Svētā Jāņa Kristītāja moceklības piemiņas diena

Iedomājieties uz mirkli svētku galdu. Tas ir klāts ar vislabākajiem ēdieniem, apkārt sēž ietekmīgi cilvēki, skan mūzika un valda šķietama jautrība. Tas ir ķēniņa Heroda dzimšanas dienas mielasts, par kuru mēs tikko dzirdējām Evaņģēlijā. Bet šī mielasta vidū notiek kaut kas briesmīgs — viena cilvēka kaprīze un otra cilvēka vājums noved pie taisnīga vīra nāves. Jāņa Kristītāja galva tiek atnesta uz paplātes. Šis tēls — „galva uz paplātes” — ir viens no skarbākajiem un traģiskākajiem visos Svētajos Rakstos. Tas simbolizē pasaules netaisnību, nevainīgu ciešanu un brīdi, kad šķiet, ka tumsa ir uzvarējusi gaismu.

Bet tagad es vēlos, lai jūs iedomātos citu vietu. Tā ir tālu no Heroda pils, Vjetnamas dienvidos, Cà Mau provincē. Tur atrodas ūdens urbums, no kura plūst tīrs, dzīvību nesošs ūdens. Šis urbums ir nosaukts svētā Jāņa Kristītāja vārdā — „Giếng Gioan Baotixita”. Un tas ir veltīts Benjamina Vo piemiņai. Šeit Jāņa Kristītāja vārds vairs nav saistīts ar nāvi uz paplātes, bet gan ar dzīvību, kas plūst no zemes dziļumiem. Šis pretstats — starp Heroda nāvējošo mielastu un Benjamina „Mīlestības aku” — ir tas pavediens, kuru mēs šodien turēsim savās sirdīs.

Ir pagājuši divi mēneši kopš 13. jūnija. Sešdesmit dienas. Divi mēneši ir tas laiks, kad sākotnējais šoks sāk pārvērsties par ikdienas smagumu. Alan, Thao — es zinu, ka šis klusums jūsu mājās tagad ir citādāks. Tas vairs nav pagaidu klusums; tas ir klusums, kurā jūs meklējat Benjamina balsi, viņa smaidu, viņa klātbūtni. Divi mēneši ir brīdis, kad pasaule sāk domāt, ka jums „jākļūst stiprākiem”, bet jūs jūtaties tikai trauslāki. Mums ir jāsaka patiesība: zaudēt bērnu ir brūce, kas nekad pilnībā neaizveras šajā saulē. Tas ir tukšs krēsls, kas kliedz pat tad, kad istabā valda klusums. Mēs nevaram un nedrīkstam steigties pāri šīm sāpēm.

Šodienas pirmais lasījums no svētā Pāvila vēstules korintiešiem mums saka kaut ko neparastu: „Dievs izvēlējās pasaules vājos, lai kauninātu stipros.” Padomājiet par to. Herods bija „stiprs” šīs pasaules acīs — viņam bija armija, pils un vara pār dzīvību un nāvi. Jānis Kristītājs bija cietumā, „vājš” un pamests. Benjamins, mūsu dārgais Ben, savā piecpadsmitajā dzīves gadā arī kļuva „vājš” fiziski, cīnoties ar slimību, ko neviens bērns nav pelnījis. Bet Pāvils mums saka, ka tieši šajos „vājajos” Dievs parāda Savu patieso gudrību un spēku.

Kāda bija Benjamina gudrība? Tā nebija tikai viņa apbrīnojamā spēja risināt 8. klases matemātiku, būdams vēl 4. klasē. Tā nebija tikai viņa interese par mākslīgo intelektu vai DevOps. Viņa patiesā gudrība bija viņa sirds tīrība. Atcerēsimies to mazo, bet tik dziļo brīdi: kad viņš uzzināja par onkuļa Viljama slimību, viņš piedāvāja savu krājkasīti. Viņš to neizdarīja kā bagātnieks, kurš ziedo no sava pārpalikuma. Viņš to piedāvāja kā bērns, kurš ir gatavs atdot visu, kas viņam pieder. Viņš nekad nesalauza to krājkasīti, jo tas nebija nepieciešams, bet pats *piedāvājums* bija pilnīgs. Tas bija brīdis, kad „vājais” — bērns ar savu krājkasīti — parādīja lielāku dāsnumu nekā Herods ar savu solījumu atdot „pusi no valsts”. Heroda solījums nesa nāvi, Benjamina piedāvājums nesa mīlestību.

Šis tēls par „balsi” mūs ved atpakaļ pie Jāņa Kristītāja. Viņš bija „balss, kas sauc tuksnesī”. Benjamina tētis Alans rakstīja par sapni, kurā Benjamins bija mazs bērniņš, kurš vēl neprata runāt, tikai „taisīja troksni” un sita ar plaukstām. Viņa tētis rakstīja: „Pasaule nedzirdēja tavu skaisto balsi.” Bet vai tā ir taisnība? Jā, Benjamins bija kluss un maigs zēns, bet viņa dzīve runāja skaļāk par vārdiem. Viņa smaids bija balss. Viņa neatlaidība badmintona laukumā bija balss. Viņa „con chim airlines” un neviltotie smiekli bija balss, kas sludināja prieku par Dieva radīto pasauli. Un tagad šī balss ir kļuvusi par daļu no tās debesu liturģijas, kurā vairs nav vajadzīgi vārdi, jo tur runā pati Mīlestība.

Evaņģēlijā mēs redzam briesmīgu netaisnību. Jānis Kristītājs mirst nevainīgs. Un šeit mēs pieskaramies tam sāpīgajam jautājumam, ko nes tik daudzas ģimenes: „Kāpēc?” Kāpēc taisnīgais mirst? Kāpēc bērns mirst? Alan, Thao — es zinu, ka jūsu sirdīs ir bijuši brīži, kad jūs esat jautājuši, vai varējāt izdarīt vairāk. Sapnī 25. jūnijā Benjamins jums teica: „Tēti, es izturēju visus testus... kāpēc tas ar mani notika?” Tas ir jautājums, uz kuru nav cilvēciskas atbildes. Bet ieklausieties tajā, ko viņš teica tālāk tajā pašā sapnī: „Nekas, es jūs vērošu.”

Šodien, pieminot svētā Jāņa Kristītāja moceklību, mums ir jāsaka skaidri: slimība nav sods. Tā nav vecāku vaina. Tā nav neviena kļūda. Dievs nesūta vēzi bērniem. Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir trausla un reizēm netaisni skarba, bet Dievs tajā visā ir klātesošs nevis kā tiesnesis, kurš soda, bet kā Tēvs, kurš raud kopā ar mums. Jūs bijāt Benjamina eņģeļi uz zemes. Jūs dāvājāt viņam „perfekto četrinieku” — ģimeni, kurā viņš jutās mīlēts un drošs. Jūsu mīlestība pret viņu bija bezgalīga, un nekas, ko jūs būtu darījuši citādi, nevarētu mainīt to, cik ļoti viņš bija svētīts ar jums kā vecākiem.

Svētais Pāvils saka: „Kas lepojas, lai lepojas Kungā.” Benjamins neplātījās ar savu intelektu. Viņš vienkārši „mēģināja”. Viņa devīze „mēģināšana ir viss, kas skaitās” ir kristīgās dzīves būtība. Mēs neesam aicināti būt veiksmīgi pasaules acīs; mēs esam aicināti mēģināt mīlēt, mēģināt ticēt, mēģināt celties pēc katra kritiena. Benjamins to darīja līdz pēdējam elpas vilcienam. Un savā pēdējā Tēva dienas ziņā viņš nosauca savu tēti par „labāko” un „smieklīgo”. Tā ir viņa liecība — mīlestība, kas ir stiprāka par nāvi.

Raien, tu biji viņa labākais draugs. Jūsu kopīgie ceļojumi, jūsu spēles, jūsu brālīgā mīlestība pie Zelta vārtu tilta — tas viss ir dārgums, ko neviens nevar atņemt. Benjamins tagad ir tavs aizbildnis. Viņš ir tur, kopā ar svēto Karlo Akuti, divi piecpadsmitgadīgi zēni, kuri mīlēja datorus, bet vēl vairāk mīlēja savus tuvos. Viņi tagad kopā „programmē” žēlsirdību mūsu pasaulei. Viņi lūdzas par ārstiem un pētniekiem, lai pienāktu diena, kad nevienam citam bērnam vairs nebūtu jāiet šis ceļš.

„Giếng Gioan Baotixita” — Jāņa Kristītāja aka. Šis urbums Cà Mau provincē ir dzīvs simbols tam, ka Benjamina dzīve turpinās. Viņa vidējais vārds Đại Dương — Lielais okeāns — tagad ir kļuvis par dzīvības avotu citiem. Tur, kur kādreiz bija slāpes, tagad ir ūdens. Tur, kur bija skumjas, tagad ir cerība. Tas ir Benjamina mantojums. Viņa mīlestība nav palikusi pagātnē; tā plūst šodien caur katru ūdens glāzi, ko izdzer kāds bērns Vjetnamā, un caur katru labo darbu, ko mēs darām viņa vārdā.

Es uzrunāju arī visus tos, kuri šodien klausās šo lūgšanu un nes savus smagos krustus. Varbūt jūs jūtaties kā Jānis Kristītājs cietumā — vientuļi un neizpratnē. Atcerieties: Dieva acis ir „pār tiem, kas Viņu bīstas, kas cer uz Viņa žēlastību,” kā mēs dziedājām psalmā. Viņš jūs redz. Viņš jūs tur. Viņš neaizmirst nevienu asaru.

Kādu ziņu mēs varam paņemt līdzi šodien? Herods savā dzimšanas dienā dāvāja nāvi. Benjamins savā īsajā dzīvē dāvāja mīlestību. Izvēlieties mīlestību. Šodien, kad jūs iziesiet pa šīm durvīm, izdariet vienu mazu, dāsnu lietu — nevis tāpēc, ka tas ir pienākums, bet tāpēc, ka jūsu sirds to vēlas. Piedāvājiet savu „krājkasīti” kādam, kam tas ir vajadzīgs. Pasakiet saviem mīļajiem, cik viņi ir svarīgi, tieši tagad.

Benjamin Vo, dārgais Ben, paldies tev par tavu gaismu. Paldies par tavu „con chim airlines” smaidu, kas mums atgādina, ka debesis ir atvērtas. Tu vairs neesi cietumā, tu vairs neesi slimības ierobežots. Tu elpo brīvi. Tu esi mājās.

Nobeigumā atcerēsimies to kluso brīdi no sapņa: „Es jūs vērošu.” Benjamins mūs vēro. Viņš sūta mums savu mieru. Un mēs zinām, ka kādu dienu mēs visi sēdēsim pie tā mielasta galda, kur vairs nebūs netaisnības, nebūs asaru un nebūs šķiršanās. Tur būs tikai gaisma, ūdens no dzīvības avota un mūžīgs prieks.

Lai Dieva miers, kas ir augstāks par katru saprašanu, pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. Āmen.