Svēto Lielo Pāvestu un Baznīcas Doktora Leono Memoriāls

Mēs bieži iedomājamies savu dzīvi kā rūpīgi sagatavotu dokumentu, kurā katrs pants, katrs nosacījums un katrs solis ir precīzi atrunāts. Mēs cenšamies paredzēt nākotni, sakārtot savu dienu un uzbūvēt drošības sienas pret negaidīto. Mēs ticam, ka ar savu prātu, ar savu loģiku un ar savu neatlaidību mēs varam noturēt visu kārtībā. Tas ir tik saprotami cilvēkam, kurš pazīst pasaules likumus. Tāpat kā jauns zēns, kurš savā istabā raksta rindas pēc rindas kodā, lai sistēma darbotos bez kļūdām, lai viss plūstu precīzi un paredzami. Benjamin Vo bija tieši šāds zēns – viņa asais un gaišais prāts mīlēja kārtību, struktūru un loģiku, neatkarīgi no tā, vai tās bija sarežģītas matemātikas formulas vai mākoņdatošanas arhitektūra, ko viņš apguva ar tādu pašu vieglumu, ar kādu citi lasīja pasakas. Viņš bija zēns, kura skatiens vienmēr bija vērsts uz priekšu, uz to, kā pasaule ir uzbūvēta un kā tā varētu skriet vēl augstāk, vēl tālāk.

Bet šodienas Vārds mūs ieved pavisam citā ainā. Apustulis Pāvils savā vēstulē Titam nerunā par matemātiskām formulām vai tehniskām sistēmām. Viņš runā par kaut ko daudz dziļāku un vienlaikus prasīgāku – par veselīgu mācību, par atturību, par cieņu, par godīgumu un par to, ka Dieva žēlastība ir parādījusies, nesot pestīšanu visiem cilvēkiem. Un tad evaņģēlijā Jēzus mums rāda kalpu, kurš nāk no lauka – pēc smaga darba pie aršanas vai ganāmpulka pieskatīšanas. Kalps nāk mājās un nedzird vārdus: 'Apsēdies pirmais, paēd, atpūties.' Viņš dzird ko citu: 'Sagatavojiet man vakariņas, apjozieties un kalpojiet man.' Un kad viss ir izdarīts, Jēzus saka: 'Sakiet: mēs esam noplukuši kalpi, mēs izdarījām to, ko bijām parādā izdarīt.'

Šie vārdi var šķist bargi, ja mēs uz tiem skatāmies ar šīs pasaules acīm. Mēs taču tik ļoti esam pieraduši pie atlīdzības, pie atzinības, pie tā, ka par katru padarīto darbu pienākas pateicība un aplausi. Mēs gribam dzirdēt, ka esam labi, ka esam paveikuši pietiekami, ka mūsu pūles ir novērtētas. Un tad pēkšņi dzīvē iestājas brīdis, kad šie noteikumi apstājas. Kad visi mūsu aprēķini vairs neder. Kad mēs stāvam klusuma priekšā un jautājam: 'Kāpēc?' Tas ir tas brīdis, kad sāpes un zaudējums ienāk mūsu mājā.

Alan un Thao, dārgie vecāki, ir pagājuši četri mēneši kopš tās dienas, kad Benjamīns devās mājās pie Tēva. Es zinu, ka šis laiks ir kā garš un kluss koridors, kurā katrs solis atbalsojas ar nepanesamu skumju smagumu. Ir vakari, kad mājā valda tāds klusums, ka tas šķiet gandrīz taustāms. Un es zinu, ka tajā tukšumā, starp atmiņām par viņa smaidu, par viņa klātbūtni, par tām neskaitāmajām lidmašīnu fotogrāfijām un viņa sapņiem par 'con chim airlines', mēdz ielavīties tas klusais, indīgais jautājums, ko jūs nekad neesat skaļi teikuši, bet kas grauž sirdi: 'Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es varēju izdarīt vairāk? Vai man vajadzēja būt uzmanīgākam?' Ļaujiet man šodien, stāvot Kunga priekšā un Viņa altāra priekšā, ar vislielāko maigumu un patiesību noņemt šo smago akmeni no jūsu krūtīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība un aiziešana nebija jūsu kļūda, nebija jūsu modrības trūkums. Dievs neraksta jūsu dzīvē apsūdzības rakstus. Dažreiz dzīvē notiek vētras, kas atrodas pilnīgi ārpus jebkādas cilvēka kontroles – tā ir slimība, pret kuru neviena vecāku mīlestība, neviens apskāviens un neviena modrība nevarēja būt par vairogu. Jūs esat mīlējuši Benjamīnu ar pilnu savas sirds spēku, katrā viņa elpas vilcienā, katrā viņa sasniegumā un katrā viņa priekā. Dievs nav soģis, kas sēž un meklē jūsu kļūdas; Viņš ir Tēvs, kurš redz katru jūsu asaru un tur Benjamīnu savās rokās, bet jūs – savā sirdī. Atbrīvojiet sevi no šīs nepatiesās vainas nastas. Jūs esat bijuši viņam viss.

Pavils mums saka, ka Dieva žēlastība māca mūs 'noraidīt bezdievīgu dzīvi un pasaulīgas kaislības'. Bet ko darīt tad, kad mūsu kaislība, mūsu vienīgā vēlēšanās bija vienkārši paturēt savu bērnu šeit, uz zemes? Tas taču nav grēks; tā ir vistīrākā mīlestība. Un tieši tāpēc šodienas evaņģēlijs mums atgādina par kalpu, kurš dara savu darbu nevis tāpēc, ka viņš gaida īpašu pateicību, bet tāpēc, ka viņš pieder tam Kungam. Benjamīna dzīve nebija gara gadu skaita ziņā, bet tā bija pilnīga. Padomājiet par viņa sirdi – par to neticamo, kluso mīlestību, kas mita viņā. Tādu kā toreiz, kad viņš, būdams tikai piecpadsmit gadus vecs zēns, apsēdās un pateica saviem vecākiem, ka viņš ir gatavs atdot visu savu krājkasīti, visu, kas viņam piederēja, lai palīdzētu onkulim Viljamam, kad tas cīnījās ar slimību. Viņš to nekad nesasita, viņš to neiztukšoja – tas nebija vajadzīgs, jo palīdzība jau bija ceļā. Bet pats šis piedāvājums, šī bērnišķīgā, pilnīgā gatavība atdot visu bez vilcināšanās, atklāj to, kāds viņš bija patiesībā. Viņš bija zēns, kura dvēsele bija gaiša un nesavtīga. Viņš bija kā tas tīrs ūdens avots, kas tagad, viņa vārdā, plūst caur aku Vjetnamā, nesot slāpstošajiem dzīvības ūdeni, kamēr viņš pats tagad dzer no Tēva mūžīgā avota.

Ryan, dārgais zēn, es zinu, cik ļoti tev pietrūkst tava brāļa. Tu esi gājis caur šo vasaru un rudeni ar tik lielu izturību. Kad tu skaties debesīs un redzi lidmašīnu lidojam augstu mākoņos, vai kad tu atceries tās reizes, kad jūs kopā rāpāties kokos vai smējāties par kādu muļķīgu joku, zini, ka Ben nav tālu. Viņš ir tavs sargeņģelis. Viņš redz tevi ar smaidu, tādu pašu smaidu, kādu viņš dāvināja pasaulei, kad viņš gatavojās saviem lidojumiem un savām lielajām idejām. Neaizmirsti smieties, neaizmirsti dzīvot un mīlēt, jo tā ir lielākā dāvana, ko tu vari dot savam brālim un saviem vecākiem.

Un jūs visi, kas šobrīd klausāties šos vārdus – mammas, tēti, brāļi un māsas, un bērni, kuri paši nes savu kluso sāpju nastu no malu malām – saklausiet šo šodien. Dievs jūs nepamet vienus. Svētais Leo Lielais, kuru mēs šodien pieminam, reiz mācīja Baznīcai, ka Kristus ciešanās un augšāmcelšanā mūsu cilvēciskā daba ir pacelta līdz dievišķajam godam. Mēs neesam atstāti tumsā. Benjamīna stāsts nav noslēdzies ar kapu; tas ir tikai sācies mūžībā. Viņš tagad ir tur, kur vairs nav slimības, kur vairs nav asaru, kur viņa prāts un viņa maigā sirds ir pilnībā atraduši savu mājvietu Dieva gaismā.

Izejot no šīs lūgšanu vietas, necenšaties nest visu pasauli uz saviem pleciem šodien. Izdariet tikai vienu mazu lietu. Varbūt šodien, kad ieraudzīsiet debesīs lidojam lidmašīnu, vai kad sajutīsiet rudenīgu vēja brāzmu, paceliet acis uz augšu, pasmaidiet caur asarām un klusi sakiet: 'Paldies, Kungs, par Benjamīnu.' Un ļaujiet Dieva mieram, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargāt jūsu sirdis un prātus Kristus Jēzū šodien, rīt un mūžīgi. Āmen.