Svētais Ignācijs no Antiohijas, bīskaps un moceklis

Mēs bieži vien skatāmies uz pasauli kā uz sarežģītu mehānismu, kuru cenšamies izprast, izmērīt un iekļaut savās shēmās. Mēs meklējam loģiku, mēs meklējam pamatojumu, mēs meklējam atbildes uz jautājumiem, kas mūs nomoka klusās naktīs. Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņš bija zēns, kura prāts bija kā spoža gaisma, kas ar apbrīnojamu vieglumu orientējās digitālajos tīklos un mākoņdatošanas arhitektūrā. Viņš bija tas, kurš ar aizrautību, ar smaidu, ar to savu īpašo, dzidro prieku runāja par savu „con chim airlines”. Viņa acīs pasaule bija kā atvērts debesu plašums, kur katra lidmašīna bija aicinājums uz kaut ko lielāku, uz iespēju pacelties pāri visam ierobežotajam. Viņš bija zēns, kurš ticēja, ka cenšanās ir viss, un viņš patiesi centās – ar savu prātu, ar savu sirdi, ar savu dāsnumu.

Šodien Svētais Pāvils vēstulē efeziešiem mums atver durvis uz pavisam citu realitāti. Viņš lūdz par mums: „Lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs, godības Tēvs, dod jums gudrības un atklāsmes garu, lai jūs Viņu labāk pazītu.” Pāvils nerunā par mūsu sasniegumiem vai mūsu prāta spējām. Viņš runā par „sirds acīm”, kurām jābūt apgaismotām. Viņš vēlas, lai mēs zinātu, „kāda ir cerība, uz kuru Viņš mūs aicina”.

Šī cerība nav kaut kas abstrakts. Tā ir saistīta ar Kristu, kurš ir „uzcelts no mirušajiem un sēdina pie savas labās rokas debesīs”. Pāvils mums atgādina, ka Kristus ir „galva pār visām lietām Baznīcai, kas ir Viņa miesa”. Tas nozīmē, ka mēs neesam vieni. Mēs esam iekļauti šajā lielajā, noslēpumainajā Kristus miesā. Pat tad, kad mēs jūtamies atšķirti, pat tad, kad mēs izjūtam nepanesamu tukšumu, mēs esam daļa no kaut kā, kas ir lielāks par nāvi.

Es domāju par to, kā Benjamīns dzīvoja. Viņš bija zēns, kurš nekad necentās slēpt savu mīlestību. Atcerieties to brīdi, kad viņš, būdams tikai piecpadsmit gadus vecs, teica saviem vecākiem, ka vēlas atdot visu savu krājkasīti savam onkulim Viljamam, kurš cieta no veselības likstām. Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Tas bija tas „iekšienes” dāsnums, kas izplūda no viņa dvēseles. Viņš necentās izskatīties labs; viņš vienkārši bija mīlošs. Viņš bija zēns, kurš gribēja atdot visu, lai tikai citiem būtu labi. Tas ir tas, ko Pāvils sauc par „Viņa žēlastības bagātību”.

Evaņģēlijā Jēzus mums saka ko ļoti svarīgu: „Kad viņi jūs vedīs uz sinagogām un pie valdniekiem un varām, neuztraucieties, kā vai ko jūs aizstāvēsieties vai ko jūs teiksiet. Jo Svētais Gars jūs tajā stundā pamācīs, kas jums jārunā.” Šie vārdi ir kā balzams brūcei. Mēs bieži uztraucamies. Mēs uztraucamies par to, kā izdzīvot, kā tikt galā ar sāpēm, kā atbildēt uz jautājumiem, uz kuriem nav atbilžu. Mēs uztraucamies, ka mūsu vārdi nav pietiekami, ka mūsu ticība ir vāja. Bet Jēzus mums saka: „Nebīstieties.” Svētais Gars ir tas, kurš runā mūsos, kad mēs esam pārāk vāji, lai runātu paši.

Alan un Thao, Raien, es zinu, cik smags mēdz būt šis laiks, kad klusums mājās kļūst tik dziļš, ka tajā skan tikai atmiņas. Es zinu, ka ir dienas, kad šķiet, ka nastas ir pārāk smagas, un jautājumi par to, kāpēc viss noticis tieši tā, paliek bez atbildes. Es zinu, ka naktīs, kad pasaule guļ, jūs joprojām dzirdat Benjamīna balsi, redzat viņa lidmašīnu kartes, atceraties viņa smaidu pie galda. Un es zinu, ka klusumā dažreiz ielavās tas smagais, mokošais jautājums: „Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs varējām darīt ko vairāk?”

Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā un skatoties uz jūsu sāpēm, maigi un uz visiem laikiem noņemt šo akmeni no jūsu krūtīm. Benjamīna slimība un aiziešana nebija jūsu vaina. Tā nebija jūsu nolaidība. Dievs jūs neapsūdz. Jūs esat bijuši vecāki, kas mīlējuši viņu ar katru savu elpas vilcienu, kas ir gājuši viņam blakus katrā solī un bijuši viņa drošā osta. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar vētrām un slimībām, kas stāv absolūti ārpus jebkuras cilvēciskas kontroles, un neviens modrums, neviens spēks tās nevarētu novērst. Tas nav jūsu trūkums. Tā ir dziļa, noslēpumaina pasakas daļa, kurā mēs visi esam ceļā uz Tēva mājām. Atbrīvojiet sevi no šīs nepanesamās vainas nastas. Dievs jūs jau sen ir apskāvis un atbrīvojis. Jūs esat devuši viņam visu mīlestību, ko vien viens bērns var saņemt. Dievs neprasa no jums būt kļūdu labotājiem; Viņš aicina jūs būt mīlētiem.

Atcerieties to sapni, ko tēvs piedzīvoja jūlijā – Benjamīns stāvēja pie durvīm, stiprs, vesels, zaļos šortos, un teica: „Ba ơi, test nào con cũng qua hết. Con tự thở được bình thường mà... sao con lại bị như vầy?” (Tēt, esmu izturējis visus testus. Es varu elpot normāli... kāpēc gan man tā notika?). Un tad, kad tēvs viņu apskāva, Benjamīns teica: „Không sao đâu, con sẽ dõi theo ba mẹ.” (Viss ir kārtībā, es jūs pieskatīšu). Tas nav tikai sapnis. Tā ir patiesība. Viņš ir „Banquet of Heaven”, viņš ir pie Tēva, un viņš redz jūs. Viņš redz jūsu sēras, viņš redz jūsu mīlestību, viņš redz Raienu.

Raien, dārgais zēn, tu esi bijis tik stiprs. Tavs brālis Benjamīns tevi mīl. Viņa mīlestība nekur nepazūd – tā turpina dzīvot tajos, kas viņu atceras, tajā tīrā ūdenī, kas plūst Cà Mau akā, un tajā labestībā, ko jūs darāt klusumā. Viņš tagad ir kopā ar Dievu, vietā, kur vairs nav ne slimību, ne asaru, bet ir tikai mūžīga gaisma un miers.

Ko mēs varam paņemt līdzi šodien? Izdariet šodien vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā – bez publicitātes, bez liekiem vārdiem, nesot pasaulē gabaliņu no Benjamīna maigās un devīgās sirds. Palīdziet kādam, pasmaidiet tam, kurš ir vientuļš. Un, kad vakara tumsa nolaižas, atcerieties: jūs neesat vieni. Dievs jūs tur savās rokās šodien, rīt un mūžīgi. Viņš ir tas, kurš „sum up all things in Christ” – Viņš visu savieno Kristū. Jūsu sāpes, jūsu mīlestība, Benjamīna dzīve – viss ir ietverts Viņa lielajā mīlestības plānā. Uzticieties Viņam. Viņš jūs nekad nepametīs. Āmen.