Piektdiena pēc divdesmit astotās nedēļas pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži vien dzīvojam pasaulē, kas mūs mudina visu slēpt. Mēs esam iemācījušies rūpīgi glabāt savas vājības, savas bailes un to neizdzēšamo, kluso sēru, ko nesam sevī, aiz durvīm, kuras nevienam citam nevēlamies atvērt. Mēs baidāmies, ka, ja kāds ieraudzītu mūsu patieso iekšējo stāvokli, ja kāds sadzirdētu tos klusos jautājumus, ko uzdodam naktīs, kad esam vieni, mēs kļūtu ievainojami. Mēs būvējam fasādes. Mēs cenšamies izskatīties stipri, pat tad, kad mūsu sirdis ir pilnas ar jautājumiem, uz kuriem šķietami nav atbilžu.

Šodien evaņģēlijā Jēzus mums saka ko pārsteidzošu: „Nav nekā apslēpta, kas netiktu atklāts, un nekā slepena, kas netiktu zināms.” Mēs parasti dzirdam šos vārdus kā brīdinājumu vai draudus, it kā Dievs būtu kāds skarbs tiesnesis, kas gaida mūsu kļūdas. Bet padomājiet par to citādi. Padomājiet par to kā par atbrīvošanu. Ja Dievs jau zina visu – visu to, ko jūs esat izcietuši, visu to mīlestību, ko esat ieguldījuši, un visu to sāpi, ko esat centušies noslēpt no pasaules –, tad jums vairs nav jāizliekas. Jūs varat beigt tēlot stipros. Jūs varat atnākt pie Viņa tieši tādi, kādi esat: noguruši, izmisuši, sērojoši, bet mīlēti.

Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņš bija zēns, kurš dzīvoja ar atvērtu sirdi. Viņa prāts bija kā spoža, loģiska gaisma, kas ar apbrīnojamu vieglumu orientējās digitālajos tīklos, bet viņa sirds bija vēl plašāka. Atcerieties to vienkāršo prieku, ar kādu viņš runāja par savu sapņu aviokompāniju „con chim airlines”. Tā nebija tikai spēle; tā bija viņa vēlme radīt kaut ko labu, kaut ko, kas varētu pacelties pāri ikdienas ierobežojumiem. Viņš bija zēns, kurš nekad necentās slēpt savu mīlestību. Kad viņš vēlējās palīdzēt savam onkulim Viljamam, viņš nedomāja par to, vai viņa rīcība izskatīsies labi vai slikti; viņš vienkārši piedāvāja visu, kas viņam bija. Tas bija tik dabiski, tik neviltoti. Viņš bija kā tas zvirbulis, par kuru Jēzus runā evaņģēlijā – mazs, šķietami nenozīmīgs pasaules acīs, bet Dieva acīs – neizmērojami dārgs.

Jēzus saka: „Vai tad piecus zvirbuļus nepārdod par diviem sudraba gabaliem? Un tomēr neviens no tiem nav aizmirsts Dieva priekšā.” Šie vārdi ir kā balzams brūcei. Mēs bieži jūtamies kā zvirbuļi, kas cīnās pret lielu, vienaldzīgu pasauli. Mēs jūtamies kā sīki putniņi, kas cenšas noturēties gaisā, kad vētra ir pārāk spēcīga. Bet Dievs neskaita mūsu panākumus, Viņš skaita mūsu matus. Viņš zina mūsu vārdus. Viņš zina Benjamīna vārdu. Viņš zina jūsu vārdus, Alan un Thao. Viņš zina Raiena vārdu.

Es zinu, ka pēdējie četri mēneši, kopš 13. jūnija, ir bijuši kā ceļojums caur tumšu ieleju, kurā katrs solis prasa milzīgu piepūli. Es zinu, ka ir dienas, kad jūs pamostaties un pirmais, ko jūtat, ir nevis cerība, bet gan tas smagais, klusais tukšums, kurā Benjamīna smieklu vairs nav. Es zinu, ka jūs uzdodat sev jautājumu: „Kāpēc? Kāpēc tik gaišs prāts, tik mīloša sirds tika aizsaukta tik ātri?” Un es zinu, ka klusumā, kad neviens neredz, jūs dažreiz sev pārmetat. Jūs atceraties katru sīkumu, katru ārsta vizīti, katru brīdi, kad varbūt varēja rīkoties citādi.

Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā, uzrunāt šo sāpi. Jūs neesat vainīgi. Nekas, ko jūs būtu darījuši vai nedarījuši, nevarēja mainīt to, ko Dievs jau bija iecerējis savā noslēpumainajā plānā. Slimība nav jūsu vaina. Tā nav jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Jūs esat bijuši vecāki, kas mīlējuši viņu ar katru savu elpas vilcienu. Jūs esat bijuši viņa osta, viņa drošība, viņa pasaule. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās vainas nastas. Dievs jau sen ir jūs atbrīvojis. Viņš jūs mīl nevis par to, cik labi jūs esat tikuši galā ar šo neiespējamo nastu, bet tāpēc, ka jūs esat Viņa bērni.

Jēzus saka: „Nebīstieties! Jūs esat dārgāki nekā daudzi zvirbuļi.” Šis „nebīstieties” nav pavēle būt drosmīgiem, kad jums nav spēka. Tas ir apsolījums, ka Viņš ir ar jums arī tad, kad jūs esat nobijušies līdz nāvei. Kad jūs jūtaties kā zvirbuļi vētrā, Viņš ir tas, kurš jūs tur savās rokās. Viņš ir tas, kurš redz katru jūsu asaru un katru kluso lūgšanu, ko jūs veltāt Benjamīnam.

Raien, dārgais zēn, es zinu, ka tev ir tik grūti. Tu esi zaudējis ne tikai brāli, bet arī savu labāko draugu, savu sabiedroto visos piedzīvojumos. Bet zini – Benjamīns tevi mīl. Viņa mīlestība pret tevi nav beigusies. Tā ir mainījusi savu formu, bet tā ir kļuvusi vēl spēcīgāka. Viņš tagad redz tevi no debesu skatupunkta, kur vairs nav ne slimību, ne ciešanu, tikai mūžīga gaisma. Viņš ir tas, kurš tevi pieskata, kurš priecājas par katru tavu smaidu un kurš ir kopā ar tevi katrā tavā solī.

Šodienas pirmajā lasījumā Pāvils mums atgādina, ka mēs esam „apzīmogoti ar apsolīto Svēto Garu”. Tas nozīmē, ka mēs neesam pamesti. Mēs esam Dieva īpašums. Mēs piederam Viņam. Un, ja mēs piederam Viņam, tad nekas, pat ne nāve, nevar mūs šķirt no Viņa mīlestības. Benjamīns ir pie Viņa. Viņš ir „Banquet of Heaven”, baudot to mieru, ko mēs šeit, uz zemes, vēl tikai meklējam.

Kā mēs varam dzīvot tālāk? Kā mēs varam nest šo nastu, kas šķiet tik smaga? Mēs to darām, mazliet pa mazliet, katru dienu uzticot savas bailes Dievam. Mēs to darām, atceroties Benjamīna smaidu, viņa aizrautību, viņa dāsnumu. Katru reizi, kad jūs izdarāt kādu labu darbu, katru reizi, kad jūs palīdzat kādam, kuram klājas grūti, jūs turpināt Benjamīna dzīvi. Viņa „con chim airlines” vairs nav tikai sapnis par lidmašīnām; tas ir sapnis par mīlestību, kas lido pāri visām robežām, kas sasniedz tos, kuriem ir visvairāk vajadzīga palīdzība.

Atcerieties to tēva sapni. Benjamīns, stāvot pie durvīm, teica: „Viss ir kārtībā, es jūs pieskatīšu.” Tas nav tikai sapnis. Tas ir apliecinājums no mūžības. Viņš ir drošībā. Viņš ir vesels. Un viņš vēlas, lai arī jūs būtu drošībā. Viņš vēlas, lai jūs atrastu mieru.

Ko jūs varat paņemt līdzi no šīs dienas? Izdariet šodien kaut ko vienu, pavisam mazu, kāda cita labā. Varbūt tā ir palīdzība kādam, kurš jūtas vientuļš, varbūt tā ir vienkārša lūgšana par kādu ģimeni, kas cieš. Dariet to klusumā, bez publicitātes, tāpat kā Benjamīns vēlējās atdot savu krājkasīti. Tas ir veids, kā viņa mīlestība turpina darboties pasaulē. Tas ir veids, kā mēs sakām „jā” Dieva plānam, pat ja mēs to pilnībā nesaprotam.

Alan, Thao, Raien – jūs esat mīlēti. Dievs jūs nekad nav atstājis. Viņš zina jūsu sāpes, Viņš zina jūsu ilgas, un Viņš ir ar jums katrā mirklī. Kad jūs vakarā skatīsieties uz debesīm, atcerieties, ka Benjamīns ir tur, kur vairs nav ne asaru, ne sāpju. Viņš ir mājās. Un kādu dienu, kad šis ceļojums būs galā, jūs atkal satiksieties tur, kur viss būs skaidrs, kur viss būs atklāts, un kur mīlestība būs vienīgais, kas paliks. Līdz tam – turieties pie Dieva, turieties viens pie otra. Viņš ir jūsu stiprums. Viņš ir jūsu miers. Āmen.