Otrdiena, trīsdesmit pirmā nedēļa pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži domājam, ka dzīve ir kā rūpīgi plānots lidojums – ar skaidru maršrutu, paredzamu pacelšanos un drošu nosēšanos. Mēs skatāmies uz horizontu, gaidot nākamo pieturpunktu, nākamo mērķi, nākamo „lidojumu”. Bet dažreiz, pilnīgi negaidīti, viss mainās. Debesis kļūst klusas, un mēs paliekam stāvot uz skrejceļa, skatoties uz tukšumu, kur vēl nesen bija tik daudz dzīvības, tik daudz plānu un tik daudz cerību.

Šodienas evaņģēlijā mēs dzirdam par lielo mielastu, uz kuru visi bija aicināti. Saimnieks ir sagatavojis visu. Viss ir gatavs. Bet viesi… viesi sāk atrunāties. Viens ir nopircis lauku, otrs vēršus, trešais ir precējies. Viņi ir aizņemti ar savu dzīvi, ar savām lietām, ar savām „nākamajām lietām”. Viņi nevar ierasties. Un tad saimnieks, pilns skumju un taisnīgas dusmas, sūta savu kalpu uz ielām un alejām, uz šosejām un dzīvžogiem, lai atvestu nabagos, klibos, aklos. Viņš grib, lai viņa nams būtu pilns.

Šis stāsts nav par to, ko mēs zaudējam, bet par to, ko Dievs mums saglabā. Mēs bieži jūtamies kā tie, kas stāv pie durvīm un domā, ka viss ir nokavēts. Bet Dieva nams ir citādāks. Tajā ir vieta, kas nekad netiek zaudēta.

Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu – par Benjaminu Vo. Viņš bija zēns, kura prāts bija kā atvērta karte, pilna ar tehnoloģiju brīnumiem, mākoņdatošanu un aviācijas sapņiem. Viņš ar tādu aizrautību pētīja pasauli, ka šķita – viņš nekad neapstāsies. Atcerieties to viņa smaidu, kad viņš runāja par savu „con chim airlines”? Tā nebija tikai bērnišķīga fantāzija; tā bija viņa dvēseles spēja pacelties pāri ikdienai. Viņš bija zēns, kurš saprata, ka dzīve nav tikai par to, ko mēs iegūstam, bet par to, ko mēs piedāvājam.

Atcerieties to brīdi, kad viņš, vēl tik jauns būdams, teica saviem vecākiem, ka grib atdot visu savu krājkasīti onkulim Viljamam, kad tas bija slims. Viņš to nekad nesasita, viņš to neiztukšoja, tas nebija vajadzīgs, jo palīdzība jau bija ceļā. Bet tas piedāvājums… tas bija kā zelta monēta, ko viņš nolika uz Dieva galda. Viņš bija gatavs atdot visu, jo viņa sirds bija brīva. Viņš nebija piesaistīts mantām vai statusam. Viņš bija piesaistīts mīlestībai.

Alan un Thao, dārgie vecāki, ir pagājuši četri mēneši. Es zinu, ka šis laiks ir bijis kā garš, tumšs tunelis. Ir rīti, kad klusums mājā ir tik smags, ka tas šķiet gandrīz taustāms. Un es zinu, ka tur, kur sāpes ir visdziļākās, klusi ielavās tas indīgais, smagais jautājums: „Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es varēju izdarīt vairāk? Vai man vajadzēja pamanīt agrāk?”

Ļaujiet man šodien, stāvot Kunga priekšā, ar vislielāko maigumu un dievišķu noteiktību noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība un aiziešana nebija jūsu kļūda, nebija jūsu modrības trūkums vai kāds nokavēts solis. Dievs neapsūdz jūs. Dažreiz dzīvē notiek lietas, kas atrodas pilnīgi ārpus jebkādas cilvēka kontroles, ārpus visiem medicīnas likumiem un aprēķiniem – tā ir vētra, pret kuras negaidītumu neviena vecāku mīlestība vai piesardzība nevarēja būt par vairogu. Jūs esat mīlējuši Benjamīnu ar katru sava ķermeņa šūnu, ar katru kopīgo ceļojumu, ar katru lidostas malu, kur kopā skatījāties uz debesīs paceļamām lidmašīnām. Dievs nav soģis, kas sēž un meklē jūsu kļūdas; Viņš ir Tēvs, kurš redz jūsu asaras un tur jūs savās rokās. Atbrīvojiet sevi no šīs vainas nastas. Jūs esat izdarījuši visu, ko cilvēks spēj. Ļaujiet sev brīvi sērot, bet bez vainas apziņas, jo jūs savam dēlam esat bijuši vislabākie, vismīlošākie vecāki.

Svētais Pāvils mums šodien saka: „Viņš sevi pazemoja, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, pat līdz nāvei pie krusta.” Jēzus ir gājis šo ceļu. Viņš zina, ko nozīmē iztukšot sevi. Viņš zina, ko nozīmē atdot visu. Un tāpēc Viņš mūs aicina nevis uz panākumiem, bet uz savu mielastu.

Benjamīns tagad ir šajā mielastā. Viņš, kurš tik ļoti mīlēja lidmašīnas, tagad ir lidojumā, kas nekad nebeidzas. Viņš ir atbrīvots no jebkāda fiziskā smaguma. Atcerieties to tēva sapni – Benjamīns, vesels un spēcīgs, zaļos šortos, mierinot jūs: „Ba o, test nào con cũng qua hết... Con tự thở được bình thường mà.” Ba, viss ir kārtībā, es varu elpot. Tā ir patiesība par viņa jauno dzīvi. Viņš elpo brīvību. Viņš skatās uz jums ar to pašu mīļo, smaidīgo skatienu.

Ryan, dārgais zēn, tu sēdi šeit un zini, cik ļoti tev pietrūkst tava brāļa, tava labākā drauga. Tu atceries to brāļu saikni, to prieku, ko jūs abi dalījāt. Ben tevi redz. Viņš nav prom uz visiem laikiem; viņš ir tavs sargeņģelis, kurš priecājas par katru tavu soli, par katru tavu smaidu un lūdz par tevi. Esi stiprs saviem vecākiem un nes tālāk to prieku, ko jūs abi esat dalījuši. Esi tas, kurš atceras, un esi tas, kurš dzīvo pilnvērtīgi – tieši tā, kā Benjamīns vēlētos.

Un ikvienam no jums, kas šobrīd klausās – ja jūs nesat savu klusu krustu, slimību vai zaudējumu tālu prom –, dzirdiet: Dievs jūs redz un dzird. Tāpat kā tā tīrā ūdens aka Cà Mau pilsētā Vjetnamā, kas uzcelta Benjamīna piemiņai, lai dotu dzīvības ūdeni izslāpušajiem, tāpat arī Dieva žēlastība turpina plūst caur mūsu mazākajiem darbiem un kluso mīlestību. Mīlestība nekad nebeidzas. Tā tikai maina savu veidolu, kļūstot par tiltu starp zemi un debesīm.

Ko mēs šodien varam paņemt līdzi, izejot pa šīm durvīm? Neesiet bargi pret sevi. Atlaidiet to smagumu un vainu, ko neesat pelnījuši nest. Izdariet šodien vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā – bez trokšņa, vienkārši tāpēc, ka jūsu sirds, gluži kā Benjamīnam, ir radīta mīlestībai. Un, kad jūs šodien vai rīt redzēsiet debesīs lidojam lidmašīnu, paceliet acis augšup, pasmaidiet un atcerieties: mīlestība nekad nebeidzas. Dievs ir ar jums. Viņš tur jūs savās rokās šodien un mūžam. Āmen.