Vissvētākās Jaunavas Marijas – Sāpju Dievmātes piemiņas diena

Mēs stāvam šodien pie krusta. Tā nav viegla vieta. Tā ir vieta, kur pasaule apstājas, kur elpa kļūst smaga un kur vārdi bieži vien izrādās par īsiem, lai aptvertu to, ko jūt sirds. Šodien, Sāpju Dievmātes piemiņas dienā, mēs neesam atnākuši, lai meklētu atbildes uz visiem saviem „kāpēc”. Mēs esam atnākuši, lai vienkārši būtu kopā ar Mariju. Mēs esam atnākuši, lai ļautu Viņas klātbūtnei mūs turēt, kad mūsu pašu spēki izsīkst.

Evaņģēlijā mēs dzirdam šo īso, bet tik dziļo ainu: „Stāvēdami pie Jēzus krusta, bija viņa māte...” Marija nestāv tālu. Viņa nav skatītāja. Viņa ir tur, kur ir sāpes. Un tieši tur, pašā ciešanu epicentrā, Jēzus dod mums dāvanu, kas pārsniedz visu saprašanu. Viņš skatās uz savu Māti un uz mācekli, kuru Viņš mīlēja, un saka: „Sieviete, lūk, tavs dēls.” Un māceklim: „Lūk, tava māte.”

Šī apmaiņa nav tikai žests. Tā ir jauna radīšana. Tā ir ģimenes paplašināšana pašā tumšākajā stundā. Jēzus neļauj savai Mātei palikt vienai ar savām sērām. Viņš dod Viņai jaunu dzīvi, jaunu uzdevumu – būt par māti mums visiem. Un māceklis, kurš no tās stundas ņem Viņu savās mājās, kļūst par mūsu piemēru. Mēs esam aicināti ņemt Mariju savās mājās, savās sirdīs, savā ikdienā, īpaši tad, kad sirds ir salauzta.

Es domāju par Benjaminu. Par mūsu dārgo, gaišo Benjamina Vo. Kad es skatos uz viņa dzīvi, es redzu zēnu, kurš tik dabiski saprata šo mīlestības saikni. Atcerieties to brīdi, ko vecāki glabā kā dārgu dārgumu – kad Benjamins, vēl būdams pavisam jauns, uzzinot par onkuļa Viljama ciešanām, vēlējās atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu. Viņš to nesauca par upuri. Viņš to vienkārši piedāvāja. Viņa sirds bija kā atvērta grāmata, kurā katrā lappusē bija rakstīts vārds „mīlestība”. Viņš bija zēns, kurš savu „con chim airlines” sapni, savu mīlestību pret debesīm un lidmašīnām, vienmēr vēlējās dalīt ar citiem. Viņš nebija no tiem, kas patur prieku sev. Viņš bija no tiem, kas to izstaro.

Bet es zinu, ka šodien, trīs mēnešus pēc tam, kad Benjamins devās mājās pie Tēva, daudziem no jums, īpaši Alan un Thao, šī diena ir īpaši smaga. Sāpju Māte zina, ko nozīmē zaudēt dēlu. Viņa zina to tukšumu, kas paliek, kad mājās vairs nav dzirdama soļu skaņa, kad vairs nav to jautājumu par lidmašīnām vai to siltā „labrīt, tēt”. Viņa zina to klusumu, kas dažreiz kliedz. Un es gribu jums pateikt kaut ko ļoti maigu, bet stingru: jūs neesat atbildīgi par šo sāpi. Slimība, kas skāra Benjaminu, nav sods. Tā nav jūsu kļūda, tā nav jūsu neuzmanība. Nekāda cilvēciska precizitāte, nekāda analītiska prāta varenība – pat ne Benjamina paša apbrīnojamais intelekts – nebūtu varējis novērst to, kas notika. Dažas lietas dzīvē vienkārši notiek, tās ir ārpus mūsu kontroles, un Dievs neapsūdz jūs. Viņš jūs tur. Viņš jūs mīl. Ja jūs jūtaties vainīgi, lūdzu, nolieciet šo nastu pie Krusta pakājes. Jūs esat mīlējuši savu dēlu līdz pēdējam elpas vilcienam, un šī mīlestība ir visskaistākais piemineklis, ko vecāki var uzcelt savam bērnam.

Šodienas pirmajā lasījumā Pāvils mums atgādina: „Ja viena locekle cieš, tad visas locekles cieš līdzi.” Mēs esam viens Ķermenis. Mēs neesam vieni savās sērās. Kad Raiens skumst pēc sava brāļa, kad jūs, Alan un Thao, ilgojaties pēc Benjamina, visa Baznīca, visa Debesu draudze cieš un lūdzas kopā ar jums. Benjamins nav prom. Viņš ir iekļauts šajā Ķermenī. Viņš ir pie Debesu mielasta, kur vairs nav ne slimnīcu, ne asaru, ne šķiršanās. Atcerieties to sapni, kad Benjamins stāvēja pie durvīm – vesels, spēcīgs, zaļos šortos – un teica: „Ba, es esmu izturējis visus testus.” Viņš ir mājās. Viņš ir drošībā.

Sāpju Māte, stāvot zem krusta, kļuva par „visu tautu Māti”. Viņa saprot katru māti, kura nevar aizmigt, katru tēvu, kurš sēž klusumā, katru brāli, kurš skatās uz tukšu vietu. Viņa ir jūsu Māte. Ļaujiet Viņai jūs mierināt. Kad jums šķiet, ka vairs nevarat, kad sāpes kļūst par smagu, vienkārši sakiet: „Marija, lūdzu, esiet man līdzās.” Un Viņa būs. Viņa jau ir. Viņa ir tā, kas turēja Jēzu, un Viņa ir tā, kas tur Benjaminu, un Viņa ir tā, kas tur jūs.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Varbūt tas ir viens mazs, kluss darbs Benjamina vārdā. Varbūt tā ir kāda ziedojuma atdošana, varbūt palīdzība kādam, kurš ir vientuļš, varbūt vienkārši lūgšana par kādu ģimeni, kas šobrīd nes smagu krustu. Dariet to slepeni. Ļaujiet Benjamina mīlestībai turpināt plūst caur jums, tāpat kā ūdens plūst caur „Giếng Gioan Baotixita” aku, ko esam veltījuši viņa piemiņai. Viņa vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – nav nejaušība. Viņa mīlestība ir plaša, tā ir dziļa, un tā turpina nest dzīvību.

Nekad neaizmirstiet, ka jūs esat mīlēti. Dievs, kurš atdeva savu Dēlu pie Krusta, zina, ko nozīmē zaudēt bērnu. Viņš zina jūsu sāpes. Viņš raud kopā ar jums, un Viņš arī priecājas kopā ar jums par to, ka Benjamins ir mājās. Kad uznāk tumsa, kad atmiņas kļūst pārāk asas, skatieties uz Krustu. Tas nav nāves simbols. Tas ir tilts. Tas ir tilts starp šo tuksnesi un Debesu mielastu, kur jūs reiz atkal satiksieties. Turiet savas sirdis mierā. Jūs esat stiprāki, nekā jūs domājat, jo jūs esat balstīti uz mīlestību, kas nekad nebeidzas. Lai Benjamina smaids ir kā gaisma jūsu ceļā, un lai Dieva miers, kas pārspēj visu saprašanu, pasargā jūsu sirdis un domas Kristū Jēzū. Āmen.