Piektdiena, divdesmit septītā nedēļa pēc Vasarsvētkiem

Mēs visi pazīstam to brīdi, kad esam kaut ko rūpīgi ieplānojuši, kad esam izveidojuši savu iekšējo kārtību, savus drošības tīklus, savas cerības. Mēs būvējam savu dzīvi kā sarežģītu, skaistu arhitektūru. Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņa prāts bija kā izcila, precīza sistēma – viņš ne tikai saprata tehnoloģijas, viņš tajās dzīvoja ar aizrautību. Atcerieties to zēnu, kurš ar tik lielu prieku pētīja mākoņdatošanas arhitektūru, kurš sapņoja par savu „con chim airlines”. Viņa acīs pasaule bija kā atvērts debesu plašums, kur katra lidmašīna bija solījums par iespēju pacelties augstāk, būt daļai no kaut kā liela un pārskatāma. Viņš bija zēns, kurš ticēja, ka „cenšanās ir viss”, un viņš patiesi centās – ar savu prātu, ar savu sirdi, ar savu dāsnumu.

Bet šodienas Evaņģēlijā mēs redzam kaut ko pavisam citu. Jēzus atbrīvo cilvēku no ļaunā gara, un pūlis, tā vietā, lai priecātos, sāk prātot, sāk meklēt aizdomīgus izskaidrojumus. Viņi saka: „Viņš to dara ar Belsebula spēku.” Viņi meklē loģiku tur, kur ir Dieva žēlastība. Jēzus viņiem atbild ar skarbu patiesību: „Katra valstība, kas pati pret sevi dalījusies, aizies bojā.” Viņš runā par „stipro vīru”, kurš sargā savu pili, un par to, ka ir kāds „stiprāks par viņu”, kas nāk un uzvar. Jēzus mums atgādina, ka mēs nevaram dzīvot dalītā sirdī. Mēs nevaram vienlaikus meklēt Dieva valstību un mēģināt kontrolēt pasauli pēc saviem noteikumiem.

Svētais Pāvils vēstulē galatiešiem mums atgādina, ka „tas, kurš ir taisnīgs ticībā, dzīvos”. Viņš saka: „Kristus mūs atpestīja no bauslības lāsta, kļūdams mūsu labā par lāstu.” Tas ir tik dziļš noslēpums. Jēzus nevis māca mums apiet ciešanas ar gudru algoritmu, bet gan pats iet cauri visam, ko mēs izjūtam, lai mēs nekad nebūtu vieni. Viņš kļūst par mūsu cerību tieši tur, kur mēs jūtamies visvājākie.

Alan un Thao, Raien, es zinu, ka šie trīs mēneši kopš 13. jūnija ir bijuši kā ceļš caur nebeidzamu vētru. Es zinu, ka ir rīti, kad klusums mājās nav miers, bet gan tukšums, kas pilns ar Benjamīna smieklu un viņa klātbūtnes atbalsīm. Jūs atceraties to zēnu, kurš ar aizrautību stāstīja par savu aviokompāniju, un to zēnu, kurš reiz, pilnīgi neprasīts, vēlējās atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim Viljamam. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, un palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Viņš bija zēns, kurš gribēja atdot visu, lai tikai citiem būtu labi. Tas ir tas pats Gars, par kuru runā Pāvils. Tā ir tā pati mīlestība, ko Tēvs mums dod – nevis kā balvu par mūsu darbiem, bet kā dāvanu, ko mēs saņemam, kad esam „tukšām rokām”.

Un es zinu, ka klusajās naktīs mēdz ielavīties tas smagais, klusais jautājums: „Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs varējām darīt ko citu?” Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā, noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Benjamīna slimība nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Jūs esat bijuši vecāki, kas mīlējuši viņu ar katru savu elpas vilcienu. Jūs esat bijuši viņa osta. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar lietām, kas stāv pāri visai cilvēciskajai loģikai, pāri visiem mūsu „koda” aprēķiniem. Tas nav jūsu iztrūkums. Tā ir ciešanu noslēpumainā daba, kurā mēs visi esam iesaistīti, līdz brīdim, kad Dievs mūs visus sasauks mājās. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās nastas, jo Dievs jau sen ir jūs apkampis un atbrīvojis no katra nepamatota vainas apziņas akmens. Jūs neesat neko palaiduši garām. Jūs neesat kļūdījušies. Jūs esat devuši viņam visu to mīlestību, ko Dievs jums ir uzticējis. Dievs neprasa no jums būt nevainojamiem; Viņš prasa no jums būt mīlētiem.

Jēzus Evaņģēlijā saka: „Kas nav ar mani, tas ir pret mani.” Tas nav drauds, tas ir aicinājums izvēlēties – vai mēs ticam, ka Dievs ir stiprāks par jebkuru tumsu? Vai mēs ticam, ka Benjamīns ir drošās rokās? Benjamīns tagad ir mājās. Viņš ir „Banquet of Heaven”. Viņš vairs nav ierobežots ne ar kādiem fiziskiem šķēršļiem. Viņš, kurš tik ļoti mīlēja lidmašīnas un debesis, tagad redz visu no Tēva skatupunkta. Viņš redz jūs. Viņš redz Raienu, savu brāli, savu labāko draugu. Raien, esi stiprs. Tavs brālis ir tavs sargeņģelis. Viņš tevi mīl. Dzīvo tā, lai viņa smaids turpinātu dzīvot caur tevi. Benjamīna mīlestība turpina darboties. Tā plūst ūdenī, kas veldzējis slāpstošos Cà Mau ciematā. Tā dzīvo katrā klusā labā darbā, ko mēs darām viņa vārdā. Tas ir tas, ko Pāvils sauc par „ticību, kas darbojas mīlestībā”. Mēs neesam aicināti saprast visu. Mēs esam aicināti mīlēt tā, kā Benjamīns mīlēja – vienkārši, bez nosacījumiem, ar visu savu sirdi. Šodien, kad jūs atgriezīsieties savās mājās, atcerieties: jūs neesat vieni. Dievs jūs mīl. Viņš tur jūs savās rokās, šodien, rīt un vienmēr. Āmen.