25. svētdiena pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži esam kā tie strādnieki vīna dārzā, kas stāv un skaita stundas. Mēs mērām dzīvi pēc paveiktā, pēc sasniegtā, pēc tā, cik daudz mēs esam ieguldījuši un ko esam nopelnījuši. Mēs esam pieraduši pie loģikas, kurā par darbu pienākas atalgojums, un kurā taisnīgums nozīmē vienādu attieksmi pret visiem. Bet šodienas evaņģēlijā Jēzus mūs ieved pasaulē, kurā valda pavisam cita loģika – Dieva loģika, kas nav mērāma ar cilvēku mērauklu. „Jo manas domas nav jūsu domas,” saka Kungs caur pravieti Jesaju, „un jūsu ceļi nav mani ceļi.”

Iedomājieties to vīna dārza īpašnieku, kurš iziet tirgus laukumā nevis vienu reizi, bet atkal un atkal. Viņš meklē tos, kas stāv dīkā. Viņš neprasa viņiem sertifikātus vai iepriekšējo pieredzi. Viņš vienkārši saka: „Ejiet arī jūs uz manu vīna dārzu.” Un tad, dienas beigās, notiek tas, kas mūsos visos raisa pretestību: pēdējie saņem tikpat, cik pirmie. Mēs gribam kliegt: „Tas nav godīgi!” Bet vai mēs patiešām gribam, lai Dievs būtu godīgs pēc mūsu standartiem? Ja Dievs būtu tikai „godīgs”, kurš no mums varētu pastāvēt Viņa priekšā? Dievs nav godīgs – Viņš ir dāsns. Viņš ir pārpilns žēlastības, kas sniedzas tālu pāri mūsu aprēķiniem.

Es domāju par mūsu dārgo Benjamina Vo. Benjamins bija zēns, kura prāts bija kā izsmalcināts instruments, kas vienmēr tiecās pēc precizitātes un loģikas. Viņš mīlēja tehnoloģijas, viņš būvēja savus kodus un sapņoja par savu aviokompāniju. Viņš saprata, kā darbojas sistēmas. Bet viņa sirds, kas bija tikpat liela kā viņa intelekts, zināja kaut ko tādu, ko mēs bieži aizmirstam: mīlestība nav darījums. Kad viņš savā bērnišķīgajā, bet tik patiesajā dāsnumā piedāvāja savu krājkasīti, lai palīdzētu onkulim Viljamam, viņš negaidīja atalgojumu. Viņš vienkārši mīlēja. Viņa piedāvājums bija tīrs, nesavtīgs un nepiesārņots ar domu par to, vai tas ir „godīgi” vai „pietiekami”. Viņš rīkojās kā Dieva bērns, kurš zina, ka viss pieder Tēvam.

Es zinu, ka daudziem no jums, īpaši Alan un Thao, šī pasaule pēc Benjamina aiziešanas bieži šķiet kā vieta, kur viss ir zaudējis savu līdzsvaru. Jūs skatāties uz atlikušo laiku, uz to, kas varēja būt, un jūs jautājat: „Kāpēc viņš? Kāpēc tik īsi?” Jūs nesat smagu nastu, un dažreiz jūsu sirdīs iezogas šaubas vai pat vainas apziņa. Es vēlos jums pateikt kaut ko ļoti svarīgu: jūs neesat parādā Dievam nekādu paskaidrojumu, un Dievs neprasa no jums atskaiti par to, kāpēc viss notika tā, kā notika. Slimība nav sods, un tā nav jūsu kļūda. Jūs esat mīlējuši Benjaminu ar visu savu būtību. Jūs esat bijuši tā zeme, kurā viņa skaistā dvēsele varēja uzplaukt. Jūs neesat palaiduši garām nevienu iespēju viņu mīlēt, un Dievs, kurš ir dāsnāks par jebkuru vīna dārza īpašnieku, zina katru jūsu asaru un katru jūsu kluso lūgšanu.

„Vai tu esi skaudīgs, ka es esmu dāsns?” jautā saimnieks. Šis jautājums ir vērsts uz mums visiem. Mēs bieži esam skaudīgi pret Dieva žēlastību, jo mēs gribam kontrolēt dzīvi. Mēs gribam, lai dzīve būtu kā matemātikas vienādojums – ja es būšu labs, ja es lūgšos, tad viss būs kārtībā. Bet dzīve ir noslēpums. Svētais Pāvils vēstulē filipiešiem saka: „Man dzīve ir Kristus, bet nāve – ieguvums.” Tas nav viegli teikt, kad sāpes plosa sirdi. Bet Pāvils runā par to, ka mūsu mērķis nav šī zeme. Mūsu mērķis ir būt ar Kristu. Benjamins jau ir sasniedzis šo mērķi. Viņš ir „Debesu mielastā”, kur nav vairs ne skaitīšanas, ne stundu, ne slimības. Viņš ir brīvs. Viņš ir mājās.

Atcerieties to sapni, kurā jūs stāvējāt pie durvīm, un Benjamins teica, ka viņš ir izturējis visus testus un var brīvi elpot. Tas nav tikai sapnis. Tas ir atgādinājums, ka viņa dzīve, lai arī cik īsa no mūsu skatupunkta, bija pilnīga Dieva acīs. Viņš ir kā tas strādnieks, kurš ienāca vīna dārzā pēdējā stundā, bet saņēma visu mīlestības pilnību. Viņa smaids, viņa ziņkāre, viņa „con chim airlines” sapņi – tas viss ir iegravēts mūžībā. Viņš ir kļuvis par daļu no tā lielā okeāna – Đại Dương – kas atspoguļo Dieva bezgalīgo žēlastību.

Raien, mans dārgais, tavs brālis vienmēr ir ar tevi. Viņš ir tavs sargeņģelis. Turpini dzīvot ar to pašu ziņkāri un prieku, ko viņš tevī ienesa. Viņš tevi vēro un mīl. Jūs esat brāļi uz mūžu, un šī saikne ir spēcīgāka par nāvi. Nekad nebaidies būt tu pats, nekad nebaidies sapņot lielus sapņus. Benjamins būtu lepns par tevi.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Mēs varam paņemt līdzi atziņu, ka Dieva mīlestība nav par to, cik ilgi mēs strādājam, bet gan par to, ka mēs esam Viņa. Mēs esam aicināti uz šo dāsnumu. Varbūt šodien varat izdarīt kādu mazu, klusu labu darbu – nevis lai nopelnītu debesis, bet lai dalītos tajā mīlestībā, ko Benjamins dāvināja jums. Varbūt tā ir palīdzība kādam, kurš jūtas vientuļš, varbūt tā ir lūgšana par kādu ģimeni, kas šobrīd nes smagu krustu. Dariet to slepeni, dariet to ar smaidu, kādu Benjamins vienmēr dāvināja pasaulei.

Nekad neaizmirstiet, ka jūs esat mīlēti. Dievs, kurš atdeva savu Dēlu, zina, ko nozīmē zaudēt bērnu. Viņš ir kopā ar jums katrā jūsu sēru brīdī. Kad uznāk tumsa, kad atmiņas kļūst pārāk asas, skatieties uz Krustu. Tas nav nāves simbols, bet tilts. Tas ir tilts uz to vietu, kur jūs reiz atkal satiksieties. Turiet savas sirdis mierā. Jūs esat stiprāki, nekā jūs domājat, jo jūs esat balstīti uz mīlestību, kas nekad nebeidzas. Lai Benjamina smaids ir kā gaisma jūsu ceļā, un lai Dieva miers, kas pārspēj visu saprašanu, pasargā jūsu sirdis un domas Kristū Jēzū. Āmen.