Pirmdiena, divdesmit septītā nedēļa pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži cenšamies dzīvi izkārtot kā precīzu algoritmu. Mēs ticam, ka, ja vien ievadīsim pareizos datus, ja vien ievērosim pareizos likumus un nodrošināsim sistēmu ar visu nepieciešamo, viss darbosies nevainojami. Mēs meklējam drošību, mēs meklējam atbildes, mēs meklējam to vienu formulu, kas garantētu mums mieru un pasargātu mūsu mīļos no jebkādas vētras. Mēs domājam par Benjamīnu, kura prāts bija kā šāds izsmalcināts, spožs instruments. Viņš ar tādu pašu aizrautību pētīja mākoņdatošanas arhitektūru un sarežģītus tīklus, ar kādu citi bērni pēta rotaļlietas. Viņš bija tas zēns, kurš savā iztēlē jau bija uzbūvējis „con chim airlines” – savu aviokompāniju, kur katrs lidaparāts bija kā solījums par plašumu un brīvību. Viņa acīs pasaule bija kā atvērts kods, kuru var atšifrēt, saprast un padarīt labāku. Viņš bija tas, kurš vienmēr bija gatavs mēģināt, kurš ticēja, ka „cenšanās ir viss”.

Bet šodienas Evaņģēlijs mūs ieved vietā, kur šī cilvēciskā loģika, šī vēlme visu kontrolēt un visu izskaidrot, pēkšņi apstājas. Likuma zinātājs jautā Jēzum: „Kas man jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” Viņš grib definīciju. Viņš grib robežas. Viņš grib zināt, kur beidzas viņa pienākums. Un, kad Jēzus viņam atgādina par mīlestību pret Dievu un tuvāko, viņš uzdod to vienu, tik ļoti pazīstamo jautājumu: „Bet kas tad ir mans tuvākais?” Viņš grib, lai pasaule būtu sakārtota, lai būtu skaidrs, kurš ir „iekšā” un kurš „ārā”.

Jēzus viņam neatbild ar definīciju. Viņš atbild ar stāstu. Viņš stāsta par cilvēku, kurš ceļā no Jeruzalemes uz Jēriku nokļūst laupītāju rokās. Viņš ir piekauts, atstāts pusmiris, kails un neaizsargāts. Garām iet priesteris, garām iet levīts – cilvēki, kuriem pēc visiem likumiem vajadzētu būt pirmajiem, kas palīdz. Bet viņi paiet garām. Varbūt viņi baidījās no rituālās nešķīstības, varbūt viņi baidījās no pašiem laupītājiem, varbūt viņi vienkārši bija pārāk aizņemti ar savu „pareizo” dzīvi. Un tad nāk samarietis. Cilvēks, kurš tajā laikā tika uzskatīts par svešu, par nevēlamu. Viņš neprasa, kas ir cietušais. Viņš neprasa, kāpēc viņš tur atrodas. Viņš vienkārši ierauga cilvēku, kuram vajag palīdzību, un viņa sirds tiek aizkustināta līdz dziļumiem.

Šī līdzjūtība, šī *splagchnizomai* – šis grieķu vārds, ko lieto evaņģēlists Lūka, nozīmē, ka viņa iekšas savilkās sāpēs par otra cilvēka ciešanām. Tas nav prāta lēmums. Tā nav sistēmas loģika. Tā ir mīlestība, kas izlaužas cauri visām robežām. Viņš ielej eļļu un vīnu uz brūcēm, viņš uzceļ cietušo uz sava dzīvnieka, viņš viņu ved uz viesnīcu un rūpējas par viņu. Viņš atdod savu laiku, savu naudu, savu drošību. Viņš kļūst par tuvāko.

Alan un Thao, es zinu, ka šie trīs mēneši kopš 13. jūnija ir bijuši kā ceļš pa to pašu tuksnešaino, bīstamo ceļu no Jeruzalemes uz Jēriku. Es zinu, ka ir rīti, kad klusums mājās nav miers, bet gan telpa, kas pilna ar Benjamīna smieklu un viņa maigās klātbūtnes atbalsīm. Es zinu, ka jūs atceraties to zēnu, kurš vienmēr ar smaidu teica „Labrīt, tēt”, un to zēnu, kurš, būdams tikai piecpadsmit gadus vecs, bija gatavs atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim Viljamam. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, un palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Viņš bija zēns, kurš gribēja atdot visu, lai tikai citiem būtu labi. Tas ir tas pats samarieša gars, kas dzīvoja Benjamīnā. Viņš neskatījās uz sevi; viņš skatījās uz otru.

Un es zinu, ka klusajās naktīs mēdz ielavīties tas smagais, klusais jautājums: „Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs varējām darīt ko citu?” Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā un skatoties uz jūsu sāpēm, maigi pacelt šo akmeni no jūsu krūtīm. Slimība, kas paņēma Benjamīnu, nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Viņš neprasa no jums atskaiti par to, kas stāvēja ārpus jebkuras cilvēciskas kontroles. Jūs bijāt un esat vecāki, kuri mīlēja viņu ar visu savu būtību, kuri pavadīja viņu katrā solī un bija viņa drošā osta. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās nastas, jo Dievs jau sen ir jūs apkampis un atbrīvojis no katra nepamatota vainas apziņas akmens. Jūs neesat neko palaiduši garām. Jūs neesat kļūdījušies. Jūs esat devuši viņam visu to mīlestību, ko Dievs jums ir uzticējis. Dažreiz ceļā uz Jēriku mēs visi sastopamies ar laupītājiem, kurus mēs nevaram uzvarēt, un tas nav mūsu spēkos – tas ir noslēpums, ko mēs sapratīsim tikai tad, kad stāvēsim Dieva vaiga priekšā.

Svētais Pāvils mums šodien vēstulē galatiešiem atgādina: „Vai es tagad cenšos izpatikt cilvēkiem vai Dievam?” Viņš sludina Evaņģēliju, kas nav no cilvēkiem, bet no Jēzus Kristus atklāsmes. Šis Evaņģēlijs nav par to, kā būt „pareiziem” cilvēku acīs. Tas ir par to, kā būt uzticīgiem Dieva mīlestībai, pat tad, kad viss apkārt sabrūk. Benjamīns dzīvoja šo uzticību. Viņš bija kā tas samarietis – viņš neskatījās uz savu ērtību, viņš skatījās uz mīlestību. Viņš bija tas, kurš ar savu dzīvi, ar savu smaidu, ar savu dāsnumu, pat ar savu „con chim airlines” sapni, atgādināja mums, ka dzīve ir paredzēta lidošanai, nevis tikai izdzīvošanai.

Raien, dārgais brāli, tu esi bijis tik stiprs. Tu esi bijis viņa komandas biedrs, viņa labākais draugs. Atceries to brīdi, kad jūs abi stāvējāt pie okeāna, kad jūs smējāties kopā, kad jūs dalījāties savos sapņos. Tā saikne starp jums nepārtrūkst. Viņš tevi redz un priecājas par tevi. Dzīvo drosmīgi, ar tādu pašu mīlestību un zinātkāri, kāda bija tavam brālim. Tu neesi viens; tevi mīl tavas ģimenes locekļi un pats Dievs. Viņš ir tavs sargeņģelis, kas tagad redz Tēva vaigu un lūdzas par tevi katru dienu.

Benjamīna mīlestība turpina dzīvot. Tā elpo tajā tīrā ūdens akā Cà Mau pilsētā, nesot dzīvību un veldzējumu tiem, kam tā visvairāk vajadzīga. Viņa vidējais vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – ir kļuvis par dzīvu liecību tam, ka mīlestība nebeidzas ar nāvi, bet izplatās tālāk, nekā mēs spējam aptvert. Viņš ir mājās. Viņš ir pie Tēva, vesels un brīvs. Viņš ir tas, kurš tagad aizlūdz par jums, par ārstiem, par visām ģimenēm, kas nes šo pašu smago krustu. Viņš ir tas, kurš mūs iedvesmo būt labākiem, dāsnākiem un sirdsskaidrākiem.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Izdariet šodien vienu klusu, mazu labu darbu kāda cita labā – bez vārdiem, bez lielas publicitātes, aiznesot mazliet no Benjamīna maigās sirds šai pasaulei. Varbūt tas ir smaids kādam, kurš izskatās vientuļš. Varbūt tas ir kluss atbalsts kādam, kurš cieš. Varbūt tas ir vienkārši lūgums par kādu, kuru mēs pat nepazīstam. Un, kad vakara tumsa nolaižas un ilgas kļūst stiprākas par visu, atcerieties: viņš ir mājās. Pienāks diena, kad jūs atkal satiksieties tur, kur vairs nav šķiršanās, kur vairs nav ne slimību, ne asaru, tikai mūžīga gaisma. Līdz tam brīdim, turiet savas sirdis mierā. Dievs ir ar jums. Viņš jūs tur savās rokās, šodien un mūžīgi. Āmen.