, sitas pret nama četriem stūriem, un viss, ko viņš mīlēja, tiek paņemts. Tas ir brīdis, kas atņem valodu. Ījabs saplēš savu apmetni, nogriež matus un krīt zemē, sakot: „Kungs deva, Kungs paņēma; lai ir svēts Kunga vārds!” Šie vārdi nav viegli. Tie nav teikti bez asarām. Tie ir vārdi no dziļākās sāpju un uzticības loka, kur cilvēks stāv kails Dieva priekšā un nezina, kur likt savas rokas.

Es runāju ar jums, Alan un Thao, un ar tevi, Raien. Es zinu, ka šie trīs mēneši pēc Benjamīna aiziešanas ir nesuši līdzi dienas, kad klusums mājās ir kļuvis smagāks par jebkuru vārdu. Es zinu, ka ir brīži, kad jūs stāvat pie viņa lietām, kad jūs atceraties viņa smaidu un to, kā viņš vienkārši bija – mīļš, maigs un kluss. Un es zinu, ka klusajās naktīs iezagžas tas smagais, mokošais jautājums: „Vai mēs kaut ko palaidu garām? Vai mēs varējām kaut ko izdarīt citādi?”

Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā un skatoties uz jūsu sāpēm, noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Slimība, kas paņēma Benjamīnu, nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Viņš neprasa no jums atskaiti par to, kas stāvēja ārpus jebkuras cilvēciskas kontroles. Jūs bijāt un esat vecāki, kuri mīlēja viņu ar visu savu sirdi, kuri pavadīja viņu katrā solī un bija viņa drošā osta. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās nastas, jo Dievs jau sen ir jūs apkampis un atbrīvojis no katra nepamatota vainas apziņas akmens. Jūs esat devuši viņam visu, ko vecāka sirds var dot.

Evaņģēlijā Jēzus ņem bērnu, nostāda to savu mācekļu vidu un saka, ka tas, kurš pieņem šādu bērnu Viņa vārdā, pieņem Viņu pašu. Jēzus nerunā par bērna sasniegumiem vai viņa spožu prātu; Viņš runā par pašu sirds būtību – par vienkāršību, par paļāvību, par to mīlestību, kas neko nepieprasa pretim. Benjamīns bija tieši šāds bērns. Atcerieties viņa apslēpto dāsnumu – kad viņš, pilnīgi neprasīts, gribēja atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu onkulim Viljamam, kurš cieta no veselības likstām. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja, jo tas nebija vajadzīgs, bet pats piedāvājums atklāja visu viņa dvēseli: zēns, kura sirds bija gatava atdot visu, kas viņam piederēja, tikai lai kādam citam būtu vieglāk.

Tā ir tā pati mīlestība, kas tagad turpina plūst pasaulē. Tā nav izgaisusi. Tā elpo tīrā ūdens akā Cà Mau pilsētā – „Giếng Gioan Baotixita” —, kur viņa vidējais vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – ir kļuvis par dzīvības avotu tiem, kam trūkst visvienkāršākā. Viņa labestība nav aprakta; tā turpina nest augļus, jo mīlestība, ko viņš dāvināja, ir mūžīga.

Raien, dārgais brāli, tavs brālis tevi redz. Jūs bijāt komanda, un šī saikne nepazūd ar nāvi. Kad tu skaties debesīs, kad tu domā par nākotni, zini, ka Benjamīns ir tavs klusais sargeņģelis, kurš vēlas, lai tu dzīvo drosmīgi, ar tādu pašu prieku un zinātkāri, kāda bija viņam. Viņš tic tev.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs lūgšanas? Mēs varam paņemt līdzi apziņu, ka Dievs mūs nepamet arī tad, kad zeme brūk zem kājām. Izdariet šodien vienu klusu, mazu labu darbu kāda cita labā – bez vārdiem, bez lielas publicitātes, vienkārši aiznesot nedaudz no Benjamīna maigās sirds šai pasaulei. Un, kad vakara tumsa nolaižas un ilgas kļūst stiprākas par visu, atcerieties: viņš ir mājās. Viņš ir pie Tēva Debesu mielastā, vesels un brīvs. Pienāks diena, kad jūs atkal satiksieties tur, kur vairs nav asaru un šķiršanās. Līdz tam brīdim turiet savas sirdis mierā. Dievs ir ar jums. Viņš jūs tur savās rokās.