Vārdā + Tēva, un Dēla, un Svētā Gara. Lai Dieva Tēva žēlastība un miers ir ar jums visiem.
Kungs, apžēlojies par mums. Kristu, apžēlojies par mums. Kungs, apžēlojies par mums.
Ir kāds kluss, gandrīz nemanāms attēls, kas bieži vien paliek atmiņā, kad domājam par bērniem, kuriem piemīt reta, apbrīnojama vērīguma spēja. Tas ir brīdis, kad bērns, sēžot pie loga, vēro nevis to, kas ir istabā, bet to, kas notiek tur ārā, plašajā pasaulē. Benjaminam Vo šis skats uz pasauli vienmēr bija saistīts ar debesu plašumu. Viņš nebija tikai zēns, kurš sapņoja par lidmašīnām; viņš bija kā pilots, kurš savā prātā jau lidoja augstu virs mākoņiem, meklējot kārtību, loģiku un to brīnišķīgo, precīzo arhitektūru, kas liek milzīgai metāla mašīnai pacelties un turēties gaisā. Viņa aizrautība ar 'con chim airlines' nebija tikai spēle; tā bija viņa veids, kā sacīt: 'Es redzu, ka pasaule ir veidota ar nodomu, un es gribu būt daļa no šīs kārtības.'
Šodienas pirmajā lasījumā mēs dzirdam vārdus, kas uzrunā tieši šo vēlmi pēc skaidrības un mīlestības. Jānis atklāsmē raksta par to, kā Kungs pazīst savus – Viņš pazīst mūsu darbus, mūsu pūles, mūsu izturību. 'Es zinu tavus darbus, tavu pūliņus un tavu pacietību,' saka Kungs. Bet tad Viņš piebilst ko tādu, kas mūs visus aptur: 'Tomēr es tev pārmetu, ka tu esi zaudējis savu pirmo mīlestību.' Tas ir brīdinājums, kas nav domāts, lai mūs pazemotu, bet lai mūs atmodinātu. Kad dzīve kļūst par rutīnu, kad mēs sākam skaitīt tikai savas pūles un savas sāpes, mēs riskējam pazaudēt pašu galveno – to pirmo, neviltoto mīlestību, kas mūs saista ar Dievu un vienu ar otru.
Alan un Thao, dārgie vecāki, ir pagājuši pieci mēneši kopš tās dienas, kad Benjamīns devās mājās pie Tēva. Es zinu, ka jūsu sirdīs šis jautājums par 'pirmo mīlestību' var skanēt sāpīgi. Kad bērns aiziet, šķiet, ka visa pasaule ir zaudējusi savu kārtību, savu loģiku. Jūs atceraties Benjamīnu, viņa spožo prātu, viņa smieklus, to, kā viņš ar tik lielu nopietnību un maigumu vēlējās palīdzēt savam onkulim Viljamam, piedāvājot visu savu krājkasīti. Viņš nekad to nesasita, viņš to neiztukšoja, bet tas piedāvājums – tas bija viņa sirds atspulgs. Tā bija viņa pirmā mīlestība: tīra, dāsna, gatava atdot visu. Un tagad, kad šī klusā, tukšā vieta mājās atgādina par zaudējumu, jūs varat justies tā, it kā būtu zaudējuši pašu cerības pamatu.
Ļaujiet man šodien, stāvot Kunga priekšā, ar vislielāko maigumu noņemt to akmeni, kas bieži vien nospiež jūsu krūtis – to kluso, indīgo vainas apziņu. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība nebija jūsu kļūda, nebija jūsu modrības trūkums vai kāds garīgs iztrūkums. Dievs neraksta jūsu dzīvē apsūdzības rakstus. Dažreiz dzīvē notiek lietas, kas atrodas pilnīgi ārpus jebkādas cilvēka kontroles – tā ir slimība, pret kuru neviena vecāku mīlestība, neviens apskāviens un neviena modrība nevarēja būt par necaurlaidīgu vairogu. Jūs neesat izdarījuši neko nepareizi. Jūs neesat zaudējuši savu mīlestību; jūs esat to izdzīvojuši līdz pašam galam. Dievs nav soģis, kas sēž un meklē jūsu kļūdas; Viņš ir Tēvs, kurš redz katru jūsu asaru un tur Benjamīnu savās rokās, bet jūs – savā sirdī. Atbrīvojiet sevi no šīs nepatiesās vainas nastas. Jūs esat bijuši viņam pasaule, un šī mīlestība, ko jūs viņam dāvājāt, ir tā pati mīlestība, kas tagad viņu silda mūžībā.
Šodienas evaņģēlijā mēs redzam kādu vīru, kurš sēž pie ceļmalas. Viņš ir akls. Viņš ir atkarīgs no citu žēlastības. Kad viņš dzird, ka Jēzus iet garām, viņš neklusē. Viņš kliedz: 'Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!' Cilvēki viņam saka: 'Klusu! Netraucē!' Bet viņš kliedz vēl skaļāk. Viņš zina, ka šī ir viņa vienīgā cerība. Un Jēzus apstājas. Viņš neiet garām. Viņš prasa: 'Ko tu gribi, lai es tev daru?' Tas ir jautājums, ko Dievs šodien uzdod arī jums. 'Ko tu gribi?'
Varbūt jūsu atbilde šodien nav 'redzēt', bet gan 'saprast'. Varbūt tā ir vēlme sajust mieru, kuru šķiet neiespējami atrast. Bet ievērojiet, ko Jēzus saka: 'Tava ticība tevi ir izglābusi.' Tas nav par to, ka mēs esam visu izdarījuši pareizi vai ka esam bijuši perfekti. Tas ir par to, ka mēs turpinām saukt uz Viņu pat tad, kad esam izmisuši. Benjamīna dzīve bija kā šis sauciens – pilna dzīvības, pilna meklējumu, pilna mīlestības. Viņa 'con chim airlines', viņa sapņi, viņa zinātkāre – tas viss bija veids, kā viņš centās izprast pasauli, kuru Dievs ir radījis. Tagad viņš redz to, ko mēs vēl neredzam. Viņš redz Dieva seju. Un viņš skatās uz jums ar to pašu smaidu, kādu jūs atceraties no tām fotogrāfijām, kurās viņš sēž pie loga, vai kad viņš ar Ryan dalās sushi kūkā.
Ryan, dārgais zēn, es zinu, cik ļoti tev pietrūkst tava brāļa. Tu esi gājis caur šo laiku ar tik lielu izturību. Kad tu skaties debesīs un redzi lidmašīnu lidojam augstu mākoņos, zini, ka Ben nav tālu. Viņš ir tavs sargeņģelis. Viņš redz tevi ar to pašu smaidu, kādu viņš dāvināja pasaulei. Neaizmirsti smieties, neaizmirsti dzīvot un mīlēt ar pilnu sirdi, jo tā ir lielākā dāvana, ko tu vari dot savam brālim un saviem vecākiem. Tu esi daļa no viņa mantojuma, tu esi daļa no tā mīlestības stāsta, kas nekad nebeidzas. Kad tu skaties uz to lidmašīnas karti savā telefonā, atceries, ka Ben joprojām lido kopā ar tevi.
Iedomājieties tagad to aku Vjetnamā, to 'Well of Love', kas nes Benjamīna vārdu. Tā nav tikai betona konstrukcija zemē. Tā ir dzīva liecība tam, ka mīlestība, kas ir bijusi, nebeidzas ar nāvi. Tā plūst tālāk. Tā dzirdina slāpstošos. Tā nes dzīvību tur, kur tās pietrūka. Tieši tāpat Benjamīna mīlestība, kas tika ieguldīta viņa ģimenē, viņa attiecībās ar Ryan, viņa cieņā pret vecākiem – tā nav pazudusi. Tā ir iesēta mūžībā un tagad nes augļus, par kuriem mēs pat nenojaušam. Kad jūs, Alan un Thao, jūtaties vientuļi savā sāpē, atcerieties, ka jūs neesat vieni. Jums ir šī aka, jums ir šī mīlestība, kas turpina dzīvot. Jūs esat daļa no kaut kā daudz lielāka.
Jēzus saka: 'Es zinu tavus darbus.' Dievs zina arī jūsu darbus. Viņš zina to nogurumu, ko jūs jūtat, kad no rīta jāceļas, un to tukšumu, ko jūs jūtat vakarā, ejot gulēt. Viņš zina to visu. Un Viņš saka: 'Atgriezieties pie pirmās mīlestības.' Tas nozīmē – atgriezieties pie tā, kas ir patiesi svarīgs. Tas nav par lieliem sasniegumiem vai par to, lai pasaule jūs pamanītu. Tas ir par to, lai jūs ļautu Dievam sevi mīlēt tieši tādus, kādi jūs esat – ar jūsu sāpēm, ar jūsu jautājumiem, ar jūsu asarām. Viņš neprasa, lai jūs būtu stipri. Viņš prasa, lai jūs būtu godīgi savā lūgšanā, tāpat kā tas aklāis vīrs pie ceļmalas.
Kad jūs šodien dosieties mājās, es aicinu jūs uz vienu mazu, konkrētu lietu. Varbūt šodien, kad ieraudzīsiet debesīs lidojam lidmašīnu vai sajutīsiet vieglu vēja plūsmu aiz loga, necentieties to analizēt ar loģiku, necentieties to izskaidrot ar savu prātu. Vienkārši paceliet acis uz augšu, pasmaidiet caur asarām un klusi sakiet: 'Paldies, Kungs, par Benjamīnu.' Un ļaujiet Dieva mieram, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargāt jūsu sirdis un prātus Kristus Jēzū. Tas ir miera ceļš. Tas ir ceļš, kurā Benjamīns jau staigā, un kurā Viņš jūs gaida. Viņš ir mājās, un viņš skatās uz jums ar lepnumu, jo jūs esat viņa vecāki, jūs esat viņa ģimene. Jūs esat mīlēti, jūs esat redzēti, un jūs nekad, nekad nebūsiet vieni. Lai Dievs svētī jūsu sirdis ar savu mieru, šodien, rīt un mūžīgi. Āmen.
For the intentions entrusted to Ben on our prayer wall:
At the Savior’s command and formed by divine teaching, we dare to say:
Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Āmen.
Lai Dievs, kas ir mūsu cerība un mūsu miers, svētī jūs un pasargā no visa ļauna. Ejiet mierā.
✝ Lai jūs svētī visvarenais Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Amen.