Svēto Sargeņģeļu piemiņas diena

Mēs bieži iedomājamies pasauli kā lielu, sarežģītu mehānismu, kuru mēs cenšamies izprast un sakārtot. Mēs krājam zināšanas, mēs būvējam sistēmas, un mēs ceram, ka ar loģiku un precizitāti mēs varam nodrošināt savu ceļu. Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņš bija zēns, kura prāts bija kā izsmalcināts instruments – viņš ar tādu pašu aizrautību pētīja mākoņdatošanu un sistēmu arhitektūru, ar kādu citi bērni vēro dabu. Viņš bija tas, kurš savā prātā jau bija izveidojis „con chim airlines” – savu sapņu aviokompāniju, kur katrs lidojums bija solis pretī neaptveramiem debesu plašumiem. Viņa acīs pasaule bija kā atvērts kods, kuru var atšifrēt un izpētīt. Viņš bija zēns, kurš vienmēr bija gatavs mēģināt, kurš ticēja, ka „cenšanās ir viss”.

Bet šodienas Svētie Raksti mūs ieved vietā, kur šī cilvēciskā loģika apstājas un sastopas ar Dieva noslēpumu. Mēs dzirdam Ījabu, kurš stāv Dieva priekšā pēc vētras. Dievs viņam jautā: „Kur tu biji, kad es liku pamatus zemei? Pasaki, ja tev ir saprašana!” Ījabs, vīrs, kurš ir pieredzējis gan lielo laimi, gan neaptveramas ciešanas, atbild ar dziļu pazemību: „Lūk, es esmu mazs; ko es varu Tev atbildēt? Es lieku savu roku uz savas mutes.” Viņš saprot, ka Dieva gudrība un mīlestība stiepjas daudz tālāk par to, ko mēs spējam izmērīt vai izskaidrot.

Alan un Thao, es zinu, ka šie trīs mēneši kopš 13. jūnija ir bijuši kā garš, nebeidzams ceļš caur miglu. Es zinu, ka ir dienas, kad klusums mājās nav vienkārši klusums, bet gan telpa, kas pilna ar Benjamīna klātbūtnes atbalsīm. Es zinu, ka jūs atceraties to zēnu, kurš vienmēr ar smaidu teica „Labrīt, tēt”, un to zēnu, kurš, būdams tikai piecpadsmit gadus vecs, bija gatavs atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja, jo tas nebija vajadzīgs, bet tas piedāvājums – tā bija viņa sirds būtība. Viņš bija dāsns, viņš bija mīlošs, viņš bija patiess. Viņš bija zēns, kurš skatījās uz pasauli ar brīnumu, un tagad šis brīnums ir kļuvis par realitāti, ko viņš redz vaigu vaigā.

Un es zinu, ka klusajās naktīs mēdz ielavīties tas smagais, klusais jautājums: „Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs varējām izdarīt ko citu?” Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā un skatoties uz jūsu sāpēm, maigi pacelt šo akmeni no jūsu krūtīm. Slimība, kas paņēma Benjamīnu, nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Viņš neprasa no jums atskaiti par to, kas stāvēja ārpus jebkuras cilvēciskas kontroles. Jūs bijāt un esat vecāki, kuri mīlēja viņu ar visu savu būtību, kuri pavadīja viņu katrā solī un bija viņa drošā osta. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās nastas, jo Dievs jau sen ir jūs apkampis un atbrīvojis no katra nepamatota vainas apziņas akmens. Jūs neesat neko palaiduši garām. Jūs esat devuši viņam visu to mīlestību, ko Dievs jums ir uzticējis.

Evaņģēlijā Jēzus mums atklāj kaut ko brīnišķīgu par mūsu sargeņģeļiem. Viņš saka: „Sargieties, ka jūs nenoniecināt nevienu no šiem mazajiem, jo es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz mana debesu Tēva vaigu.” Šodien mēs godinām eņģeļus, bet mēs arī godinām to, ka Benjamīns tagad ir šīs debesu ģimenes daļa. Jēzus mums rāda bērnu un saka: „Ja jūs nekļūsiet kā bērni, jūs neieiesiet Debesu valstībā.” Benjamīns dzīvoja ar šo bērnišķīgo sirdi – ar drosmi, ar zinātkāri, ar mīlestību, kas nebaidījās atdot visu. Viņš tagad ir pie Tēva, viņš ir vesels, viņš ir brīvs.

Raien, dārgais brāli, tu esi bijis tik stiprs. Tu esi bijis viņa komandas biedrs, viņa labākais draugs. Atceries, ka šī saikne starp jums nepārtrūkst. Viņš tevi redz. Viņš priecājas par tevi, kad tu mācies, kad tu augi, kad tu dzīvo. Viņš vēlas, lai tu dzīvo drosmīgi, ar tādu pašu prieku un zinātkāri, kāda bija viņam. Tu neesi viens; tu esi daļa no ģimenes, ko mīl pats Dievs.

Benjamīna dzīve turpina nest augļus. Tā elpo tajā tīrā ūdens akā Cà Mau pilsētā, nesot dzīvību tiem, kam trūkst visvienkāršākā. Viņa vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – ir kļuvis par realitāti, jo viņa atstātā mīlestība izplatās tālāk, nekā mēs spējam iedomāties. Viņš nav prom no šīs mīlestības; viņš ir tās daļa. Viņš ir tas, kurš mūs iedvesmo būt labākiem, dāsnākiem un sirdsskaidrākiem.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Mēs varam paņemt līdzi apziņu, ka Dievs mūs nepamet arī tad, kad zeme brūk zem kājām. Izdariet šodien vienu klusu, mazu labu darbu kāda cita labā – bez vārdiem, bez lielas publicitātes, vienkārši aiznesot nedaudz no Benjamīna maigās sirds šai pasaulei. Un, kad vakara tumsa nolaižas un ilgas kļūst stiprākas par visu, atcerieties: viņš ir mājās. Viņš ir pie Tēva Debesu mielastā, vesels un brīvs. Pienāks diena, kad jūs atkal satiksieties tur, kur vairs nav asaru un šķiršanās. Līdz tam brīdim, turiet savas sirdis mierā. Dievs ir ar jums. Viņš jūs tur savās rokās. Viņš ir tas, kurš ir devis, un Viņš ir tas, kurš ir uzņēmis Benjamīnu savā mūžīgajā gaismā. Lai miers, ko dod tikai Dievs, piepilda jūsu sirdis un dod jums spēku dzīvot tālāk – mīlot, cerot un gaidot to lielo satikšanos, kas nekad nebeigsies.