Otrdiena, divdesmit septītā nedēļa pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži iedomājamies savu dzīvi kā rūpīgi izstrādātu projektu. Mēs plānojam, mēs būvējam, mēs cenšamies paredzēt katru nākamo soli, it kā pasaule būtu sarežģīta sistēma, kurā, ievadot pareizos datus, mēs varam garantēt rezultātu. Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņa prāts bija kā izsmalcināts instruments, kas ar apbrīnojamu vieglumu spēja risināt sarežģītus uzdevumus. Viņš bija zēns, kurš ar aizrautību pētīja mākoņdatošanas arhitektūru un sapņoja par savu aviokompāniju – „con chim airlines”. Viņš prata saskatīt skaistumu sistēmās un loģikā, un viņa acīs pasaule bija kā atvērts kods, kuru var izpētīt un padarīt labāku. Viņš bija zēns, kurš ticēja, ka „cenšanās ir viss”, un viņš patiesi centās – gan savās mācībās, gan savā mīlestībā pret ģimeni.

Bet šodienas Evaņģēlijs mūs ieved citā realitātē. Jēzus ierodas mājās pie Martas un Marijas. Marta ir aizņemta ar kalpošanu – viņa dara to, ko uzskata par pareizu, viņa rūpējas par viesmīlību, viņa „darbojas”. Un viņa kļūst nemierīga, jo viņai šķiet, ka viņa ir viena savā nastā. Viņa saka Jēzum: „Kungs, vai Tev nerūp, ka mana māsa atstājusi mani vienu kalpot?” Viņa vēlas, lai Jēzus apstiprina viņas darbu un liek Marijai celties kājās.

Jēzus atbilde ir kā maigs, bet dziļš pieskāriens: „Marta, Marta, tu esi noraizējusies par daudz ko. Tikai viens ir nepieciešams.” Jēzus neaicina Martu būt slinkai. Viņš aicina viņu būt klātesošai. Viņš aicina viņu apstāties un saprast, ka mīlestība pret Dievu nav tikai darbu saraksts, bet gan sēdēšana pie Viņa kājām.

Alan un Thao, es zinu, ka šie trīs mēneši kopš 13. jūnija ir bijuši kā ceļš caur nebeidzamu troksni un sāpēm. Es zinu, ka ir rīti, kad klusums mājās nav miers, bet gan tukšums, kas pilns ar Benjamīna klātbūtnes atbalsīm. Jūs atceraties to zēnu, kurš vienmēr ar smaidu teica „Labrīt, tēt”, un to zēnu, kurš, būdams tikai piecpadsmit gadus vecs, bija gatavs atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim Viljamam, kurš cieta no veselības likstām. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, un palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Viņš bija zēns, kurš gribēja atdot visu, lai tikai citiem būtu labi.

Un es zinu, ka klusajās naktīs mēdz ielavīties tas smagais, klusais jautājums: „Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs varējām darīt ko citu?” Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā un skatoties uz jūsu sāpēm, maigi pacelt šo akmeni no jūsu krūtīm. Slimība, kas paņēma Benjamīnu, nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Viņš neprasa no jums atskaiti par to, kas stāvēja ārpus jebkuras cilvēciskas kontroles. Jūs bijāt un esat vecāki, kuri mīlēja viņu ar visu savu būtību, kuri pavadīja viņu katrā solī un bija viņa drošā osta. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās nastas, jo Dievs jau sen ir jūs apkampis un atbrīvojis no katra nepamatota vainas apziņas akmens. Jūs neesat neko palaiduši garām. Jūs neesat kļūdījušies. Jūs esat devuši viņam visu to mīlestību, ko Dievs jums ir uzticējis. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar vētrām, kuras mēs nevaram apstādināt, un tas nav mūsu spēkos – tas ir noslēpums, ko mēs sapratīsim tikai tad, kad stāvēsim Dieva vaiga priekšā. Dievs neprasa no jums būt nevainojamiem; Viņš prasa no jums būt mīlētiem.

Svētais Pāvils mums šodien vēstulē galatiešiem atgādina savu paša pieredzi: „Kad Viņš, kas no manas mātes klēpja mani bija izredzējis un aicinājis ar savu žēlastību, bija labpaticis atklāt man savu Dēlu...” Pāvils bija kļūdījies, viņš bija vajājis, viņš bija domājis, ka dara pareizi, bet Dievs viņu atrada un mainīja viņa sirdi. Dievs atklāja viņam žēlastību, nevis likumu. Benjamīns dzīvoja šo žēlastību. Viņš bija kā tas zēns, kurš zināja, ka „cenšanās ir viss”, bet viņš arī zināja, ka vissvarīgākais ir mīlestība.

Raien, dārgais brāli, tu esi bijis tik stiprs. Tu esi bijis viņa komandas biedrs, viņa labākais draugs. Atceries, ka saikne starp jums nepārtrūkst. Viņš tevi redz un priecājas par tevi. Dzīvo drosmīgi, ar tādu pašu mīlestību un zinātkāri, kāda bija tavam brālim. Tu neesi viens; tevi mīl tavas ģimenes locekļi un pats Dievs. Viņš ir tavs sargeņģelis, kas tagad redz Tēva vaigu un lūdzas par tevi katru dienu.

Benjamīna mīlestība turpina dzīvot. Tā elpo tajā tīrā ūdens akā Cà Mau pilsētā, nesot dzīvību un veldzējumu tiem, kam tā visvairāk vajadzīga. Viņa vidējais vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – ir kļuvis par dzīvu liecību tam, ka mīlestība nebeidzas ar nāvi, bet izplatās tālāk, nekā mēs spējam aptvert. Viņš ir mājās. Viņš ir pie Tēva, vesels un brīvs. Viņš ir tas, kurš tagad aizlūdz par jums, par ārstiem, par visām ģimenēm, kas nes šo pašu smago krustu.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Izdariet šodien vienu klusu, mazu labu darbu kāda cita labā – bez vārdiem, bez lielas publicitātes, aiznesot mazliet no Benjamīna maigās sirds šai pasaulei. Varbūt tas ir smaids kādam, kurš izskatās vientuļš. Varbūt tas ir kluss atbalsts kādam, kurš cieš. Varbūt tas ir vienkārši lūgums par kādu, kuru mēs pat nepazīstam. Un, kad vakara tumsa nolaižas un ilgas kļūst stiprākas par visu, atcerieties: viņš ir mājās. Pienāks diena, kad jūs atkal satiksieties tur, kur vairs nav šķiršanās, kur vairs nav ne slimību, ne asaru, tikai mūžīga gaisma. Līdz tam brīdim, turiet savas sirdis mierā. Dievs ir ar jums. Viņš jūs tur savās rokās, šodien un mūžīgi. Āmen.