Trešdiena, divdesmit devītās nedēļas trešdiena pēc Vasarsvētkiem

Mēs visi pazīstam to brīdi, kad esam pilnībā iegrimuši kādā darbā – kad pasaule apkārt izzūd un paliek tikai tas, ko mēs cenšamies saprast vai uzbūvēt. Es domāju par Benjamīnu, par to, kā viņš ar savu apbrīnojamo, loģisko prātu spēja iedziļināties vissarežģītākajās lietās. Viņš nebija tikai zēns, kurš mācījās; viņš bija zēns, kurš pētīja. Viņš skatījās uz mākoņdatošanas arhitektūru un redzēja tajā sistēmu, kurai jābūt precīzai, lai tā strādātu. Bet vēl vairāk – viņš redzēja pasauli kā vietu, kurā var lidot. Atcerieties, kā viņš ar smaidu, ar to savu īpašo, dzidro prieku runāja par savu „con chim airlines”? Tā nebija tikai rotaļa. Tā bija viņa dvēseles vēlme pacelties, vēlme saprast, kā lietas savienojas, kā tās paceļas augšup, kā tās atrod savu vietu lielajā debesu telpā.

Šodienas pirmajā lasījumā svētais Pāvils mums atklāj kaut ko satriecošu. Viņš runā par „noslēpumu”, kas bija apslēpts gadsimtiem ilgi, bet tagad ir atklāts caur Kristu. Viņš saka, ka mēs visi esam „līdzmantinieki, vienas miesas locekļi”. Pāvils lieto vārdu „noslēpums”, lai aprakstītu Dieva plānu. Mēs bieži gribam, lai dzīve būtu kā loģiska vienādojumu sistēma – ja mēs izdarīsim visu pareizi, ja mēs būsim modri, ja mēs būsim kā „uzticīgi un saprātīgi pārvaldnieki”, kā Jēzus saka evaņģēlijā, tad viss būs kārtībā. Mēs gribam, lai mūsu māja būtu droša, lai neviens zaglis, neviens negaidīts notikums tajā neielauztos. Mēs gribam kontrolēt stundas, mēs gribam zināt, kad kungs atgriezīsies, lai mēs būtu gatavi.

Bet evaņģēlijs mums šodien saka ko citu. Tas mums saka, ka kungs atnāks „stundā, kuru jūs negaidāt”. Tas nav drauds. Tas ir aicinājums atzīt, ka mēs neesam savas dzīves vienīgie arhitekti. Mēs esam pārvaldnieki. Un kas ir tas, ko mums ir uzticēts pārvaldīt? Tā ir mīlestība. Tā ir tā dāvana, ko mēs saņemam no Dieva, lai to izdalītu citiem. Benjamīns to saprata tik dabiski. Atcerieties to brīdi, kad viņš, vēl būdams pusaudzis, vēlējās atdot visu savu krājkasīti savam onkulim Viljamam, kurš cieta no veselības likstām? Viņš to nekad nesasita, viņš to nekad neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, un palīdzība jau bija ceļā –, bet pats šis piedāvājums atklāja visu viņa sirds būtību. Viņš bija zēns, kurš bija gatavs atdot visu, jo viņš nemācēja mīlēt pa daļām. Viņš bija uzticīgs pārvaldnieks nevis tāpēc, ka viņš bija pabeidzis visus savus darbus, bet tāpēc, ka viņa sirds bija atvērta.

Alan un Thao, es zinu, ka pēdējie mēneši, kopš jūnija, ir bijuši kā lidojums caur nepārtrauktu turbulenci. Ir dienas, kad šķiet, ka lidmašīna ir zaudējusi vadību. Jūs, iespējams, joprojām dzirdat Benjamīna balsi, redzat viņa rotaļlietas, atceraties to, kā viņš ar prieku runāja par savu nākotni. Jūs esat vecāki, kuriem ir bijis jāpārdzīvo tas, ko neviens vecāks nedrīkstētu piedzīvot. Un es zinu, ka klusumā ielavās tas mokošais jautājums: „Vai es varēju kaut ko darīt citādi? Vai es kaut ko palaidu garām?”

Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā, ar vislielāko maigumu noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna aiziešana nebija jūsu kļūda, jūsu nolaidība vai kādas ārstu neuzmanības sekas. Dievs neapsūdz jūs. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar notikumiem, kas ir pilnīgi ārpus cilvēciskas kontroles, ārpus jebkuras loģikas un aprēķiniem. Tas, ka jūs esat bijuši blakus, ka esat viņu mīlējuši, ka esat gājuši cauri visam kopā – tā ir jūsu mīlestības visaugstākā zīme. Dievs nav ļauns tiesnesis, kurš meklē jūsu kļūdas. Viņš ir Tēvs, kurš redz jūsu sāpes un apskauj jūs. Jūs esat izdarījuši visu, ko mīloši vecāki var darīt. Atļaujiet sev būt atbrīvotiem no šīs vainas nastas. Jūs neesat zaudējuši Benjamīnu; jūs esat viņu uzticējuši Tam, kurš viņu mīl vēl vairāk nekā jūs.

Raien, dārgais zēn, tu esi bijis tik stiprs. Tavs brālis tevi mīl. Viņš ir tavs sargeņģelis. Viņš redz tevi, viņš priecājas par tevi. Dzīvot tālāk nenozīmē aizmirst; tas nozīmē nest viņa gaismu sevī. Kad tu dari kaut ko labu, kad tu esi dāsns, kad tu esi godīgs – tajā visā dzīvo Benjamīns. Viņš nav prom; viņš ir „Banquet of Heaven”, kur viņš jūs gaida. Atcerieties to tēva sapni – Benjamīns, vesels, spēcīgs, zaļos šortos, sakot: „Viss ir kārtībā, es jūs pieskatīšu.” Tā nav tikai vīzija. Tā ir realitāte. Viņš jūs patiešām pieskata.

Šodienas psalms mums atgādina: „Ar prieku jūs smelst ūdeni no pestīšanas avotiem.” Šis ūdens ir Dieva žēlastība. Tas ir tas pats ūdens, kas tagad plūst Cà Mau akā, kuru jūs esat veltījuši Benjamīna piemiņai. Tas ir dzīvības ūdens, kas sniedz padzērienu tiem, kuriem tā trūkst. Tā ir Benjamīna mīlestība, kas turpina tecēt pasaulē, nesot cerību tur, kur ir izslāpums. Jūs neesat vieni savās sērās. Visa Baznīca, visi tie, kuriem Benjamīna dzīve ir pieskārusies, ir kopā ar jums.

Jēzus mums saka: „Daudz tiks prasīts no tā, kam daudz dots.” Benjamīnam bija dots spožs prāts, bet vēl vairāk – viņam bija dota sirds, kas prata mīlēt bez robežām. Viņš mums ir atstājis mantojumu, kas nav mērāms naudā vai sasniegumos, bet gan tajā siltumā, ko viņš izstaroja. Kad jūs vakarā skatīsieties uz debesīm, ziniet, ka Benjamīns ir tur, kur vairs nav ne asaru, ne slimību, ne sāpju. Viņš ir mājās. Un kādu dienu, kad šis ceļojums būs galā, jūs atkal satiksieties tur, kur viss būs skaidrs, kur viss būs atklāts, un kur mīlestība būs vienīgais, kas paliks.

Ko mēs šodien varam paņemt līdzi? Izdariet šodien kaut ko vienu, kas atgādina par Benjamīna dāsnumu. Varbūt tā ir palīdzība kādam, kurš ir vientuļš, vai vienkārši lūgšana par kādu ģimeni, kas šobrīd nes smagu krustu. Dariet to klusumā, bez publicitātes. Tas ir veids, kā viņa mīlestība turpina darboties. Tas ir veids, kā mēs sakām „jā” Dieva plānam, pat ja mēs to pilnībā nesaprotam. Turieties pie Dieva, turieties viens pie otra. Viņš ir jūsu stiprums. Viņš ir jūsu miers. Āmen.