Divdesmit astotā svētdiena pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži vien cenšamies dzīvi saprast kā precīzu sistēmu, kā arhitektūru, kurā katrai detaļai ir sava vieta un katram notikumam – savs loģisks pamatojums. Mēs būvējam savas dienas ar tādu pašu rūpību, ar kādu inženieris izstrādā sarežģītu kodu vai plāno lidmašīnas lidojuma trajektoriju. Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņa prāts bija kā izcila, gaiša sistēma – viņš ne tikai saprata tehnoloģijas, viņš tajās dzīvoja ar aizrautību. Atcerieties to zēnu, kurš ar tik lielu prieku pētīja mākoņdatošanas arhitektūru, kurš sapņoja par savu „con chim airlines”. Viņa acīs pasaule bija kā atvērts debesu plašums, kur katra lidmašīna bija solījums par iespēju pacelties augstāk, būt daļai no kaut kā liela un pārskatāma. Viņš bija zēns, kurš ticēja, ka „cenšanās ir viss”, un viņš patiesi centās – ar savu prātu, ar savu sirdi, ar savu dāsnumu.

Šodienas pravieša Jesajas vārdi mums atklāj kaut ko pilnīgi citu. Viņš runā par kalnu, kur Dievs rīko dzīres visām tautām. „Uz šī kalna Viņš iznīcinās nāvi uz mūžīgiem laikiem,” saka pravietis. Tas ir tik neaptverams solījums. Mēs esam pieraduši pie tā, ka nāve ir robeža, kuru mēs nevaram pārkāpt, ka tā ir realitāte, kas atstāj tukšas vietas pie galda. Bet Dievs saka: „Viņš noslaucīs asaras no katras sejas.” Iedomājieties to. Ne tikai no dažām sejām, ne tikai no tiem, kas „pelna” mierinājumu, bet no katras sejas. Dievs ne tikai uzklausa mūsu sāpes; Viņš tās dzēš.

Evaņģēlijā mēs dzirdam līdzību par karaļa kāzu mielastu. Karalis sūta ielūgumus, bet ļaudis atrod iemeslus, lai nenāktu – viens uz savu tīrumu, otrs uz savu tirdzniecību. Viņi ir aizņemti ar savu „kodu”, ar savu biznesu, ar savām ikdienas lietām. Un tad karalis sūta savus kalpus uz lielceļiem, lai uzaicinātu visus – gan labus, gan sliktus. Zāle piepildās. Mielasts ir gatavs.

Šis mielasts ir tas, kurā Benjamīns tagad atrodas. Viņš ir pie tā galda, par kuru runā Jesaja. Viņš ir atbrīvots no jebkādiem fiziskiem šķēršļiem, no jebkuras slimības, no jebkuras „kļūdas” sistēmā. Viņš, kurš tik ļoti mīlēja debesis un lidmašīnas, tagad redz visu no Tēva skatupunkta. Viņš vairs nelido tikai ar savu iztēli; viņš ir mājās.

Alan un Thao, Raien, es zinu, ka šie trīs mēneši kopš 13. jūnija ir bijuši kā ceļš caur nebeidzamu vētru. Es zinu, ka ir rīti, kad klusums mājās nav miers, bet gan tukšums, kas pilns ar Benjamīna smieklu un viņa klātbūtnes atbalsīm. Jūs atceraties to zēnu, kurš ar aizrautību stāstīja par savu aviokompāniju, un to zēnu, kurš reiz, pilnīgi neprasīts, vēlējās atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim Viljamam, kurš cieta no slimības. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, un palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Viņš bija zēns, kurš gribēja atdot visu, lai tikai citiem būtu labi.

Un es zinu, ka klusajās naktīs mēdz ielavīties tas smagais, klusais jautājums: „Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs varējām darīt ko citu?” Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā un skatoties uz jūsu sāpēm, maigi pacelt šo akmeni no jūsu krūtīm. Slimība, kas paņēma Benjamīnu, nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Viņš neprasa no jums atskaiti par to, kas stāvēja ārpus jebkuras cilvēciskas kontroles. Jūs bijāt un esat vecāki, kuri mīlēja viņu ar visu savu būtību, kuri pavadīja viņu katrā solī un bija viņa drošā osta. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās nastas, jo Dievs jau sen ir jūs apkampis un atbrīvojis no katra nepamatota vainas apziņas akmens. Jūs neesat neko palaiduši garām. Jūs neesat kļūdījušies. Jūs esat devuši viņam visu to mīlestību, ko Dievs jums ir uzticējis. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar vētrām, kuras mēs nevaram apstādināt, un tas nav mūsu spēkos – tas ir noslēpums, ko mēs sapratīsim tikai tad, kad stāvēsim Dieva vaiga priekšā. Dievs neprasa no jums būt nevainojamiem; Viņš prasa no jums būt mīlētiem.

Svētais Pāvils vēstulē filipiešiem saka: „Es protu dzīvot trūkumā, es protu dzīvot pārpilnībā... Es visu spēju Tājā, kas mani dara stipru.” Pāvils ne saka, ka viņš ir stiprs pats par sevi. Viņš saka, ka viņš ir stiprs Kristū. Tas ir tas, kas jums tagad vajadzīgs – nevis jūsu pašu spēks, kas ir izsmelts, bet Kristus spēks, kas ir neizsmeļams.

Raien, dārgais brāli, tu esi bijis tik stiprs. Atceries, ka saikne starp jums nepārtrūkst. Viņš tevi redz un priecājas par tevi. Dzīvo drosmīgi, ar tādu pašu mīlestību un zinātkāri, kāda bija tavam brālim. Tu neesi viens; tevi mīl tavas ģimenes locekļi un pats Dievs. Viņš ir tavs sargeņģelis, kas tagad redz Tēva vaigu un lūdzas par tevi katru dienu. Benjamīna mīlestība turpina dzīvot. Tā elpo tajā tīrā ūdens akā Cà Mau pilsētā, nesot dzīvību un veldzējumu tiem, kam tā visvairāk vajadzīga. Viņa vidējais vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – ir kļuvis par dzīvu liecību tam, ka mīlestība nebeidzas ar nāvi, bet izplatās tālāk, nekā mēs spējam aptvert.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Izdariet šodien vienu klusu, mazu labu darbu kāda cita labā – bez vārdiem, bez lielas publicitātes, aiznesot mazliet no Benjamīna maigās sirds šai pasaulei. Varbūt tas ir smaids kādam, kurš izskatās vientuļš. Varbūt tas ir kluss atbalsts kādam, kurš cieš. Varbūt tas ir vienkārši lūgums par kādu, kuru mēs pat nepazīstam. Un, kad vakara tumsa nolaižas un ilgas kļūst stiprākas par visu, atcerieties: viņš ir mājās. Pienāks diena, kad jūs atkal satiksieties tur, kur vairs nav šķiršanās, kur vairs nav ne slimību, ne asaru, tikai mūžīga gaisma. Līdz tam brīdim, turiet savas sirdis mierā. Dievs ir ar jums. Viņš jūs tur savās rokās, šodien un mūžīgi. Āmen.