Divdesmit septītā svētdiena pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži iedomājamies dzīvi kā rūpīgi koptu dārzu. Mēs stādām tajā savus sapņus, mēs būvējam augstus žogus, lai pasargātu tos, kurus mīlam, un mēs sagaidām, ka, ja vien mēs būsim pietiekami uzcītīgi, ja vien mēs visu darīsim pareizi, raža būs salda un bagātīga. Mēs raugāmies uz mūsu dārgo Benjamīnu un redzam šo brīnišķīgo, izkopto dārzu. Viņš bija zēns, kura prāts bija kā spoža gaisma – viņš ar tādu pašu dedzību pētīja mākoņdatošanas arhitektūru, ar kādu citi bērni pēta rotaļlietas. Viņš bija tas, kurš ar aizrautību sapņoja par savu aviokompāniju „con chim airlines”, un šī vīzija, šī „putnu aviokompānija”, lika viņam smaidīt ar to tīro, bērnišķīgo prieku, ko varēja sajust ikviens, kurš bija viņam blakus. Viņš bija zēns, kurš ticēja, ka „cenšanās ir viss”, un viņš patiesi centās – gan badmintonā, gan savā klusajā, dziļajā mīlestībā pret ģimeni.

Bet šodienas Svētie Raksti mūs ieved vietā, kur šī mūsu cilvēciskā loģika par „nopelnīto ražu” sastopas ar Dieva noslēpumu. Jesajas grāmatā mēs dzirdam par vīna dārzu, kurā saimnieks ir izdarījis visu: viņš to ir apstrādājis, attīrījis no akmeņiem, iestādījis labākos vīnogulājus un uzcēlis sargtorni. Viņš gaidīja labas vīnogas, bet saņēma mežvīnogas. Mēs varam just šo sāpi, šo nesaprašanu. Mēs varam jautāt: „Kungs, ko vēl mēs varējām darīt? Mēs taču mīlējām, mēs sargājām, mēs bijām klāt.”

Alan un Thao, es zinu, ka šie trīs mēneši kopš 13. jūnija ir bijuši kā ceļš caur nebeidzamu miglu. Es zinu, ka ir rīti, kad klusums mājās nav miers, bet gan tukšums, kas pilns ar Benjamīna smieklu un viņa maigās klātbūtnes atbalsīm. Es zinu to smago jautājumu, kas mēdz ielavīties klusajās naktīs: „Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs varējām darīt ko citu?” Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā un skatoties uz jūsu sāpēm, maigi pacelt šo akmeni no jūsu krūtīm. Slimība, kas paņēma Benjamīnu, nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Viņš neprasa no jums atskaiti par to, kas stāvēja ārpus jebkuras cilvēciskas kontroles. Jūs bijāt un esat vecāki, kuri mīlēja viņu ar visu savu būtību, kuri pavadīja viņu katrā solī un bija viņa drošā osta. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās nastas, jo Dievs jau sen ir jūs apkampis un atbrīvojis no katra nepamatota vainas apziņas akmens. Jūs neesat neko palaiduši garām. Jūs esat devuši viņam visu to mīlestību, ko Dievs jums ir uzticējis.

Evaņģēlijā Jēzus stāsta līdzību par vīna dārza strādniekiem, kuri, noraidījuši visus sūtņus, beidzot nogalina pašu saimnieka dēlu. Tas ir skaudrs attēls, bet tas mūs ved pie Kristus – pie stūra akmens, kas tika noraidīts, bet kļuva par visu pamatu. Benjamīns dzīvoja ar šo Kristus sirdi. Atcerieties to brīnišķīgo, kluso liecību par viņa dāsnumu: tas zēns, kurš, būdams tikai piecpadsmit gadus vecs, bija gatavs atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim Viljamam, kurš cieta no veselības likstām. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, un palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Viņš bija zēns, kurš gribēja atdot visu, lai tikai citiem būtu labi. Tas nav „mežvīnogu” auglis; tas ir visdārgākais, visaugstākais mīlestības auglis, kādu Dievs var sagaidīt.

Svētais Pāvils mums šodien vēstulē filipiešiem dod atslēgu: „Have no anxiety at all, but in everything, by prayer and petition, with thanksgiving, make your requests known to God.” Tas nav aicinājums nejust sāpes; tas ir aicinājums nest šīs sāpes pie Dieva. Raien, dārgais brāli, tu esi bijis tik stiprs. Tu esi dalījis ar Benjamīnu gan ikdienas ceļus, gan sapņus – atceries to brīdi, kad jūs abi stāvējāt pie „The Peak Tram” zīmes, vai kad jūs abi smējāties pie garā galda vasaras maltītē. Tā saikne starp jums nepārtrūkst. Viņš tevi redz un priecājas par tevi. Dzīvo drosmīgi, ar tādu pašu mīlestību un zinātkāri, kāda bija tavam brālim. Tu neesi viens; tevi mīl tavas ģimenes locekļi un pats Dievs.

Benjamīna mīlestība turpina dzīvot. Tā elpo tajā tīrā ūdens akā Cà Mau pilsētā, nesot dzīvību un veldzējumu tiem, kam tā visvairāk vajadzīga. Viņa vidējais vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – ir kļuvis par dzīvu liecību tam, ka mīlestība nebeidzas ar nāvi, bet izplatās tālāk, nekā mēs spējam aptvert. Viņš ir mājās. Viņš ir pie Tēva, vesels un brīvs. Viņš ir tas, kurš tagad aizlūdz par jums, par ārstiem, par visām ģimenēm, kas nes šo pašu smago krustu.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Izdariet šodien vienu klusu, mazu labu darbu kāda cita labā – bez vārdiem, bez lielas publicitātes, aiznesot mazliet no Benjamīna maigās sirds šai pasaulei. Un, kad vakara tumsa nolaižas un ilgas kļūst stiprākas par visu, atcerieties: viņš ir mājās. Pienāks diena, kad jūs atkal satiksieties tur, kur vairs nav šķiršanās, kur vairs nav ne slimību, ne asaru, tikai mūžīga gaisma. Līdz tam brīdim, turiet savas sirdis mierā. Dievs ir ar jums. Viņš jūs tur savās rokās, šodien un mūžīgi. Āmen.