Trīsdesmitās nedēļas otrdiena

Mēs bieži vien mēdzam domāt par Dieva Valstību kā par kaut ko tālu, kaut ko, kas notiek aiz mākoņiem vai kaut kur citur, ārpus mūsu ikdienas steigas un mūsu mājām. Bet Jēzus šodienas evaņģēlijā mūs ved uz dārzu, uz virtuvi, uz tām vietām, kur notiek pati dzīve. Viņš saka: „Kam lai es pielīdzinu Dieva valstību? Tā ir līdzīga sinepju graudam, ko cilvēks paņēma un iestādīja savā dārzā.” Tā ir arī līdzīga ieraugam, kuru sieviete iejauca miltos. Šie tēli nav nejauši. Tie runā par kaut ko mazu, kas kļūst par kaut ko lielu, par kaut ko apslēptu, kas pārvērš visu masu.

Iedomājieties šo mazo sinepju graudiņu. Tas ir tik niecīgs, ka to var viegli pazaudēt starp pirkstiem. Un tomēr, kad tas tiek iestādīts, tas nepaliek mazs. Tas izaug par koku, kurā pat putni rod patvērumu. Šī ir Dieva Valstības loģika – tā sākas klusumā, tā sākas ar vienu vienīgu mīlestības aktu, ar vienu smaidu, ar vienu vēlmi palīdzēt, un tad tā sāk augt. Tāpat kā ieraugs iejaucas mīklā un to visu izmaina, tā arī Dieva mīlestība darbojas mūsu dzīvēs, pat tad, ja mēs to uzreiz neredzam.

Es domāju par mūsu dārgo Benjamīnu. Viņa dzīve bija kā šis mazais, bet dzīvības pilnais graudiņš. Viņa prāts bija tik ass, tik vērsts uz nākotni – uz mākoņdatošanu, uz aviāciju, uz loģiku, kas savieno pasauli. Viņš bija zēns, kurš sapņoja par „con chim airlines”, par savu aviokompāniju, kurā debesis nebūtu šķērslis, bet gan ceļš. Un tomēr, aiz šī spožā prāta slēpās sirds, kas bija vēl lielāka. Tā bija sirds, kas, būdama pavisam jauna, vēlējās atdot visu savu krājkasīti onkulim Viljamam, kad viņš cieta. Viņš to nekad nesasita, viņš to neiztukšoja, bet pats piedāvājums – tā vēlme atdot visu, kas viņam pieder – tas bija kā ieraugs, kas atstāja pēdas visos, kas viņu pazina. Tas bija mīlestības apliecinājums, kas pārsniedz jebkādus aprēķinus.

Alan, Thao, Raien... es zinu, ka šis laiks ir smags. Četri mēneši var šķist kā īss mirklis, un tajā pašā laikā – kā vesela mūžība. Ir dienas, kad rīts atnāk ar tukšuma sajūtu, kad mājas klusums kļūst gandrīz sataustāms. Jūs esat vecāki, kuriem ir bijis jāpārdzīvo tas, ko neviens vecāks nedrīkstētu nest. Un es zinu, ka tur, kur klusums ir visdziļākais, mēdz ielavīties tas klusais, indīgais jautājums: „Vai es kaut ko palaidu garām? Vai es varēju izdarīt vairāk?”

Ļaujiet man šodien, stāvot altāra priekšā, ar vislielāko maigumu noņemt šo akmeni no jūsu krūtīm. Jūs neesat vainīgi. Benjamīna slimība un aiziešana nebija jūsu kļūda, nebija jūsu modrības trūkums vai kāds nokavēts solis. Dievs neapsūdz jūs. Dažreiz dzīvē notiek lietas, kas atrodas pilnīgi ārpus jebkādas cilvēka kontroles, ārpus visiem medicīnas likumiem un aprēķiniem – tā ir nežēlīga vētra, pret kuru neviena vecāku mīlestība vai piesardzība nevarēja būt par vairogu. Jūs esat mīlējuši Benjamīnu ar katru sava ķermeņa šūnu, ar katru kopīgo ceļojumu, ar katru sarunu lidostās un mājās. Dievs nav soģis, kas sēž un meklē jūsu kļūdas; Viņš ir Tēvs, kurš redz jūsu asaras un tur jūs savās rokās. Atbrīvojiet sevi no šīs vainas nastas. Jūs esat izdarījuši visu, ko cilvēks spēj.

Šodienas pirmajā lasījumā svētais Pāvils mums atgādina par noslēpumu, kas ir starp Kristu un Baznīcu – par mīlestību, kas sevi atdod, kas „hand himself over”, kā saka Pāvils. Tas ir tas pats, ko mēs redzējām Benjamīnā. Viņš bija zēns, kurš nemācēja mīlēt pa daļām. Kad viņš mīlēja, viņš mīlēja pilnībā. Viņš bija kā tas ieraugs, kas katrā ģimenes loceklī atstāja kaut ko no sava prieka, no savas zinātkāres, no savas maigās sirds.

Raien, dārgais zēn, tu esi bijis tik stiprs. Tavs brālis tevi mīl. Viņš ir tavs sargeņģelis. Viņš redz tevi, viņš priecājas par tevi. Dzīvot tālāk nenozīmē aizmirst; tas nozīmē nest viņa gaismu sevī. Kad tu dari kaut ko labu, kad tu esi dāsns, kad tu esi godīgs – tajā visā dzīvo Benjamīns. Viņš nav prom; viņš ir „Banquet of Heaven”, kur viņš jūs gaida. Atcerieties, ka mīlestība nav kaut kas tāds, kas beidzas ar nāvi. Tā ir kā sinepju grauds – pat ja tas tiek iestādīts zemē, tas sāk augt.

Šodienas psalms mums saka: „Svēti ir tie, kas bīstas Kungu.” Tā nav bailīga drebēšana, tas ir dziļš cieņas apliecinājums Dievam, kurš mūs vada cauri visām ēnām. Tā ir tā pati cerība, kas tagad plūst caur tīrā ūdens aku Cà Mau pilsētā Vjetnamā – aku, kas uzcelta Benjamīna piemiņai. Viņa vārds – Đại Dương, kas nozīmē „Lielais okeāns” – tagad atdzīvojas caur dzīvības ūdeni, ko bauda slāpstoši cilvēki. Benjamīna mīlestība nav aprakta; tā plūst tālāk. Tā dziedina. Tā dāvā dzīvību citiem, pat ja mēs to uzreiz neredzam.

Ko mēs šodien varam paņemt sev līdzi, kad iziesim pa šīm durvīm? Neesiet bargi pret sevi. Izdariet šodien vienu mazu, klusu labu darbu kāda cita labā – bez trokšņa, bez liekiem vārdiem, gluži kā tad, kad Benjamīns vēlējās atdot savu mazo krājkasīti savam onkulim, vienkārši tāpēc, ka viņa sirds bija pilna ar mīlestību. Padalieties ar kādu smaidu, pasakiet labu vārdu vai vienkārši paskatieties debesīs, kad redzat lidojam lidmašīnu. Ziniet, ka mīlestība nekad nebeidzas. Mēs esam gaismas bērni, un gaisma vienmēr uzvar tumsu.

Dievs jūs redz. Jūs neesat aizmirsti. Jūsu asaras ir saskaitītas, un jūsu sāpes ir Viņa sāpes. Kad jūs vakarā skatīsieties uz debesīm, ziniet, ka Benjamīns ir tur, kur vairs nav ne asaru, ne slimību, ne sāpju. Viņš ir mājās, Debesu Banketā, vesels un stiprs, un viņš gaida tur mūs visus. Un līdz tam laikam – turieties pie Dieva, turieties viens pie otra. Viņš ir jūsu stiprums. Viņš ir jūsu miers. Āmen.