Otrdiena, divdesmit devītās nedēļas otrdiena pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži vien domājam par savu dzīvi kā par kārtīgi saplānotu lidojumu. Mēs pārbaudām instrumentus, mēs izvēlamies maršrutu, mēs ceram uz skaidrām debesīm un drošu nolaišanos. Mēs būvējam savas „con chim airlines” – savus mazos projektus, savus sapņus par nākotni, savas ģimenes struktūras, kurās viss ir loģiski, pareizi un paredzami. Mēs esam kā zēns, kurš ar aizrautību pēta mākoņdatošanas arhitektūras, kurš saprot, ka katrai sistēmai ir jābūt precīzai, lai tā varētu funkcionēt. Benjamīns bija tieši tāds – ar savu apbrīnojamo, loģisko prātu viņš spēja saskatīt kārtību tur, kur citi redzēja tikai haosu. Viņš mīlēja lidmašīnas ne tikai tāpēc, ka tās bija skaistas, bet tāpēc, ka tās bija cilvēka gara triumfs pār smagumu, spēja pacelties pāri tam, kas mūs velk pie zemes.

Bet tad pienāk dienas, kad šī loģika sabrūk. Kad sistēma pārstāj darboties, un mēs attopamies situācijā, kurai nav nekāda tehniskā skaidrojuma. Šodienas pirmajā lasījumā svētais Pāvils mums atgādina par laiku, kad mēs bijām „bez Kristus”, „svešinieki derības apsolījumiem”, „bez cerības un bez Dieva pasaulē”. Pāvils runā par „šķelšanās sienu”, kas mūs atdalīja. Mēs visi zinām šo sienu. Tā ir tā siena, kas rodas, kad mēs zaudējam kādu, kurš bija mūsu pasaules centrs. Tā ir siena, kas rodas starp mūsu tagadni, kurā trūkst Benjamīna, un to nākotni, kuru mēs bijām ieplānojuši. Pāvils saka, ka Kristus ir „mūsu miers”, kurš „nojauca šķelšanās sienu... savā miesā”. Tas nav tikai teoloģisks jēdziens. Tas nozīmē, ka pat tad, kad mēs jūtamies atdalīti no savas laimes, no sava bērna, no sava miera, Kristus ir tas, kurš stāv šajā spraugā. Viņš ir tas, kurš ir uzcēlis tiltu tur, kur mēs redzam tikai bezdibeni.

Es domāju par to, kā Benjamīns skatījās uz pasauli. Viņš bija zēns, kurš nebaidījās no sarežģītības. Kad viņš vēlējās atdot visu savu krājkasīti onkulim Viljamam, tas nebija bērnišķīgs žests. Tas bija apliecinājums tam, ka viņš saprata: mēs neesam radīti, lai krātu tikai sev. Mēs esam radīti, lai būtu „Dieva mājoklis Garā”. Benjamīns, savā īsajā dzīves laikā, bija šāds mājoklis – viņš bija silts, viņš bija atsaucīgs, viņš bija mīlošs. Viņa smaids, viņa brilles, tas, kā viņš stāvēja blakus Raienam, – tas viss bija daļa no šī dzīvā tempļa, par kuru raksta Pāvils. Un tagad, kad viņš ir mājās, mēs esam tie, kuriem jāturpina šī būvniecība. Mēs esam tie, kuriem jābūt kā „dzīviem akmeņiem” šajā templī, ko Kristus tur kopā.

Evaņģēlijā Jēzus mums dod pavisam konkrētu uzdevumu: „Jūsu jostas lai ir apjoztas un lukturi iedegti.” Viņš runā par modrību. Mēs bieži saprotam modrību kā bailes no negaidītā. Bet paskatieties, kas notiek, kad kungs atgriežas: „Viņš pats apjozīsies, liks tiem apsēsties pie galda un pienāks, un kalpos viņiem.” Vai jūs to dzirdat? Dievs nav tas, kurš gaida, lai mūs sodītu par mūsu nogurumu. Dievs ir tas, kurš, redzot mūsu nogurumu, mūsu sēras, mūsu iztukšotās sirdis, pats kļūst par mūsu kalpu. Viņš ir tas, kurš apsēdina mūs pie sava galda. Viņš ir tas, kurš mūs pabaro, kad mēs vairs nespējam paši sevi uzturēt.

Alan un Thao, es zinu, ka pēdējie četri mēneši ir bijuši kā lidojums caur nepārtrauktu turbulenci. Ir bijuši brīži, kad šķiet, ka lidmašīna ir zaudējusi vadību. Jūs, iespējams, joprojām dzirdat Benjamīna balsi, redzat viņa rotaļlietas, atceraties to, kā viņš ar prieku runāja par „con chim airlines”. Jūs esat vecāki, kuriem ir bijis jāpārdzīvo neiespējamais. Un es zinu, ka klusumā ielavās tas mokošais jautājums: „Vai es varēju kaut ko darīt citādi? Vai es kaut ko palaidu garām?”

Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā, ar vislielāko maigumu noņemt šo akmeni no jūsu sirdīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna aiziešana nebija jūsu kļūda, jūsu nolaidība vai kādas ārstu neuzmanības sekas. Dievs neapsūdz jūs. Dažreiz dzīvē mēs sastopamies ar notikumiem, kas ir pilnīgi ārpus cilvēciskas kontroles, ārpus jebkuras loģikas un aprēķiniem. Tas, ka jūs esat bijuši blakus, ka esat viņu mīlējuši, ka esat gājuši cauri visam kopā – tā ir jūsu mīlestības visaugstākā zīme. Dievs nav ļauns tiesnesis, kurš meklē jūsu kļūdas. Viņš ir Tēvs, kurš redz jūsu sāpes un apskauj jūs. Jūs esat izdarījuši visu, ko mīloši vecāki var darīt. Atļaujiet sev būt atbrīvotiem no šīs vainas nastas. Jūs neesat zaudējuši Benjamīnu; jūs esat viņu uzticējuši Tam, kurš viņu mīl vēl vairāk nekā jūs.

Raien, dārgais zēn, tu esi bijis tik stiprs. Tavs brālis tevi mīl. Viņš ir tavs sargeņģelis. Viņš redz tevi, viņš priecājas par tevi. Dzīvot tālāk nenozīmē aizmirst; tas nozīmē nest viņa gaismu sevī. Kad tu dari kaut ko labu, kad tu esi dāsns, kad tu esi godīgs – tajā visā dzīvo Benjamīns. Viņš nav prom; viņš ir „Banquet of Heaven”, kur viņš jūs gaida. Atcerieties to tēva sapni – Benjamīns, vesels, spēcīgs, zaļos šortos, sakot: „Viss ir kārtībā, es jūs pieskatīšu.” Tā nav tikai vīzija. Tā ir realitāte. Viņš jūs patiešām pieskata.

Šodienas psalms mums atgādina: „Kungs pasludina mieru savai tautai.” Šis miers nav klusums vai aizmirstība. Tas ir Dieva klātbūtnes spēks. Tas ir miers, kas pārspēj jebkuru saprašanu. Mēs esam aicināti būt „modri” – nevis bailēs, bet cerībā. Būt modriem nozīmē turēt savus lukturus iedegtus, pat ja ārā ir tumšs. Būt modriem nozīmē ticēt, ka Kristus, kurš ir mūsu „stūrakmens”, tur kopā visu mūsu dzīvi, arī tad, kad tā šķiet sadragāta.

Ko mēs šodien varam paņemt līdzi? Izdariet šodien kaut ko vienu, kas atgādina par Benjamīna dāsnumu. Varbūt tā ir palīdzība kādam, kurš ir vientuļš, vai vienkārši lūgšana par kādu ģimeni, kas šobrīd nes smagu krustu. Dariet to klusumā, bez publicitātes. Tas ir veids, kā viņa mīlestība turpina darboties. Tas ir veids, kā mēs sakām „jā” Dieva plānam, pat ja mēs to pilnībā nesaprotam.

Alan, Thao, Raien – jūs neesat vieni. Dievs jūs mīl ar mūžīgu mīlestību. Viņš ir ar jums katrā elpas vilcienā. Kad jūs vakarā skatīsieties uz debesīm, ziniet, ka Benjamīns ir tur, kur vairs nav ne asaru, ne slimību, ne sāpju. Viņš ir mājās. Un kādu dienu, kad šis ceļojums būs galā, jūs atkal satiksieties tur, kur viss būs skaidrs, kur viss būs atklāts, un kur mīlestība būs vienīgais, kas paliks. Līdz tam – turieties pie Dieva, turieties viens pie otra. Viņš ir jūsu stiprums. Viņš ir jūsu miers. Āmen.