Sestdiena pēc trīsdesmitās nedēļas laika pa gadam

Mēs bieži vien domājam par pazemību kā par kaut ko, kas liek mums sarauties, kļūt mazākiem vai pat neredzamiem. Mēs to bieži sajaucam ar kautrību vai sevis noliegšanu. Bet šodienas evaņģēlijā Jēzus mums piedāvā kaut ko pavisam citu. Viņš mūs aicina uz banketu. Viņš mūs aicina pie galda, kurā viņš pats ir saimnieks. Un tur, pie šī galda, viņš mums atklāj patiesību: „Ikviens, kas sevi paaugstina, tiks pazemots, bet tas, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.”

Iedomājieties šo ainu – Jēzus vēro viesus, kuri ar zināmu steigu un pašpārliecinātību cenšas ieņemt goda vietas. Viņi grib būt redzami, viņi grib, lai viņu statuss būtu skaidrs visiem. Un Jēzus, ar savu mierīgo, caururbjošo skatienu, mums saka: „Nē, ej un apsēdies pēdējā vietā.” Kāpēc? Ne tāpēc, ka mēs neesam vērti būt augstāk, bet tāpēc, ka īstā godība, īstā vieta pie Dieva galda, nav tā, ko mēs izcīnām sev ar elkoņiem. Tā ir vieta, ko saimnieks mums piešķir.

Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņš bija zēns, kurš nekad necentās sevi paaugstināt. Viņa spožais prāts – viņa spēja izprast sarežģītas AWS sistēmas, viņa loģiskā domāšana, kas ļāva viņam apgūt lietas, ko citi mācās gadiem vēlāk – tas viss varēja kļūt par iemeslu augstprātībai. Bet nē. Benjamīns palika vienkāršs. Viņa sirds bija kā atvērta grāmata, pilna ar līdzjūtību. Atcerieties to brīdi, kad viņš, vēl būdams pavisam jauns, vēlējās atdot visu savu krājkasīti onkulim Viljamam, kad tas cieta no slimības. Viņš to nekad nesasita, viņš to neiztukšoja, tas nebija vajadzīgs, jo palīdzība jau bija ceļā... bet pats piedāvājums, tā vēlme atdot visu, kas viņam pieder, bez jebkāda aprēķina – tas bija viņa pazemības un mīlestības apliecinājums. Viņš necentās būt „svarīgs”; viņš centās būt mīlošs.

Alan un Thao, dārgie vecāki, ir pagājuši četri mēneši. Jūs joprojām ejat cauri šim ielejas ceļam. Es zinu, ka šodien, kad mēs runājam par „pazemīgo paaugstināšanu”, jūsu sirdīs varbūt atbalsojas jautājums: „Kur ir šī paaugstināšana? Kur ir šī godība, kad mēs esam zaudējuši pašu dārgāko?” Es gribu jums teikt: jūsu pazemība ir tajā, kā jūs esat izturējuši šo smago laiku. Jūs esat palikuši uzticīgi Dievam, pat kad šķita, ka debesis ir klusas.

Un šeit man ir jāpasaka kaut kas ļoti svarīgs, kas jādzird katram, kurš sirdī nes vainas apziņu. Daudzi vecāki, zaudējot bērnu, sāk sevi mocīt: „Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es varēju vairāk? Vai man vajadzēja pamanīt agrāk?” Lūdzu, ieklausieties manī: jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība nebija jūsu kļūda. Tas nebija jūsu modrības trūkums. Dievs nav soģis, kas sēž un meklē jūsu kļūdas, lai jūs sodītu. Dažreiz dzīvē notiek lietas, kas ir pilnīgi ārpus jebkādas cilvēka kontroles, ārpus visiem medicīnas likumiem un aprēķiniem. Tā bija vētra, pret kuras negaidītumu neviena mīlestība, neviena piesardzība, neviens vecāku solis nevarēja būt par vairogu. Jūs esat mīlējuši Benjamīnu ar visu, kas jums bija. Jūs esat bijuši viņa pasaule, un viņš to zināja. Atbrīvojiet sevi no šī smagā akmens. Jūs esat izdarījuši visu. Dievs jūs neapsūdz – Viņš jūs mīl un raud kopā ar jums.

Svētais Pāvils šodienas lasījumā saka: „Man dzīve ir Kristus, un nāve ir ieguvums.” Tas izklausās tik grūti, vai ne? Kā nāve var būt ieguvums? Bet Pāvils runā par to, ka viņš vairs nepieder sev, viņš pieder Kristum. Viņš ir atradis savu vietu pie galda. Benjamīns tagad ir šajā vietā. Viņš, kurš tik ļoti mīlēja lidmašīnas, kurš ar gigināšanu un smaidu runāja par savu „con chim airlines”, tagad ir lidojumā, kas nekad nebeidzas. Viņš ir tur, kur vairs nav slimību, nav noguruma, nav neizpratnes.

Ryan, dārgais zēn, tu sēdi šeit un zini, cik ļoti tev pietrūkst brāļa. Atceries to brīdi, kad jūs abi stāvējāt pie Ķīnas Lielā mūra, smaidot kamerai. Ben tevi redz. Viņš ir tavs sargeņģelis. Viņš grib, lai tu dzīvotu ar smaidu, lai tu nestu to prieku, ko jūs kopā dalījāt. Esi stiprs saviem vecākiem un zini – brāļa mīlestība nebeidzas.

Ko mēs paņemsim līdzi, izejot pa šīm durvīm? Mēs paņemsim to vienkāršo, kluso pazemību, ko Benjamīns mums rādīja. Izdariet šodien vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā – bez trokšņa, bez vēlmes tikt pamanītiem. Vienkārši tāpēc, ka jūsu sirds ir pilna mīlestības. Un, kad jūs redzēsiet debesīs lidmašīnu, pasmaidiet. Atcerieties, ka mīlestība ir tā, kas mūs paaugstina. Mēs esam gaismas bērni, un mēs esam aicināti uz Debesu Banketu, kur mēs visi reiz būsim kopā. Dievs jūs tur savās rokās. Āmen.