Otrdiena, divdesmit piektā nedēļa pēc Vasarsvētkiem

Iedomājieties stāšanos rindā. Tā ir ikdienišķa, gandrīz garlaicīga darbība – mēs stāvam pie kases, pie ieejas lidostā vai, kā tēva sapnī, pie saldējuma letes. Mēs gaidām savu kārtu. Mēs skatāmies uz pulksteni. Mēs domājam par to, ko darīsim nākamajā mirklī. Šajā sapnī, ko Alans redzēja 23. jūlijā, Benjamins bija tur. Viņš bija rindā. Viņš bija tas, kurš maksāja. Un tajā vienkāršajā, ikdienišķajā žestā – Benjamina gatavībā parūpēties par tēvu – atspoguļojās visa viņa būtība. Tas nebija liels darījums, tas nebija biznesa projekts, tā bija vienkārša, mīloša klātbūtne.

Šodienas evaņģēlijā mēs redzam Jēzu, kurš arī ir pūļa ielenkts. Viņam saka: „Tava māte un Tavi brāļi stāv ārpusē un vēlas Tevi redzēt.” Šķiet, ka viņi ir atdalīti no Viņa. Pūlis ir kā siena, kas neļauj viņiem piekļūt. Un Jēzus atbilde ir pārsteidzoša, gandrīz skarba: „Mana māte un mani brāļi ir tie, kas dzird Dieva vārdu un to pilda.” Ko Viņš ar to domā? Vai Viņš atsakās no savas ģimenes? Nē. Viņš paplašina ģimenes jēdzienu līdz bezgalībai. Viņš saka, ka patiesā tuvība ar Dievu – un līdz ar to arī ar visiem, kas ir Dievā – nenotiek caur asinīm vai fizisku tuvumu vien, bet caur sirds klausīšanos un rīcību, kas izaug no šīs klausīšanās.

Benjaminam šī klausīšanās bija dabiska. Viņš bija zēns, kurš „dzirdēja” vairāk nekā tikai vārdus. Viņš dzirdēja tēva stāstus, un viņš tos uzņēma kā dārgumus. Viņš dzirdēja pasaules aicinājumu – aviāciju, tehnoloģijas, nākotnes idejas – un viņš uz to atbildēja ar savu ziņkāri. Viņš bija tas, kurš vēlējās dibināt „con chim airlines”. Kad viņš par to runāja, viņš ne tikai sapņoja; viņš veidoja saikni ar pasauli, viņš gribēja, lai viņa mīlestība pret lidmašīnām kļūst par kaut ko, kas nes prieku citiem. Tā bija viņa „pildīšana” – viņa atbilde uz dzīves dāvanu.

Es zinu, ka daudziem no jums, kas šodien esat šeit vai pievienojaties mums attālināti, šī pasaule šķiet kā rinda, kurā kāds ir pazudis. Alans un Thao, es zinu, ka jūsu sirdīs ir tukšums, ko nevar aizpildīt ar nekādiem vārdiem. Jūs atceraties, kā Benjamins bija tas, kurš vienmēr pirmais teica „Labrīt, tēt”. Tā bija maza rituāla darbība, bet tajā bija ietverta visa viņa sirds. Kad jūs domājat par to, kas ir palicis – par viņa datora kodiem, par viņa „GitHub” repozitorijiem, par viņa vēlmi palīdzēt onkulim Viljamam, atdodot visu savu krājkasīti – jūs redzat zēnu, kurš dzīvoja ar atvērtu sirdi.

Ļaujiet man šeit apstāties un pateikt ko ļoti būtisku. Dažreiz vecāki, zaudējuši bērnu, nes sevī neredzamu, bet smagu akmeni – vainas apziņu. „Vai es varēju darīt vairāk? Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es biju pietiekami vērīgs?” Es gribu jums teikt, ka Dievs neprasa no jums atbildību par to, ko neviens cilvēks nespēja apturēt. Slimība, kas skāra Benjaminu, nebija jūsu kļūda. Tā nebija jūsu nolaidība. Tā nebija jūsu sods. Dievs nav ļauns skolotājs, kas soda vecākus caur bērnu ciešanām. Tas nav tas Dievs, kurā mēs ticam. Mēs ticam Dievam, kurš pats stāvēja zem Krusta un skatījās uz sava Dēla ciešanām. Viņš zina, ko nozīmē zaudēt bērnu. Viņš zina jūsu asaras, un Viņš jūs neapsūdz. Tieši pretēji – Viņš jūs tur savās rokās.

Benjamins bija kā sēkla, kas iedēstīta labā zemē. Viņa dzīve, lai arī īsa mūsu laika izpratnē, bija pilnīga. Atcerieties to sapni, kurā viņš teica: „Ba, es izturēju visus testus.” Tas nav tikai sapnis. Tā ir patiesība par viņa dvēseli. Viņš ir pabeidzis savu skrējienu, viņš ir izgājis cauri visiem pārbaudījumiem, un tagad viņš ir vietā, kur vairs nav ne slimības, ne asaru, ne šķiršanās. Viņš ir Debesu mielastā, par kuru mēs visi sapņojam.

Raien, mans dārgais, es zinu, cik ļoti tev pietrūkst brāļa. Jūs bijāt komanda. Jūs bijāt kā divi piloti, kas plānoja savu lidojumu. Benjamins nav prom. Viņš ir tavs sargeņģelis, kurš turpina tevi iedvesmot. Kad tu skaties uz lidmašīnām, kad tu domā par nākotni, atceries, ka viņš ir līdzās. Viņš mīl tevi ar to pašu mīlestību, ar kuru viņš mīlēja savus vecākus. Dzīvo savu dzīvi drosmīgi, ar tādu pašu ziņkāri, kāda bija viņam. Viņš būtu ļoti lepns par tevi.

Svētais Pāvils mums atgādina, ka „visas cilvēka gaitas var šķist pareizas viņa paša acīs, bet Kungs pārbauda sirdis”. Dievs ir pārbaudījis Benjamina sirdi un atradis to tīru un dāsnu. Viņa „Well of Love” – aka Cà Mau – ir tikai ārējā zīme tam, cik daudz mīlestības viņš atstāja šajā pasaulē. Viņa vārds „Đại Dương” – Lielais Okeāns – ir kļuvis par realitāti. Viņa mīlestība plūst tālāk, tā veldzē citus, tā dod dzīvību.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Mēs varam paņemt līdzi apziņu, ka mīlestība nekad nebeidzas. Mēs varam paņemt līdzi vēlmi būt kā Benjamins – vienkārši, dāsni, gatavi piedāvāt savu „krājkasīti” citiem, pat ja mēs to neiztukšojam, pats piedāvājums ir tas, kas dziedina pasauli. Varbūt šodien izdariet vienu mazu labu darbu kāda cita labā. Pasmaidiet kādam, kurš izskatās vientuļš. Palīdziet kādam, kurš stāv rindā un šķiet noguris. Dariet to klusi, bez lieka trokšņa, kā to darīja Benjamins.

Jūs neesat vieni. Jūs esat daļa no Dieva ģimenes, par kuru Jēzus runāja. Jūs esat Viņa māte, Viņa brāļi un māsas, jo jūs uzklausāt Viņa Vārdu pat tad, kad tas ir grūti, un jūs to pildāt, turpinot dzīvot, turpinot mīlēt, turpinot ticēt. Kad vakars kļūst tumšs un atmiņas par Benjamina smaidu sāk sāpēt, atcerieties, ka viņš ir mājās. Viņš ir pie Tēva. Un pienāks diena, kad jūs atkal stāvēsiet rindā – nevis pie saldējuma letes, bet pie Debesu vārtiem – un Benjamins būs tur, smaidīgs un vesels, lai sagaidītu jūs. Līdz tam brīdim, turiet savas sirdis mierā. Dievs ir ar jums. Āmen.