Svētās Francisces Ksaveras Kabrīni piemiņas diena

Mēs bieži vien savu dzīvi skatām kā rūpīgi izplānotu lidojumu. Mēs pārbaudām instrumentus, mēs rēķinām vēja ātrumu, mēs cenšamies paredzēt katru turbulenci, lai mūsu mīļie, mūsu bērni būtu drošībā. Mēs gribam ticēt, ka, ja vien mēs būsim pietiekami modri, ja mēs visu saplānosim ar precizitāti, mēs spēsim pasargāt tos, kurus mīlam, no jebkādas vētras. Benjamīns Vo bija zēns, kurš saprata šo pasauli ne tikai ar prātu, bet ar sirdi. Viņš bija kā pilots, kurš ar aizrautību vēroja debesis, vienmēr gatavs jaunam atklājumam, jaunam sapnim par savu 'con chim airlines'. Viņš zināja, ka katrai detaļai, katrai sistēmai ir nozīme, lai 'putns' varētu pacelties. Viņš meklēja kārtību un loģiku, un šajā meklējumā viņš atrada skaistumu, kas sniedzās pāri tikai tehniskiem datiem.

Taču šodienas evaņģēlijs mums atgādina par realitāti, kas ir daudz lielāka par mūsu plāniem. Jēzus runā par Noasa dienām un Lota dienām. Cilvēki ēda, dzēra, pirka, pārdeva, stādīja, būvēja – viņi dzīvoja savu ikdienu, līdz pēkšņi viss mainījās. 'Atcerieties Lota sievu,' saka Jēzus. Viņa atskatījās. Viņa nevarēja atlaist to, kas bija palicis aiz muguras. Viņa mēģināja saglabāt savu dzīvi, turoties pie pagātnes, un tieši tāpēc viņa to pazaudēja. Jēzus mūs brīdina: 'Kas meklē savu dzīvību saglabāt, tas to zaudēs, bet, kas to zaudē, tas to atdzīvinās.'

Alan un Thao, dārgie vecāki, ir pagājuši pieci mēneši kopš tās dienas, kad Benjamīns devās mājās pie Tēva. Es zinu, ka šis laiks ir bijis kā garš, tumšs ceļojums caur mākoņiem. Ir brīži, kad klusums mājās ir tik smags, ka tas šķiet gandrīz taustāms. Un es zinu, ka tajā tukšumā, atceroties Benjamīna smaidu, viņa aizrautību par lidmašīnām un to, kā viņš ar tik lielu nopietnību un mīlestību plānoja savu nākotni, mēdz ielavīties tas klusais, smagais jautājums: 'Vai es varēju ko mainīt? Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es biju pietiekami modra?'

Ļaujiet man šodien, stāvot Kunga priekšā, ar vislielāko maigumu noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība nebija jūsu kļūda, nebija jūsu modrības trūkums. Dievs neraksta jūsu dzīvē apsūdzības rakstus. Dažreiz dzīvē notiek lietas, kas atrodas pilnīgi ārpus jebkādas cilvēka kontroles – tā ir slimība, pret kuru neviena vecāku mīlestība, neviens apskāviens un neviena modrība nevarēja būt par vairogu. Jūs neesat izdarījuši neko nepareizi. Jūs esat bijuši viņam viss. Dievs nav soģis, kas sēž un meklē jūsu kļūdas; Viņš ir Tēvs, kurš redz katru jūsu asaru un tur Benjamīnu savās rokās, bet jūs – savā sirdī. Atbrīvojiet sevi no šīs nepatiesās vainas nastas. Jūs neesat Lota sieva, kas skatās atpakaļ ar nožēlu; jūs esat vecāki, kas turpina mīlēt savu dēlu mūžībā.

Svētā Francisce Ksavera Kabrīni, kuru mēs šodien pieminam, bija sieviete, kas nekad neapstājās. Viņa devās tur, kur viņu sūtīja Dievs, nesot cerību tiem, kuriem tās nebija. Viņa saprata, ka Dieva mīlestība nav kaut kas statisks, ko mēs varam 'paturēt' savā kabatā; tā ir straume, kas plūst tālāk. Benjamīns bija tieši tāds – zēns ar milzīgu sirdi. Atcerieties to brīdi, kad viņš, vēl būdams zēns, piedāvāja saviem vecākiem visu savu krājkasīti, lai palīdzētu onkulim Viljamam, kad tas cīnījās ar slimību. Viņš to nekad nesasita, viņš to neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, jo palīdzība jau bija ceļā. Bet pats šis piedāvājums, šī bērnišķīgā, pilnīgā gatavība atdot visu bez vilcināšanās, atklāj to, kāds viņš bija patiesībā. Viņš bija zēns, kura dvēsele bija gaiša un nesavtīga. Viņš bija kā tas tīrs ūdens avots, kas tagad, viņa vārdā, plūst caur aku Vjetnamā, nesot slāpstošajiem dzīvības ūdeni, kamēr viņš pats tagad dzer no Tēva mūžīgā avota.

Ryan, dārgais zēn, es zinu, cik ļoti tev pietrūkst tava brāļa. Tu esi gājis caur šo laiku ar tik lielu izturību. Kad tu skaties debesīs un redzi lidmašīnu lidojam augstu mākoņos, vai kad tu atceries tās reizes, kad jūs kopā smējāties, zini, ka Ben nav tālu. Viņš ir tavs sargeņģelis. Viņš redz tevi ar smaidu, tādu pašu smaidu, kādu viņš dāvināja pasaulei. Neaizmirsti smieties, neaizmirsti dzīvot un mīlēt, jo tā ir lielākā dāvana, ko tu vari dot savam brālim un saviem vecākiem. Tu esi daļa no viņa mantojuma, tu esi daļa no tā mīlestības stāsta, kas nekad nebeidzas.

Jēzus saka: 'Kur ir miesa, tur arī maitu lijas sapulcēsies.' Tas skan skarbi, bet tas ir aicinājums saprast, kur ir īstā dzīvība. Mēs bieži meklējam dzīvību lietās, kuras ir mirušas – atmiņās, kas sāp, vainas apziņā, kas mūs sasaista. Bet īstā dzīvība ir tur, kur ir Kristus. Viņš ir tas, kurš atdzīvina. Viņš ir tas, kurš ir uzņēmis Benjamīnu savā valstībā. Viņš ir tas, kurš šobrīd tur jūsu ģimeni savās rokās.

Jūs, kas šobrīd klausāties šos vārdus – mammas, tēti, brāļi un māsas, un bērni, kuri paši nes savu kluso sāpju nastu – saklausiet šo šodien. Dievs jūs nepamet vienus. Jūs neesat atstāti tumsā. Benjamīna stāsts nav noslēdzies ar kapu; tas ir tikai sācies mūžībā. Viņš tagad ir tur, kur vairs nav slimības, kur vairs nav asaru, kur viņa prāts un viņa maigā sirds ir pilnībā atraduši savu mājvietu Dieva gaismā. Viņš ir kopā ar svētajiem, viņš ir kopā ar Dievu.

Atcerieties, ka Dievs neprasa no jums būt stipriem visu laiku. Viņš prasa tikai to, lai jūs nāktu pie Viņa ar savu sāpi. Viņš ir tas, kurš dziedina, Viņš ir tas, kurš mierina. Viņa žēlastība ir kā tas 'Well of Love' – tā aka Vjetnamā, kas nes Benjamīna vārdu un dod dzīvības ūdeni izslāpušajiem. Tā ir zīme, ka viņa mīlestība turpina plūst caur šo pasauli, dziedinot citus, kamēr viņš pats tagad dzer no Tēva mūžīgā avota. Jūsu sāpes ir patiesas, bet tās nav pēdējais vārds. Pēdējais vārds ir mīlestība, kas ir stiprāka par nāvi.

Izejot no šīs lūgšanu vietas, necenšaties nest visu pasauli uz saviem pleciem šodien. Izdariet tikai vienu mazu lietu. Varbūt šodien, kad ieraudzīsiet debesīs lidojam lidmašīnu, vai kad sajutīsiet rudenīgu vēja brāzmu, paceliet acis uz augšu, pasmaidiet caur asarām un klusi sakiet: 'Paldies, Kungs, par Benjamīnu.' Un ļaujiet Dieva mieram, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargāt jūsu sirdis un prātus Kristus Jēzū šodien, rīt un mūžīgi. Āmen.