Visu ticīgo mirušo piemiņas diena

Mēs esam pulcējušies šodien nevis kā svešinieki, bet kā ģimene, kas stāv pie atvērta, gaismas pilna loga. Šodienas lasījumi mūs neaicina uz skumjām, bet uz skatienu, kas spēj saskatīt neredzamo. Iedomājieties kādu no tiem brīžiem, kad viss ir kluss – varbūt tas ir agrs rīts, kad migla vēl guļ pār zemi, un jūs skatāties uz lidmašīnas atstāto balto svītru debesīs. Tā izgaist, bet mēs zinām, ka lidmašīna ir tur, augstāk par mākoņiem, turpinot savu ceļu. Tieši tāds ir mūsu ticības skatiens uz mūžību.

Svēto Rakstu grāmatā mēs dzirdam vārdus, kas ir kā enkurs dvēselei: „Taisnīgo dvēseles ir Dieva rokā, un nekādas mokas tām nepieskarsies.” Mēs bieži domājam par nāvi kā par beigām, kā par „pilnīgu iznīcību”, kā saka Sīraha dēla grāmata, bet Dievs mums atklāj patiesību: „Viņi ir mierā.” Benjamīns Vo, mūsu dārgais zēns, kura smaids un spožais prāts joprojām dzīvo mūsu atmiņās, tagad atrodas šajā mierā. Viņš, kurš tik aizrautīgi pētīja tehnoloģiju pasauli, kurš ar tādu prieku runāja par savu „con chim airlines” un kura sirds bija tik plaša, ka viņš bija gatavs atdot visu, kas viņam piederēja, lai palīdzētu citiem – viņš tagad ir atradis savu īsto mājvietu.

Es atceros stāstu par to, kā Benjamīns, vēl pavisam jauns būdams, piedāvāja saviem vecākiem savu krājkasīti, lai palīdzētu onkulim Viljamam, kurš cieta no smagas veselības krīzes. Viņš to nekad nesasita, viņš to neiztukšoja, tas nebija vajadzīgs, jo palīdzība jau bija ceļā, bet pats šis piedāvājums – pilnīga, nesavtīga vēlme atdot visu, kas viņam piederēja, lai atvieglotu otra ciešanas – atklāj to gaismu, kāda plūda no viņa dvēseles. Tas nebija bērnišķīgs impulss; tas bija viņa būtības atspulgs. Viņš bija zēns, kurš saprata, ka mīlestība ir darbība, nevis vārdi.

Alan un Thao, dārgie vecāki, ir pagājuši četri mēneši. Es zinu, ka šie mēneši ir bijuši kā garš, tumšs tunelis. Ir rīti, kad klusums mājā ir tik smags, ka tas šķiet gandrīz taustāms. Un es zinu, ka tur, kur sāpes ir visdziļākās, klusi ielavās tas indīgais, smagais jautājums: „Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es varēju izdarīt vairāk? Vai man vajadzēja pamanīt agrāk?” Ļaujiet man šodien, stāvot Kunga priekšā, ar vislielāko maigumu un dievišķu noteiktību noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība un aiziešana nebija jūsu kļūda, nebija jūsu modrības trūkums vai kāds nokavēts solis. Dievs neapsūdz jūs. Dažreiz dzīvē notiek lietas, kas atrodas pilnīgi ārpus jebkādas cilvēka kontroles, ārpus visiem medicīnas likumiem un aprēķiniem – tā ir vētra, pret kuras negaidītumu neviena vecāku mīlestība vai piesardzība nevarēja būt par vairogu. Jūs esat mīlējuši Benjamīnu ar katru sava ķermeņa šūnu, ar katru kopīgo ceļojumu, ar katru lidostas malu, kur kopā skatījāties uz debesīs paceļamām lidmašīnām. Dievs nav soģis, kas sēž un meklē jūsu kļūdas; Viņš ir Tēvs, kurš redz jūsu asaras un tur jūs savās rokās. Atbrīvojiet sevi no šīs vainas nastas. Jūs esat izdarījuši visu, ko cilvēks spēj. Ļaujiet sev brīvi sērot, bet bez vainas apziņas, jo jūs savam dēlam esat bijuši vislabākie, vismīlošākie vecāki.

Evaņģēlijā Jēzus mums saka: „Tas ir mana Tēva prāts, ka es nezaudētu nevienu no tiem, ko Viņš man ir devis.” Padomājiet par šo vārdu „nezaudētu”. Dievs nezaudē. Viņš tur Benjamīnu savā plaukstā. Kad Jēzus saka: „Es viņu uzmodināšu pēdējā dienā,” Viņš sola, ka viss, kas bija skaists, viss, kas bija patiess un mīlošs – viss, kas bija Benjamīns – tiks atjaunots un pasargāts. Viņš nav prom; viņš ir „Banquet of Heaven” – Debesu Banketā. Viņš ir tur, kur vairs nav slimību, nav noguruma, nav neizpratnes. Viņš elpo brīvību.

Ryan, dārgais zēn, tu sēdi šeit un zini, cik ļoti tev pietrūkst tava brāļa, tava labākā drauga. Tu atceries to brāļu saikni, to prieku, ko jūs dalījāt. Ben tevi redz. Viņš nav prom uz visiem laikiem; viņš ir tavs sargeņģelis, kurš priecājas par katru tavu soli, par katru tavu smaidu un lūdz par tevi. Esi stiprs saviem vecākiem un nes tālāk to prieku, ko jūs abi esat dalījuši. Esi tas, kurš atceras, un esi tas, kurš dzīvo pilnvērtīgi – tieši tā, kā Benjamīns vēlētos.

Un ikvienam no jums, kas šobrīd klausās – ja jūs nesat savu klusu krustu, slimību vai zaudējumu tālu prom –, dzirdiet: Dievs jūs redz un dzird. Tāpat kā tā tīrā ūdens aka Cà Mau pilsētā Vjetnamā, kas uzcelta Benjamīna piemiņai, lai dotu dzīvības ūdeni izslāpušajiem, tāpat arī Dieva žēlastība turpina plūst caur mūsu mazākajiem darbiem un kluso mīlestību. Mīlestība nekad nebeidzas. Tā tikai maina savu veidolu, kļūstot par tiltu starp zemi un debesīm.

Ko mēs šodien varam paņemt līdzi, izejot pa šīm durvīm? Neesiet bargi pret sevi. Atlaidiet to smagumu un vainu, ko neesat pelnījuši nest. Izdariet šodien vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā – bez trokšņa, vienkārši tāpēc, ka jūsu sirds, gluži kā Benjamīnam, ir radīta mīlestībai. Un, kad jūs šodien vai rīt redzēsiet debesīs lidojam lidmašīnu, paceliet acis augšup, pasmaidiet un atcerieties: mīlestība nekad nebeidzas. Dievs ir ar jums. Viņš tur jūs savās rokās šodien un mūžam. Āmen.