Otrdiena, parastā liturģiskā gada divdesmit pirmā nedēļa

Iedomājieties uz mirkli parastu, ikdienišķu priekšmetu — tējas tasi vai ūdens glāzi, kas stāv uz jūsu galda. Mēs bieži raugāmies uz tās ārpusi, uz tās formu, krāsu vai to, cik spoži tā mirdz gaismā. Bet Jēzus šodienas Evaņģēlijā mūs aicina ieskatīties dziļāk. Viņš runā par to, kas atrodas *iekšpusē*. Viņš saka farizejiem: „Iztīri vispirms kausa iekšpusi, lai arī tā ārpuse kļūtu tīra.” Šis attēls — kausa iekšpuse — ir sākumpunkts mūsu šodienas ceļojumam caur Dieva vārdu un atmiņām par mūsu dārgo Benjaminu.

Šis attēls mūs uzrunā ļoti tieši, jo mēs dzīvojam pasaulē, kas ir apsēsta ar ārpusi, ar fasādēm, ar to, kā lietas izskatās. Bet tie, kas pazina Benjaminu Vo, zināja, ka viņa dzīve bija stāsts par to, kas atrodas „iekšpusē”. Viņa prāts nebija tikai virspusējs zināšanu kopums; tas bija kā sarežģīta, tīra un apbrīnojami sakārtota pasaule. Benjamins, kurš jau 14 gadu vecumā ienira mākslīgā intelekta, DevOps un mākoņinfrastruktūras dziļumos, saprata kaut ko tādu, ko daudzi pieaugušie neaptver: sistēmas vērtība slēpjas tās arhitektūrā, tās neredzamajā daļā, tās „iekšpusē”. Ja koda rinda iekšienē ir kļūdaina, ārpuse nekad nedarbosies pareizi. Viņš meklēja šo iekšējo skaidrību visā — gan matemātikā, gan tehnoloģijās, gan savās attiecībās ar ģimeni.

Ir pagājuši divi mēneši kopš 13. jūnija. Divi mēneši, kopš Benjamins pārgāja mūžībā. Šis laiks — aptuveni sešdesmit dienas — ir tas posms, kurā pirmais sēru apdullinošais troksnis sāk pierimt, un tā vietā nāk klusums. Un šajā klusumā mēs varam sajust to, par ko raksta svētais Pāvils savā vēstulē tesaloniķiešiem: mēs varam tikt „pēkšņi satricināti savā prātā” vai „uztraukti”. Sēras ir kā zemestrīce, kas satricina mūsu iekšējo pasauli. Pauls mūs brīdina neļaut sevi viegli satricināt, bet „stāvēt stipri”. Bet kā ir iespējams stāvēt stipri, kad sirds ir salauzta? Kā ir iespējams neuztraukties, kad tukšums mājās kliedz?

Atbilde slēpjas tajā, ko Jēzus sauc par „svarīgāko likumā”: tiesu, žēlsirdību un uzticību. Šie trīs vārdi ir kā enkuri, kas neļauj mūsu „iekšējam kausam” saplīst. Benjaminam šīs lietas nebija tikai teorētiski jēdzieni. Viņa dzīvē mēs redzējām šo „svarīgāko” dabisku izpausmi. Padomājiet par uzticību (fidelity) — Benjamina uzticība savai ģimenei, viņa „perfektajam četriniekam”, bija nesatricināma. Viņa saikne ar tēvu, Alanu, bija tik dziļa, ka viņš bija kā tēva „fotokopija” ne tikai izskatā, bet arī ambīcijās un sirds siltumā. Šī uzticība izpaudās kopīgajos ceļojumos, lidmašīnu vērošanā un klusajos sarunu brīžos.

Un tad ir žēlsirdība. Jēzus saka, ka žēlsirdība ir svarīgāka par upuriem vai formāliem likumiem. Atcerēsimies to stāstu par Benjamina krājkasīti. Tas ir stāsts, kas mums atklāj viņa „kausa iekšpusi” visā tās skaistumā. Kad viņš uzzināja par sava tēva brāļa, onkuļa Viljama, slimību, šis piecpadsmitgadīgais zēns, ne mirkli nešauboties, piedāvāja visu savu krājkasīti. Viņš to nesaplēsa, viņš to neiztukšoja — tas nebija vajadzīgs —, bet pats *piedāvājums* bija viss. Tas bija tīrs sirds impulss. Tas bija pierādījums tam, ka viņa iekšējā pasaule bija brīva no mantkārības un pilna ar līdzjūtību. Viņš neskatījās uz to, cik tur ir naudas; viņš skatījās uz to, cik daudz mīlestības viņš var sniegt. Tā ir tā tīrība, par kuru runā Jēzus. Tā ir tā „kausa iekšpuse”, kas padara visu dzīvi svētu.

Benjaminam bija vēl viena īpaša šķautne — viņa prieks un rotaļīgums. Viņa sapnis par „con chim airlines” jeb „putnu aviokompāniju”. Iedomājieties viņu smaidām un ķiķinām, kad viņš izrunāja šo nosaukumu. Šis smaids nebija domāts pasaulei, lai to apbrīnotu; tas nāca no iekšienes. Tas bija viņa iekšējās brīvības apliecinājums. Pat tad, kad viņš iedziļinājās vissarežģītākajās AWS sistēmās vai programmēšanas kodos, viņa sirdī saglabājās šis bērnišķīgais, tīrais prieks. Viņš necentās izskatīties svarīgs; viņš vienkārši *bija* patiess. Viņš tīrīja sava kausa iekšpusi ar prieku un zinātkāri.

Alan, Thao, Raien — es vēršos pie jums šajā brīdī, kad divi mēneši ir pagājuši. Svētais Pāvils raksta: „Lai mūsu Kungs Jēzus Kristus pats un Dievs, mūsu Tēvs... mierina jūsu sirdis un stiprina tās katrā labā darbā un vārdā.” Šis mierinājums nav lēts. Tas nav mierinājums, kas saka: „Viss būs labi, aizmirstiet.” Nē, tas ir mierinājums, kas atzīst jūsu „satricināto prātu” un jūsu asaras. Tas ir mierinājums, kas nāk no apziņas, ka Benjamins tagad ir tur, kur viņa „iekšējais kauss” ir pilnībā piepildīts ar Dieva gaismu.

Es zinu, ka dažreiz klusumā ielaužas smagas domas. Varbūt jūs jautājat sev: „Vai mēs izdarījām pietiekami? Vai mēs kaut ko nepalaidām garām?” Ļaujiet man jums teikt to, ko Jēzus teiktu šodien: jūsu mīlestība pret Benjaminu bija pilnīga. Jūs nerūpējāties tikai par „kausa ārpusi” — par viņa panākumiem vai izskatu. Jūs rūpējāties par viņa dvēseli. Jūs dāvājāt viņam pasauli, jūs dāvājāt viņam ticību, un jūs dāvājāt viņam drošību. Slimība nav sods, un tā nav jūsu vaina. Tā ir daļa no šīs pasaules nepilnības, bet jūsu mīlestība pret viņu bija un ir pilnīga. Jūs esat brīvi no jebkādas vainas, jo jūs mīlējāt viņu tā, kā Dievs mūs mīl — no visas sirds.

Šodienas psalms mums atgādina: „Debesis lai priecājas un zeme lai gavilē... visu meža koku koki lai gavilē Kunga priekšā.” Kāpēc? Jo Viņš nāk. Viņš nāk tiesāt pasauli ar taisnību un tautas ar Savu uzticību. Šī „tiesa” nav kaut kas briesmīgs; tā ir patiesības atklāšana. Tajā dienā viss, kas bija apslēpts „kausa iekšpusē”, kļūs redzams. Un Benjamina sirds mirdzēs kā spožākais dimants, jo tajā nebija viltus, tikai tīra uzticība un mīlestība.

Es runāju ar jums, kuri klausās šo lūgšanu no tālienes, un ar jums, kuri šeit nes savus krustus. Varbūt jūsu „iekšējais kauss” šodien jūtas tukšs vai saplaisājis. Varbūt jūs jūtaties kā tie farizeji, kuri cenšas saglabāt ārējo mieru, kamēr iekšienē viss brūk. Jēzus jums saka: apstājieties. Pievērsieties „svarīgākajam”. Žēlsirdībai. Uzticībai. Mīlestībai. Nav svarīgi, cik daudz mēs sasniedzam vai cik spoži mēs izskatāmies. Svarīgi ir tas, cik daudz mēs esam spējuši piedāvāt savu „krājkasīti” otram, kad viņam tas bija vajadzīgs.

Benjamin Vo, mūsu dārgais Ben, tagad lido savā „con chim airlines” pāri mūžības okeāniem. Viņa vidējais vārds Đại Dương — Lielais okeāns — tagad atspoguļo to bezgalīgo mieru, kurā viņš atrodas. Viņš vairs nav ierobežots ar fizisko nespēku vai laika rāmjiem. Viņš ir kopā ar svēto Karlo Akuti, divi jaunekļi, kuri saprata, ka tehnoloģijas ir tikai rīks, lai sasniegtu kaut ko lielāku — Dieva bezgalīgo mīlestību.

Kādu ziņu mēs varam paņemt līdzi šodien? Jēzus mūs aicina nevis uz perfekciju ārienē, bet uz godīgumu iekšienē. Benjaminam piemita šis godīgums. Viņš bija tas, kurš „centās”, jo viņš zināja, ka mēģināšana ir viss, kas skaitās. Viņš nebaidījās no neveiksmes; viņš baidījās no nepatiesības.

Šodien, kad jūs atgriezīsieties savās mājās, paņemiet rokās parastu glāzi. Ieskatieties tajā. Un atcerieties — Dievam vissvarīgākais ir tas, kas ir iekšā. Jūsu mīlestība, jūsu klusās lūgšanas, jūsu uzticība vienam otram. Tas ir tas, kas paliek. Tas ir tas, kas savieno jūs ar Benjaminu pāri nāves robežai.

Alan, Thao, Raien — turieties pie šīs iekšējās tīrības. Benjamins jūs vēro. Viņš sūta jums savu smaidu caur katru lidmašīnu, ko redzat debesīs, un caur katru mierīgu brīdi, ko sajūtat savā sirdī. Viņš ir „nostiprināts”, kā saka svētais Pāvils, mūžīgajā mierinājumā.

Nobeigumā es gribu jums atstāt vienu mazu uzdevumu šai dienai. Izdariet kaut ko „iekšēju”. Pasakiet kādu labu vārdu, ko neviens cits nedzirdēs. Piedāvājiet savu „krājkasīti” — savu laiku, savu uzmanību vai savu sirdi — kādam, kurš klusi cieš. Dariet to Benjamina vārdā. Dariet to tāpēc, ka viņš mums parādīja, cik skaista ir sirds, kas ir tīra no iekšienes.

Benjamin, dārgais zēn, paldies tev par tavu gaismu. Paldies par tavu „con chim airlines” un par tavu lielo sirdi. Mēs tevi nekad neaizmirsīsim. Lūdzies par mums, lai arī mēs iemācītos mīlēt to, kas ir svarīgākais.

Lai Dieva miers ir ar jums visiem. Āmen.