Trešdiena parastā laikposma divdesmit pirmajā nedēļā

Iedomājieties uz mirkli rokas. Ne vienkārši jebkādas rokas, bet rokas, kas strādā. Svētais Pāvils šodienas pirmajā lasījumā raksta par savām rokām. Viņš piemin „pūliņus un grūtības”, strādājot „dienu un nakti”. Viņš pat uzsver, ka vēstules noslēguma sveiciens ir rakstīts ar viņa paša roku – tas ir viņa paraksts, viņa zīme. Rokas, kas šuj teltis, rokas, kas tur spalvu, rokas, kas kalpo.

Un tad ir šodienas psalms, kas dzied par „savu roku darba augļiem”. Tas saka: „Tu ēdīsi savu roku darba augļus; svētīgs tu būsi, un tev klāsies labi.” Šis tēls par rokām, kas rada, rokām, kas pūlas, un rokām, kas atstāj pēdas pasaulē, ir tas pavediens, kuru es vēlos šodien turēt mūsu sirdīs.

Ir pagājuši divi mēneši kopš 13. jūnija. Divi mēneši, kopš Benjamina Vo rokas vairs nepieskaras šai zemei. Divi mēneši, kopš viņa istabā ir iestājies klusums, ko vairs nepārtrauc klaviatūras taustiņu klaboņa. Šis laika posms – astoņas nedēļas – ir tas brīdis, kad pirmā šoka viļņi sāk noplakt, atstājot vietu dziļam, pulsējošam tukšumam. Tas ir brīdis, kad mēs sākam saprast, ka „roku darba augļi”, par kuriem runā psalms, nav tikai lietas, ko mēs saražojam, bet gan mīlestība un gaisma, ko mēs atstājam citu sirdīs.

Benjamins bija zēns, kura rokas un prāts vienmēr bija kustībā. Kad mēs domājam par viņa „roku darbu”, mēs neredzam Pāvila teltis, bet mēs redzam kaut ko tikpat sarežģītu un apbrīnojamu mūsdienu pasaulē. Mēs redzam koda rindas. Mēs redzam GitHub repozitorijus, kur viņš veidoja spēles un lietojumprogrammas. Mēs redzam četrpadsmitgadīgu zēnu, kurš ar neticamu pacietību un intelektuālu drosmi ienira AWS mākoņinfrastruktūras un DevOps pasaulē – tajā pašā pasaulē, kurā strādāja viņa tēvs Alans. Viņa rokas uz klaviatūras nebija vienkārši rotaļa; tas bija viņa veids, kā izzināt Dieva radīto pasauli caur loģiku un matemātiku.

Viņa devīze „mēģināt ir viss, kas skaitās” (trying is all that matters) ir tieša atbalss Pāvila neatlaidībai. Pāvils strādāja, lai nebūtu nevienam par apgrūtinājumu. Benjamins strādāja, jo viņa sirds bija pilna ar zinātkāri un vēlmi sasniegt vairāk. Viņš nebija no tiem, kas gaida, kad viss tiks iedots rokās. Viņš bija cīnītājs. Vai tas būtu badmintona laukums, kur viņš atdeva visus spēkus, vai tās būtu basketbola atlases, kurās viņš piedalījās ar pilnu atdevi – viņa rokas nebaidījās no darba. Viņš saprata, ka svētība nāk caur „staigāšanu Kunga ceļos”, un viņam šis ceļš bija izcilība, centība un mīlestība pret savu ģimeni.

Bet šodienas Evaņģēlijs mūs brīdina par kaut ko ļoti svarīgu. Jēzus runā par „baltinātiem kapiem”, kas no ārpuses izskatās skaisti, bet iekšpusē ir pilni ar „mirušo kauliem un visāda veida nešķīstību”. Tas ir skarbs tēls. Jēzus vēršas pret liekulību – pret to, ka rokas dara vienu, bet sirds jūt ko citu. Viņš brīdina par reliģiju, kas ir tikai ārēja forma, bez iekšēja satura.

Kad mēs raugāmies uz Benjaminu, mēs redzam pilnīgu pretstatu šai liekulībai. Viņā nebija „baltinātas ārpuses” un „tumšas iekšpuses”. Viņš bija caurspīdīgs. Viņa smaids, viņa maigais raksturs, viņa dziļā cieņa pret vecākiem – tas viss nāca no viņa būtības dziļumiem. Viņa „iekšpuse” bija tikpat tīra kā viņa „ārpuse”. Atcerēsimies to brīdi, kad divpadsmit gadu vecumā viņš raudāja sava tēva 40. dzimšanas dienā, baidoties viņu pazaudēt. Tā nav liekulība. Tās ir tīras, patiesas un dziļas mīlestības asaras. Viņa sirds bija dzīva, pulsējoša un pilna ar empātiju.

Un tad ir tas stāsts par krājkasīti. Tas ir tik vienkāršs, bet tik spēcīgs piemērs tam, ko nozīmē „roku darba augļi”. Piecpadsmit gadu vecumā, uzzinot par onkuļa Viljama slimību, Benjamins piedāvāja visu savu krājkasīti. Viņš to neizdarīja, lai tiktu pamanīts. Viņš to neizdarīja, lai izskatītos labs. Viņš vienkārši piedāvāja. Viņa rokas bija gatavas atdot visu, ko tās bija sakrājušas, lai palīdzētu citam. Viņš nekad nesalauza to krājkasīti, jo tas nebija nepieciešams, bet pats *piedāvājuma* akts atklāja viņa dvēseles arhitektūru. Tā bija dvēsele, kas celta uz dāsnuma pamatiem.

Alan, Thao – es zinu, ka šodien jūsu rokas jūtas tukšas. Es zinu, ka šie divi mēneši ir bijuši kā nebeidzama cīņa ar gravitāciju, kas velk jūs pie zemes. Jūs varbūt jautājat: „Kāpēc viņa roku darbs tika pārtraukts tik agri? Kāpēc viņš nevarēja pabeigt savu 'con chim airlines' projektu?” Šajos brīžos klusumā var ielauzties arī smagas, tumšas domas. Vainas apziņa ir viena no tām. Tā klusi čukst: „Vai mēs kaut ko nepalaidām garām? Vai mēs varējām darīt vairāk?”

Ļaujiet man jums teikt to, ko Jēzus teica par vīru, kurš bija neredzīgs no dzimšanas: ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki. Slimība nav sods. Tā nav jūsu vaina. Nav neviena lēmuma, nevienas rīcības, ko jūs būtu varējuši mainīt, lai novērstu šo traģēdiju. Jūs bijāt ideāli vecāki savam dēlam. Jūs dāvājāt viņam pasauli – no Tokijas līdz Lurdai. Jūs dāvājāt viņam mīlestību, kas bija tik droša, ka viņš varēja atļauties būt maigs un smaidīgs. Nometiet to vainas akmeni no savām sirdīm. Dievs jūs neapsūdz, un Benjamins jūs neapsūdz. Viņš jūs mīl ar to pašu tīro mīlestību, ar kādu viņš jums rakstīja savu pēdējo Tēva dienas sveicienu.

Raien, tev, brāli, es gribu teikt: tavas rokas un Benjamina rokas bija tik bieži kopā. Es redzu jūs bildēs – kopā zem zaļas segas, kopā ar irbulīšiem pie viena trauka, kopā Star Wars braucienā ar pilotu kartēm rokās. Šī brālība nav beigusies. Tā ir tikai mainījusi formu. Benjamins tagad ir tavs aizbildnis. Viņš ir tas, kurš palīdzēs tev tavos „roku darbos”, tavās mācībās un tavos sapņos. Viņš grib, lai tu turpini smaidīt viņa vietā.

Svētais Pāvils šodienas lasījumu noslēdz ar vārdiem: „Lai miera Kungs pats dod jums mieru visos laikos un visos veidos.” Tas ir mans novēlējums jums šodien. Miers, kas nav vienkārši skumju trūkums, bet gan pārliecība, ka nekas nav pazaudēts Dieva mīlestībā. Benjamins tagad atrodas „Debesu mielastā”. Viņš ir kopā ar svēto Karlo Akuti – vēl vienu zēnu, kura rokas strādāja pie datora, bet sirds piederēja Dievam. Viņi abi tagad lido augstāk par jebkuru Boeing 737, ko Benjamins tik ļoti mīlēja vērot.

Benjamina vārdā nosauktais ūdens urbums Vjetnamā ir vēl viens viņa „roku darba auglis”. Tas ir dzīvs ūdens, kas plūst un veldzē. Tas ir atgādinājums, ka viena zēna mīlestība var kļūt par dzīvības avotu citiem. Viņa dzīve nebija par īsu; tā bija pilnīga savā dāsnumā.

Es uzrunāju arī visus tos, kuri klausās mūs no tālienes, visas ģimenes, kuras nes līdzīgus krustus. Jūs neesat vieni. Dievs redz jūsu pūliņus, Viņš redz jūsu asaras, un Viņš tur jūsu rokas savējās. Šajā pasaulē ir tik daudz „baltinātu kapu”, bet jūsu sāpes ir īstas, un jūsu mīlestība ir svēta. Turieties pie šīs mīlestības.

Ko mēs varam paņemt līdzi šodien, izejot pa šīm durvīm? Pāvils teica: „Mēs gribējām rādīt jums piemēru, lai jūs mums sekotu.” Benjamins mums rādīja piemēru – nevis ar vārdiem, bet ar savu „mēģināšanu”. Šodien, kad jūs darīsiet savu ikdienas darbu, kad jūsu rokas pieskarsies klaviatūrai, stūrei vai maizei, dariet to ar tādu pašu mīlestību un centību, kādu mēs redzējām Benjaminā. Izdariet vienu mazu, dāsnu piedāvājumu kādam citam – nevis tāpēc, ka tas ir jādara, bet tāpēc, ka jūsu sirds tā grib. Piedāvājiet savu „krājkasīti” – savu laiku, savu smaidu, savu pacietību.

Benjamin Vo, dārgais Ben, paldies tev par tavu „roku darbu”. Paldies par tavu „con chim airlines” smaidu un par tavu lielo, drosmīgo sirdi. Tu esi ierakstījis savu parakstu mūsu sirdīs, un šis paraksts nekad neizdzisīs. Atpūties miera Kungā, kamēr mēs atkal tiksimies tur, kur vairs nav ne asaru, ne šķiršanās, bet tikai mūžīgs prieks un gaisma.

Lai miera Kungs ir ar jums visiem. Āmen.