Svēto Kornēlija, pāvesta, un Kipriāna, bīskapa, mocekļu piemiņas diena

Mēs bieži meklējam lielas zīmes, lai saprastu Dieva gribu. Mēs gaidām, ka Viņš mums atbildēs ar pērkona dārdiem vai skaidrām instrukcijām, kas atrisinātu visas mūsu neskaidrības. Taču šodienas evaņģēlijā Jēzus mums piedāvā pavisam citu ainu. Viņš runā par bērniem tirgus laukumā, kuri sauc viens otram: „Mēs spēlējām jums flautu, bet jūs nedejojāt; mēs dziedājām sēru dziesmu, bet jūs neraudājāt.”

Šie bērni ir nepacietīgi. Viņi vēlas, lai pasaule dejotu pēc viņu stabules. Kad pasaule to nedara – kad dzīve neiet pēc mūsu plāniem, kad notiek tas, ko mēs nekādi nevarējām paredzēt, – mēs apjūkam. Mēs jūtamies kā tie, kas ir palikuši stāvam malā, kamēr dzīve mums garām aizskrien ar savu nesaprotamo, dažreiz tik sāpīgo ritmu. Mēs meklējam atbildes, bet sastopamies ar klusumu.

Es domāju par mūsu dārgo Benjamina Vo. Viņš bija zēns, kura prāts bija kā precīza navigācijas sistēma. Viņš mīlēja lidmašīnas, viņš mīlēja tehnoloģijas, viņš spēja izprast sarežģītas AWS infrastruktūras ar tādu dabisku vieglumu, kādu citi sasniedz tikai pēc gadiem ilga darba. Viņa sapnis par „con chim airlines” – šo mazo putnu aviokompāniju – nebija tikai rotaļa. Tā bija viņa dvēseles vēlme pacelties augstāk, redzēt pasauli no putna lidojuma, kur viss šķiet daudz sakārtotāks un skaidrāks. Kad viņš runāja par šo savu ieceri, viņa sejā parādījās tāds smaids, kas izgaismoja visu istabu. Tas bija smaids, kas teica: „Dzīve ir brīnumaina, pat ja es vēl visu nesaprotu.”

Bet mēs zinām, ka dzīve mēdz būt arī ļoti smaga. Ir pagājuši trīs mēneši, kopš Benjamins devās mājās pie Tēva. Es zinu, ka Alan un Thao, un tu, Raien, šis laiks ir bijis kā garš gājiens pa miglainu ieleju. Ir dienas, kad šķiet, ka pasaule ir apstājusies, bet laiks turpina iet. Jūs nesat sevī to neizsakāmo skumju nastu, un dažreiz, iespējams, prātā iezogas tas mokošais jautājums: „Kāpēc? Vai es varēju darīt vairāk? Vai es kaut ko palaidu garām?”

Es vēlos jums pateikt kaut ko ļoti maigu, bet stingru: jūs neesat atbildīgi par šo sāpi. Slimība, kas skāra Benjaminu, nav sods. Tā nav jūsu kļūda, tā nav jūsu neuzmanība. Nekāda cilvēciska precizitāte, nekāda analītiska prāta varenība – pat ne Benjamina paša apbrīnojamais intelekts – nebūtu varējis novērst to, kas notika. Dažas lietas dzīvē vienkārši nāk kā vētra, tās ir ārpus mūsu kontroles, un Dievs neapsūdz jūs. Viņš jūs tur. Viņš jūs mīl. Ja jūs jūtaties vainīgi, lūdzu, nolieciet šo nastu pie Krusta pakājes. Jūs esat mīlējuši savu dēlu līdz pēdējam elpas vilcienam, un šī mīlestība ir visskaistākais piemineklis, ko vecāki var uzcelt savam bērnam.

Šodienas pirmajā lasījumā svētais Pāvils mums atgādina par mīlestību, kas ir „vairāk nekā viss”. Viņš saka: „Mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir laipna… tā nekad nebeidzas.” Šī mīlestība, ko Benjamins dāvināja jums un ko jūs dāvinājāt viņam, ir tas, kas paliek. Atcerieties to brīdi, kad viņš, vēl būdams pavisam jauns, vēlējās atdot visu savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim Viljamam. Viņš to nesauca par upuri. Viņš to vienkārši piedāvāja. Tā bija mīlestība, kas nepazina aprēķinu, mīlestība, kas bija gatava atdot visu. Tā ir tā pati mīlestība, kas tagad dzīvo „Giếng Gioan Baotixita” akā, ko esam veltījuši viņa piemiņai. Viņa vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – nav nejaušība. Viņa sirds bija plaša un dziļa, un tā turpina nest dzīvību citiem, pat tagad, kad viņš pats ir Debesīs.

Jēzus saka, ka „gudrību attaisno visi viņas bērni”. Benjamina gudrība nebija tikai tajā, ko viņš zināja par matemātiku vai kodu. Viņa gudrība bija viņa spējā mīlēt. Viņš bija kā tas bērns, kas, pat būdams slims, saglabāja savu gaišumu. Viņš bija kā tas pilots, kas, pat saskaroties ar turbulenci, ticēja, ka viņš nonāks galamērķī. Un viņš nonāca. Viņš ir mājās. Viņš ir pie Debesu mielasta, kur vairs nav ne slimnīcu, ne asaru, ne šķiršanās. Viņš ir tur, kur, kā Pāvils saka, mēs redzēsim „vaigu vaigā”.

Raien, mans dārgais, tavs brālis vienmēr ir ar tevi. Atceries to sapni, ko tu piedzīvoji – to braucienu uz amerikāņu kalniņiem. Tas nav tikai sapnis. Tā ir zīme, ka prieks, ko jūs dalījāt, nav zudis. Tas ir iegravēts mūžībā. Benjamins tevi vēro, viņš tevi mīl, un viņš gaida, kad jūs atkal varēsiet dalīties ar saviem stāstiem. Turpini dzīvot tā, kā viņš būtu gribējis – ar ziņkāri par pasauli, ar laipnību pret citiem un ar drosmi būt pašam.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Pāvila vārdi mums atgādina, ka „tikmēr paliek ticība, cerība un mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība”. Mīlestība nekad nebeidzas. Tā maina formu, tā kļūst par lūgšanu, tā kļūst par labu darbu, tā kļūst par mierinājumu. Varbūt šodien izdariet kādu mazu, klusu labu darbu Benjamina vārdā. Varbūt tā ir palīdzība kādam, kurš ir vientuļš, varbūt tā ir lūgšana par kādu ģimeni, kas šobrīd nes smagu krustu. Dariet to slepeni. Ļaujiet Benjamina mīlestībai turpināt plūst caur jums.

Nekad neaizmirstiet, ka jūs esat mīlēti. Dievs, kurš atdeva savu Dēlu, zina, ko nozīmē zaudēt bērnu. Viņš zina jūsu sāpes. Viņš raud kopā ar jums, un Viņš arī priecājas kopā ar jums par to, ka Benjamins ir mājās. Kad uznāk tumsa, kad atmiņas kļūst pārāk asas, skatieties uz Krustu. Tas nav nāves simbols. Tas ir tilts. Tas ir tilts starp šo tuksnesi un Debesu mielastu, kur jūs reiz atkal satiksieties. Turiet savas sirdis mierā. Jūs esat stiprāki, nekā jūs domājat, jo jūs esat balstīti uz mīlestību, kas nekad nebeidzas. Lai Benjamina smaids ir kā gaisma jūsu ceļā, un lai Dieva miers, kas pārspēj visu saprašanu, pasargā jūsu sirdis un domas Kristū Jēzū. Āmen.