Ceturtdiena, trīsdesmit pirmās nedēļas pēc Vasarsvētkiem

Svētais Pāvils savā vēstulē filipiešiem mums atklāj kaut ko ļoti personisku. Viņš uzskaita visu, kas viņam agrāk šķita svarīgs – savu izcelsmi, savu stingro likuma ievērošanu, savu dedzību. Viņš saka: 'Bet visu to, kas man bija ieguvums, es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu.' Pāvils nevis noliedz savu pagātni, bet viņš to redz jaunā gaismā. Viņš ir atradis kaut ko tik neizmērojami lielāku – 'Kristus Jēzus, mana Kunga, atziņu', ka viss pārējais kļūst par pelniem.

Iedomājieties to brīdi, kad jūs skatāties uz karti, lai atrastu ceļu. Jūs meklējat konkrētus punktus, pilsētas, maršrutus. Mēs bieži dzīvojam savas dzīves tieši tā – kā kartogrāfi, kas rūpīgi iezīmē katru nākamo soli. Mēs plānojam, mēs būvējam, mēs ceram, ka mūsu 'maršruts' būs skaidrs un paredzams. Mēs gribam zināt, ka mūsu mīļie, mūsu bērni, mūsu nākotne ir drošībā.

Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu Vo. Viņš bija zēns, kura prāts bija kā visprecīzākā navigācijas sistēma. Viņš pētīja tehnoloģiju pasauli, viņš saprata mākoņdatošanu, viņš ar tādu aizrautību plānoja savu 'con chim airlines', ka šķita – viņš jau redz to horizontu, kuru mēs vēl tikai mēģinām saskatīt. Viņš bija zēns, kurš dzīvoja ar atvērtu sirdi, vienmēr gatavs dot, vienmēr gatavs mīlēt. Viņa dzīve bija kā spoža gaisma, kas atspīdēja uz visām vietām, kur viņš gāja – vai tās bija Romas baznīcas vai lidostas, kur viņš kopā ar tēvu 'medīja' lidmašīnas.

Bet tad, kā negaidīta vētra, kas maina ainavu, viss mainās. Mēs paliekam ar savu karti rokās, bet maršruts vairs nav tas pats. Mēs jūtamies apmaldījušies. Un tieši šajā brīdī, kad mēs jūtamies kā zaudēta monēta vai pazaudēta avs, Jēzus parādās evaņģēlijā. Viņš neprasa mums atrast ceļu atpakaļ. Viņš saka: 'Es esmu tas, kurš meklē.'

'Kas par cilvēku starp jums, kuram ir simts avis un kurš, pazaudējis vienu no tām, neatstāj deviņdesmit deviņas tuksnesī un neiet pēc pazudušās, līdz viņš to atrod?' Jēzus mūs meklē. Viņš nevis gaida, kad mēs būsim pietiekami stipri, lai atgrieztos, bet Viņš pats nāk pie mums. Viņš nāk tieši tur, kur ir mūsu sāpes, kur ir mūsu tukšums, kur ir mūsu jautājumi, uz kuriem nav atbilžu.

Alan un Thao, dārgie vecāki, ir pagājuši četri mēneši. Es zinu, ka šis laiks ir bijis kā garš, tumšs tunelis. Ir rīti, kad klusums mājā ir tik smags, ka tas šķiet gandrīz taustāms. Un es zinu, ka tur, kur sāpes ir visdziļākās, klusi ielavās tas indīgais, smagais jautājums: 'Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es varēju izdarīt vairāk? Vai man vajadzēja pamanīt agrāk?'

Ļaujiet man šodien, stāvot Kunga priekšā, ar vislielāko maigumu un dievišķu noteiktību noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība un aiziešana nebija jūsu kļūda, nebija jūsu modrības trūkums vai kāds nokavēts solis. Dievs neapsūdz jūs. Dažreiz dzīvē notiek lietas, kas atrodas pilnīgi ārpus jebkādas cilvēka kontroles, ārpus visiem medicīnas likumiem un aprēķiniem – tā ir vētra, pret kuras negaidītumu neviena vecāku mīlestība vai piesardzība nevarēja būt par vairogu. Jūs esat mīlējuši Benjamīnu ar katru sava ķermeņa šūnu, ar katru kopīgo ceļojumu, ar katru lidostas malu, kur kopā skatījāties uz debesīs paceļamām lidmašīnām. Dievs nav soģis, kas sēž un meklē jūsu kļūdas; Viņš ir Tēvs, kurš redz jūsu asaras un tur jūs savās rokās. Atbrīvojiet sevi no šīs vainas nastas. Jūs esat izdarījuši visu, ko cilvēks spēj. Ļaujiet sev brīvi sērot, bet bez vainas apziņas, jo jūs savam dēlam esat bijuši vislabākie, vismīlošākie vecāki.

Atcerieties to brīdi, kad Benjamīns, vēl pavisam jauns būdams, piedāvāja saviem vecākiem savu krājkasīti, lai palīdzētu onkulim Viljamam, kurš cieta no smagas veselības krīzes. Viņš to nekad nesasita, viņš to neiztukšoja, tas nebija vajadzīgs, jo palīdzība jau bija ceļā. Bet tas piedāvājums… tā bija viņa sirds būtība. Viņš bija gatavs atdot visu, jo viņa sirds bija brīva. Viņš bija kā tā monēta, kuru sieviete meklēja ar gaismu – tik vērtīgs, tik mirdzošs, tik mīlēts. Un tagad viņš ir atrasts. Viņš ir atradis savu vietu Debesu Banketā.

Ryan, dārgais zēn, es zinu, cik ļoti tev pietrūkst tava brāļa. Tu esi daļa no šī stāsta. Tu esi tas, kurš nes tālāk to prieku, ko jūs kopā dalījāt. Kad tu jūties viens, atceries, ka Ben tevi redz. Viņš ir tavs sargeņģelis, kurš tagad redz to 'skaistumu un Dieva mirdzumu', par ko psalmos dziedam. Viņš ir atradis to 'namu', kurā viņš var skatīties uz Kunga mīlestību bez jebkādām aizsegām.

Dažreiz mēs domājam, ka dzīvei ir jābūt garai, lai tā būtu pilnīga. Bet atcerieties: Jēzus dzīvoja tikai trīsdesmit trīs gadus. Viņa 'projekts' arī šķita nepabeigts, kad Viņš mira uz krusta. Bet tas bija pilnīgs, jo Viņš atdeva sevi visu. Benjamīns ir atdevis sevi visu. Viņš ir pilnīgs Dieva acīs. Viņš nav 'pazaudēts'. Viņš ir atradis savu vietu Debesu Banketā.

Un ikvienam no jums, kas šobrīd klausās – ja jūs nesat savu klusu krustu, slimību vai zaudējumu tālu prom –, dzirdiet: Dievs jūs redz un dzird. Tāpat kā tā tīrā ūdens aka Cà Mau pilsētā Vjetnamā, kas uzcelta Benjamīna piemiņai, lai dotu dzīvības ūdeni izslāpušajiem, tāpat arī Dieva žēlastība turpina plūst caur mūsu mazākajiem darbiem un kluso mīlestību. Mīlestība nekad nebeidzas. Tā tikai maina savu veidolu, kļūstot par tiltu starp zemi un debesīm.

Ko mēs šodien varam paņemt līdzi, izejot pa šīm durvīm? Neesiet bargi pret sevi. Atlaidiet to smagumu un vainu, ko neesat pelnījuši nest. Izdariet šodien vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā – bez trokšņa, vienkārši tāpēc, ka jūsu sirds, gluži kā Benjamīnam, ir radīta mīlestībai. Un, kad jūs šodien vai rīt redzēsiet debesīs lidojam lidmašīnu, paceliet acis augšup, pasmaidiet un atcerieties: mīlestība nekad nebeidzas. Dievs ir ar jums. Viņš tur jūs savās rokās šodien un mūžam. Āmen.