Trīsdesmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži vien mēdzam mērīt dzīvi ar to, kas ir saskatāms un izmērāms. Mēs skatāmies uz panākumiem, uz pabeigtiem darbiem, uz plāniem, kas īstenojušies, un uz mērķiem, kas sasniegti. Mēs esam pieraduši pie pasaules, kurā katrai lietai ir sava vieta, savs kods un sava loģika. Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņš bija zēns, kura prāts bija kā spoža, skaidra gaisma – viņš ar apbrīnojamu vieglumu pētīja mākoņdatošanas arhitektūras, saprata loģiku un tehnoloģiju dziļumus, it kā viņš lasītu pasaules kodu. Viņš bija tas, kurš ar aizrautību un smaidu runāja par savu sapņu aviokompāniju „con chim airlines”. Tā bija viņa vēlme pacelties, viņa vēlme saprast, kā lietas savienojas, kā tās atrod savu vietu lielajā debesu telpā. Viņa prāts bija spožs, bet viņa sirds – tā bija vēl spožāka.

Šodienas pirmajā lasījumā mēs dzirdam Dieva vārdus, kas ir kā atgādinājums par to, kas ir patiesi svarīgs: „Jūs nedrīkstat apspiest svešinieku... Jūs nedrīkstat nodarīt pāri nevienai atraitnei vai bārenim.” Šie nav tikai likumi; tā ir Dieva sirds izpausme. Dievs saka: „Ja viņi kliegs uz mani, es noteikti dzirdēšu viņu saucienu, jo es esmu žēlsirdīgs.” Šeit atklājas Dieva būtība. Viņš nav kāds attāls likumdevējs, kas vēro mūs no augšas ar aukstu mērlenti. Viņš ir Tas, kurš dzird. Viņš ir Tas, kurš jūt līdzi. Un tieši šī līdzjūtība ir tā, kas mūs aicina mīlēt savu tuvāko nevis tāpēc, ka tas ir izdevīgi, bet tāpēc, ka mēs paši esam bijuši svešinieki, mēs paši esam bijuši tie, kuriem vajadzīga žēlastība.

Evaņģēlijā mēs dzirdam, kā kāds likuma zinātājs pārbauda Jēzu, jautādams: „Kurš bauslis ir vislielākais?” Jēzus atbilde ir tik vienkārša, ka tā mūs biedē: „Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu. Šis ir vislielākais un pirmais bauslis. Otrais ir tam līdzīgs: Tev būs mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.” Jēzus neizvēlas vienu no daudzajiem likumiem. Viņš visu likumu, visus praviešus, visu mūsu dzīves jēgu ieliek vienā vārdā: mīlestība.

Benjamīns šo mīlestību saprata tik dabiski. Atcerieties to brīdi, kad viņš, vēl būdams pusaudzis, vēlējās atdot visu savu krājkasīti savam onkulim Viljamam, kurš cieta no veselības likstām. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, un palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Viņš bija zēns, kurš bija gatavs atdot visu, jo viņš nemācēja mīlēt pa daļām. Viņš bija uzticīgs savai sirdij, kas bija atvērta citiem. Tā ir tā pati mīlestība, ko Dievs mums prasa. Tā nav mīlestība, kas rēķina. Tā ir mīlestība, kas atdod sevi visu.

Alan un Thao, es zinu, ka pēdējie četri mēneši ir bijuši kā lidojums caur nepārtrauktu turbulenci. Ir dienas, kad šķiet, ka lidmašīna ir zaudējusi vadību. Jūs, iespējams, joprojām dzirdat Benjamīna balsi, redzat viņa rotaļlietas, atceraties to, kā viņš ar prieku runāja par savu nākotni. Jūs esat vecāki, kuriem ir bijis jāpārdzīvo tas, ko neviens vecāks nedrīkstētu piedzīvot. Un es zinu, ka klusumā ielavās tas mokošais jautājums: „Vai es varēju kaut ko darīt citādi? Vai es kaut ko palaidu garām?”

Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā, ar vislielāko maigumu noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna aiziešana nebija jūsu kļūda, jūsu nolaidība vai kādas ārstu neuzmanības sekas. Dievs neapsūdz jūs. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar notikumiem, kas ir pilnīgi ārpus cilvēciskas kontroles, ārpus jebkuras loģikas un aprēķiniem. Tas, ka jūs esat bijuši blakus, ka esat viņu mīlējuši, ka esat gājuši cauri visam kopā – tā ir jūsu mīlestības visaugstākā zīme. Dievs nav ļauns tiesnesis, kurš meklē jūsu kļūdas. Viņš ir Tēvs, kurš redz jūsu sāpes un apskauj jūs. Jūs esat izdarījuši visu, ko mīloši vecāki var darīt. Atļaujiet sev būt atbrīvotiem no šīs vainas nastas. Jūs neesat zaudējuši Benjamīnu; jūs esat viņu uzticējuši Tam, kurš viņu mīl vēl vairāk nekā jūs. Viņš nav pazudis; viņš ir „Banquet of Heaven”, kur viņš jūs gaida.

Raien, dārgais zēn, tu esi bijis tik stiprs. Tavs brālis tevi mīl. Viņš ir tavs sargeņģelis. Viņš redz tevi, viņš priecājas par tevi. Dzīvot tālāk nenozīmē aizmirst; tas nozīmē nest viņa gaismu sevī. Kad tu dari kaut ko labu, kad tu esi dāsns, kad tu esi godīgs – tajā visā dzīvo Benjamīns. Atcerieties to tēva sapni – Benjamīns, vesels, spēcīgs, zaļos šortos, sakot: „Viss ir kārtībā, es jūs pieskatīšu.” Tā nav tikai vīzija. Tā ir realitāte. Viņš jūs patiešām pieskata.

Šodienas psalms mums atgādina: „Es mīlu Tevi, Kungs, mans stiprums.” Šī mīlestība nav tikai vārdi. Tā ir uzticēšanās, kad mēs esam satriekti. Tā ir tā pati mīlestība, kas plūst caur tīrā ūdens aku Cà Mau pilsētā Vjetnamā – aku, kas uzcelta Benjamīna piemiņai. Viņa vārds – Đại Dương, kas nozīmē „Lielais okeāns” – tagad atdzīvojas caur dzīvības ūdeni, ko bauda slāpstoši cilvēki. Benjamīna mīlestība nav aprakta; tā plūst tālāk. Tā dziedina. Tā dāvā dzīvību.

Ko mēs šodien varam paņemt sev līdzi, izejot šīs durvis? Izdariet šodien vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā – bez publicitātes, bez vārdiem, gluži kā tad, kad Benjamīns vēlējās atdot savu krājkasīti. Padalieties ar kādu smaidā, palīdziet tam, kuram ir grūti, un pasakiet klusu lūgšanu par visām ģimenēm, kuras šobrīd nes smagus krustus. Un, kad šovakar ieraudzīsiet debesīs lidojam lidmašīnu, atcerieties: Benjamīns ir mājās, Debesu Banketā, vesels un stiprs, un viņš gaida tur mūs visus. Āmen.