Vissvētākās Jaunavas Marijas Karalienes piemiņas diena

Iedomājieties ainu, kas atklājas pravietim Ecehiēlam. Viņš tiek vadīts pie vārtiem, kas vērsti uz austrumiem, un tur, viņš redz… Dieva Izraēla godību nākam no austrumiem. Tas nav kluss, maigs rītausmas stars. Nē. Pravietis dzird skaņu, kas ir „kā daudzu ūdeņu dārdoņa”, un visa zeme mirdz no Viņa godības. Iedomājieties to! Milzīga, neaptverama klātbūtne, kas pārņem visu, piepilda telpu ar tādu spēku un spožumu, ka pravietis krīt zemē, nespēdams stāvēt. Viņš ir pārsteigts, satriekts, pilnībā pakļauts šim Dieva varenības brīnumam. Un tad gars viņu paceļ, un viņš redz, ka templis ir piepildīts ar Kunga godību. Un Viņš saka: “Cilvēka dēls, šeit būs Mans tronis, šeit Es likšu Savu kāju pēdas; šeit Es mūžīgi mājokli radīšu Izraēla bērnu vidū.”

Šis ir tēls, ko mēs šodien nesam savās sirdīs. Kunga godība, kas nāk un piepilda. Kunga klātbūtne, kas izgaismo visu. Un pats svarīgākais: Kungs, kurš apsola mājokli radīt, mūžīgi dzīvot mūsu vidū. Tas nav kaut kas tāls un nepieejams. Tas nav kaut kas, kas notika tikai senos laikos. Tas ir apsolījums par Dieva klātbūtni šeit un tagad, mūsu dzīvēs, mūsu pasaulē. Kunga godība mājokli radīs mūsu zemē. Tā ir mūsu šodienas psalma atbilde, un tas ir pavediens, ko mēs turēsim šodienas pārdomās.

Bet, ja mēs godīgi ieskatāmies savās sirdīs, vai mēs vienmēr redzam šo godību? Vai mēs vienmēr jūtam šo Dieva klātbūtni, kas piepilda visu? Ir pagājuši aptuveni divi mēneši, kopš mūsu dārgais Benjamin Vo aizgāja pie Tēva. Divi mēneši… Šis laiks var šķist gan kā mirklis, gan kā mūžība. Un šajā laikā pasaule turpina griezties, bet sirdī ir tukšums, kas dažreiz šķiet tik liels, ka nekas to nespēj piepildīt. Kur ir tā Kunga godība, kad sirds ir salauzta? Kur ir tā klātbūtne, kad mēs ilgojamies pēc mīļotā cilvēka balss, pēc viņa smiekliem, pēc viņa klātbūtnes?

Šajos brīžos mēs varam justies kā ar smagām nastām apgrūtināti. Jēzus šodienas Evaņģēlijā runā par farizejiem un rakstu mācītājiem, kuri „sasien smagas un grūti nesamas nastas un uzliek tās cilvēkiem uz pleciem, bet paši negrib tās ne ar pirkstu pakustināt.” Šīs nastas nav tikai reliģiski likumi. Tās ir arī cerības, prasības, neizteikti spiedieni, kas nāk no pasaules, no sabiedrības, un dažreiz pat no mūsu pašu prāta. Tie ir tie klusie jautājumi, kas mūs moka: „Vai esmu pietiekami stiprs? Vai esmu pietiekami labs? Vai es spēju tikt galā?”

Kad mēs saskaramies ar zaudējumu, ar tik dziļām sāpēm, kādas pārdzīvo Alan, Thao un Ryan, šīs nastas var kļūt neizturamas. Tās var likt mums justies nomāktiem, vientuļiem un izsmeltiem. Kur ir Dieva godība šajā nastas smagumā? Kā mēs varam redzēt Viņa klātbūtni, kad mūsu acis ir pilnas asaru?

Jēzus turpina runāt par farizeju un rakstu mācītāju lepnību. Viņi dara visu, „lai tiktu redzēti”. Viņi mīl goda vietas, sveicienus tirgus laukumos, titulu „Rabbi”. Viņi grib būt lieli, redzami, apbrīnoti. Bet Jēzus saka: „Jūs neesat jāsauc par ‘Rabbi’. Jums ir tikai viens Skolotājs, un jūs visi esat brāļi. Nesauciet nevienu virs zemes par ‘tēvu’; jums ir tikai viens Tēvs debesīs. Neesat jāsauc par ‘Meistars’; jums ir tikai viens Meistars – Kristus.” Un tad Viņš dod mums atslēgu, kas atver durvis uz patieso godību: „Lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps. Kas pats sevi paaugstinās, tiks pazemots, bet, kas pats sevi pazemos, tiks paaugstināts.”

Šeit ir mūsu homīlijas pagrieziena punkts. Patiesā godība nav ārieniskā spožumā, ne titulos, ne goda vietās. Patiesā godība atrodama pazemībā un kalpošanā. Tā ir Dieva klātbūtne, kas izpaužas nevis dārdoņā un spožumā, bet klusā, mīlošā sirdī. Tas ir tas, ko mēs šodien svinam, pieminot Vissvētāko Jaunavu Mariju kā Karalieni. Viņas karaliskums nav kronī un tronī, bet viņas pazemīgajā “lai notiek Tavs prāts”, viņas kalpošanā Dievam un cilvēkiem. Viņa ir Debesu Karaliene, jo viņa bija vispazemīgākā no visām, vispilnīgākā kalpone. Viņas godība mīt viņas “jā” Dievam.

Un šeit mēs atkal satiekam mūsu dārgo Benjaminu. Benjamins bija zēns ar apbrīnojami spožu prātu, taču viņu raksturoja nevis vēlme izcelties vai saņemt godu, bet gan viņa maigais gars un dziļā cieņa. Viņš nekad nemeklēja goda vietas pie galda vai sinagogā. Nē. Viņa godība slēpās viņa klusajā, sirsnīgajā cieņā pret saviem vecākiem, Alanu un Thao. Viņš bija zēns, kurš vienmēr bija cieņpilns, vienmēr gatavs klausīties, vienmēr ar smaidu, kas izgaismoja jebkuru telpu. Viņš nebija no tiem, kas uzliek nastas citiem; viņš bija no tiem, kas ar savu klātbūtni atviegloja. Viņa klusā cieņa bija viņa veids, kā dzīvot Evaņģēlija patiesībā: pazemībā un mīlestībā. Viņš neprasīja titulus, viņš vienkārši bija mīlošs dēls, mīlošs brālis.

Atceros, kā viņa tēvs stāstīja par to, cik ļoti Benjamins mīlēja klausīties viņa stāstus. Tas nav par skaļiem triumfiem, bet par klusiem kopības brīžiem, par cieņu, kas izpaužas vienkāršā klausīšanās aktā. Tā ir tāda mīlestība, kas nav uzkrītoša, bet dziļa un patiesa. Un tieši šādās attiecībās – attiecībās, kas balstītas uz cieņu un mīlestību, nevis uz varu vai ārišķību – mēs redzam Dieva godību. Tā ir tā godība, kas “mājokli radīs mūsu zemē”.

Alan, Thao, Ryan – es runāju tieši ar jums. Jūs nesat smagu nastu, un neviens to nenoliedz. Bet atcerieties Jēzus vārdus: farizeji uzliek smagas nastas, bet Dievs to nedara. Dievs neuzliek jums vainas nastu, neuzliek jums jautājumu “kāpēc”. Slimība nav sods, un tā nav jūsu vaina. Jūs darījāt visu, ko varējāt, un jūsu mīlestība pret Benjaminu bija bezgalīga. Jūs viņam dāvājāt mīlestību, cieņu un prieku. Jūs esat viņu mīlējuši ar katru savu sirds šūnu. Un šī mīlestība ir tā, kas veido patieso godību, kas piepilda jūsu dzīves. Tā ir tā godība, kas ir stiprāka par jebkuru nāvi, par jebkuru zaudējumu. Tā ir tā godība, ko Benjamins tagad pilnībā piedzīvo Dieva mājoklī.

Jūs neesat vieni savās ciešanās. Mēs visi, kas esam šeit, klātienē vai attālināti, esam kopā ar jums. Mēs lūdzamies par visām ģimenēm, kas nes smagus krustus, par bērniem, kuri cieš, par visiem, kas jūtas apgrūtināti. Atcerieties, ka Dievs ir mūsu Tēvs, un Kristus ir mūsu vienīgais Skolotājs un Meistars. Viņš nenāk, lai uzliktu mums nastas, bet lai mūs atbrīvotu, lai mūsu nastas kļūtu vieglas, jo Viņš pats tās nes kopā ar mums. Viņš nāk ar savu godību, kas piepilda mūsu sirdis ar mieru un cerību.

Benjamin, ar savu maigo sirdi un dziļo cieņu, mums atgādina, ka patiesā diženība nav tajā, cik skaļi mēs runājam vai cik augstu mēs paceļamies, bet tajā, cik dziļi mēs mīlam un cik pazemīgi mēs kalpojam. Viņa dzīve bija apliecinājums tam, ka Kunga godība patiešām mājokli rada mūsu zemē, mūsu sirdīs, mūsu attiecībās. Viņš ir tagad kopā ar Debesu Karalieni, Mariju, kura mums rāda ceļu uz patieso diženumu caur pazemību. Abi – jaunais Benjamins un mūsu Māte Marija – ir pie Dieva, kur nav vairs sāpju, bet tikai mūžīgais miers un gaisma.

Ko mēs varam paņemt līdzi, izejot pa šīm durvīm? Šodien, kad mēs turpinām savu dienu, meklēsim Kunga godību nevis skaļos saucienos vai ārieniskā spožumā, bet klusos, pazemīgos mīlestības un cieņas aktos. Katru reizi, kad jūs izrādīsiet cieņu otram cilvēkam, katru reizi, kad jūs kalposiet ar maigu sirdi, jūs atklāsiet, ka Kunga godība mājokli radīs jūsu sirdī. Un tajā godībā jūs atradīsiet mierinājumu un cerību, kas savieno jūs ar jūsu dārgo Benjaminu, kurš tagad mirdz Dieva gaismā.

Lai mēs visi cenšamies dzīvot ar tādu pašu maigo sirdi un dziļu cieņu, kādu mums parādīja Benjamin, un kādu mums māca Vissvētākā Jaunava Marija, Debesu Karaliene. Mēs esam aicināti būt par Dieva godības mājokli šajā pasaulē. Un tas ir iespējams caur pazemību un mīlestību. Turiet šo domu sevī: Kungs ir klāt, Viņa godība ir šeit, un tā mirdz katrā mīlošā sirdī. Meklējiet to šodien. Meklējiet to sevī. Meklējiet to citos. Un jūs atradīsiet mieru.