Svētais Augustīns, bīskaps un Baznīcas doktors — piemiņas diena

Iedomājieties klusu istabu pusnaktī. Ārā ir tumšs, un vienīgais gaismas avots ir maza eļļas lampiņa, kuras liesma klusi dejo uz sienām. Jūs dzirdat tikai savu elpu un pulksteņa tikšķus. Šis ir brīdis, kad pasaule šķiet apstājusies. Šis ir brīdis, par kuru runā šodienas Evaņģēlijs — pusnakts sauciens: „Lūk, līgavainis nāk! Izejiet viņam pretī!”

Šis tēls par lampu un eļļu nav stāsts par apgaismojumu mūsu istabās. Tas ir stāsts par to, kas mirdz mūsos. Tas ir stāsts par to, ko mēs nesam sev līdzi, kad pienāk mūsu „pusnakts”.

Šodien mēs pieminam svēto Augustīnu. Viņš bija cilvēks ar milzīgu intelektu, kurš gadiem ilgi meklēja patiesību visur citur, tikai ne Dievā. Viņš mēģināja piepildīt savu „lampu” ar pasaulīgu slavu un gudrību. Bet savās „Atzīšanās” viņš rakstīja slavenos vārdus: „Vēlu es Tevi esmu iemīlējis, Tu skaistums, tik sens un tik jauns... Tu mani aicināji, Tu sauci un salauzi manu kurlumu.” Augustīns saprata, ka eļļa, kas liek lampai degt, nav nekas cits kā mīlestība un Dieva pazīšana.

Ir pagājuši divi mēneši kopš 13. jūnija. Sešdesmit dienas kopš brīža, kad Benjamins Vo iegāja šajā pusnakts gaismā. Divi mēneši... Tas ir laiks, kad pirmie mierinājuma vārdi ir apklusuši, kad draugi un paziņas ir atgriezušies savās ikdienas gaitās, bet jūsu mājās klusums ir kļuvis smagāks. Tas ir laiks, kad tukšais krēsls pie galda sāk „runāt” visskaļāk. Mums ir jāsaka patiesība: šīs sēras nav kaut kas, kam var vienkārši „tikt pāri”. Tās ir mīlestības cena. Un šī cena ir augsta, jo mīlestība pret Benjamīnu bija un ir milzīga.

Šodienas pirmajā lasījumā svētais Pāvils mums saka kaut ko provokatīvu: „Vārds par krustu ir muļķība tiem, kas pazūd, bet mums, kas tiekam pestīti, tas ir Dieva spēks.” Pasaulei šķiet muļķīgi runāt par cerību pie kapa. Pasaulei šķiet muļķīgi ticēt, ka piecpadsmit gadus jauna zēna dzīve, kura tika pārtraukta pašā uzplaukumā, ir pabeigta un svēta. Pasaule prasa zīmes un gudrību, bet mēs sludinām Kristu — krustā sisto un augšāmcēlušos.

Krusts ir tas punkts, kur satiekas visdziļākās sāpes un vislielākā cerība. Un tieši šeit mēs atrodam Benjamīnu.

Eļļa. Paturēsim šo tēlu savās sirdīs. Kas bija Benjamīna „eļļa”? Kas bija tas, kas lika viņa lampai mirdzēt tik spoži, ka mēs visi vēl šodien jūtam tās siltumu? Tā bija viņa nebeidzamā zinātkāre. Padomājiet par zēnu, kurš ceturtajā klasē risina astotās klases matemātiku. Tas nav tikai intelekts; tā ir alkas pēc patiesības, pēc tā, kā pasaule ir uzbūvēta. Viņa aizraušanās ar mākslīgo intelektu, DevOps un AWS infrastruktūru — tās nebija tikai rotaļas. Tas bija viņa veids, kā turēt savu lampu gatavu. Viņš negaidīja nākotni; viņš to būvēja katru dienu ar savu devīzi: „Mēģināšana ir viss, kas skaitās.”

Bet eļļa nav tikai zināšanas. Evaņģēlijā gudrās jaunavas paņēma eļļu traukos līdz ar savām lampām. Šie „trauki” ir mūsu sirdis. Benjamīna sirds trauks bija pilns ar maigu, klusu mīlestību. Atcerēsimies to brīdi, kad viņš, vēl būdams pavisam jauns, piedāvāja visu savu krājkasīti onkulim Viljamam. Viņš to neizdarīja, lai kāds viņu slavētu. Viņš pat nesalauza to krājkasīti — viņš vienkārši *piedāvāja*. Šis piedāvājums, šī gatavība atdot visu, kas viņam piederēja, lai palīdzētu citam — tā ir tā eļļa, kas nekad neizdziest. Tā ir gudrība, kas ir augstāka par pasaules gudrību.

Alan, Thao — es zinu, ka šajos divos mēnešos ir bijušas naktis, kad jūs esat jutuši, ka jūsu pašu lampas sāk izdzist. Kad sāpes šķiet tik lielas, ka eļļas vairs nepietiek pat nākamajai stundai. Reizēm sērās piezogas tāda klusa, indīga doma: „Vai mēs izdarījām visu? Vai mēs varējām viņu pasargāt? Vai mēs nebijām par maz modri?”

Ieklausieties šodienas vārdos: „Tā kā līgavainis kavējās, viņas visas kļuva snaudainas un aizmiga.” Pat gudrās jaunavas aizmiga. Tas mums saka, ka mēs esam tikai cilvēki. Mēs nevaram kontrolēt pusnakts stundu. Mēs nevaram kontrolēt slimību, kas atnāk kā zaglis naktī. Jūs neesat vainīgi pie tā, ka „līgavainis kavējās” vai ka stunda pienāca tik agri. Jūs dāvājāt Benjamīnam visu eļļu, kas jums bija — savu mīlestību, savu laiku, savus kopīgos ceļojumus no Tokijas līdz Vatikānam. Jūs piepildījāt viņa bērnību ar prieku, ar „con chim airlines” smaidiem un lidmašīnu vērošanu. Jūs neesat neko nokavējuši. Viņa lampa bija pilna, jo jūs to piepildījāt ar mīlestību.

Raien, mans dārgais jaunais brāli, tu biji Benjamīna labākais draugs. Jūsu kopīgās spēles, jūsu ceļojumi, pat tie brīži, kad jūs vienkārši sēdējāt blakus — tā ir eļļa tavai lampai. Benjamīns tagad ir tur, kur vairs nav vajadzīga lampas gaisma, jo Dievs pats ir viņa gaisma. Bet viņš grib, lai tu turpini degt. Viņš grib, lai tu turpini smaidīt un pētīt pasauli ar tādu pašu drosmi, kāda bija viņam. Viņš tevi vēro.

Šodienas psalms dzied: „Tā Kunga vārds ir patiess, un visi Viņa darbi ir uzticami.” Tas ir grūti pieņemams teikums, kad mēs stāvam pie piecpadsmitgadīga zēna piemiņas. Bet uzticamība nenozīmē, ka dzīve būs bez sāpēm. Tā nozīmē, ka Dievs mūs nepamet tumsā. Viņš ir tas, kurš palīdz mums nest mūsu krustu, kad tas kļūst par smagu.

Benjamīns tagad ir tajā „Debesu mielastā”, par kuru runā Evaņģēlijs. Viņš iegāja pa durvīm kopā ar Līgavaini. Un šīs durvis nav aizslēgtas, lai mūs izslēgtu, bet lai pasargātu to mieru, kas tur valda. Viņš tur ir kopā ar svēto Karlo Akuti — divi zēni, kuri mīlēja datorus un lidmašīnas, bet vēl vairāk mīlēja savus tuvākos un Dievu. Viņi tagad kopā „programmē” žēlsirdību mūsu pasaulei.

Benjamīna vārdā nosauktais ūdens urbums Vjetnamā, Cà Mau provincē, ir dzīvs tēls šai eļļai. Ūdens, kas plūst no zemes dziļumiem, lai dotu dzīvību citiem. Đại Dương — Lielais okeāns. Viņa mīlestība tagad ir kļuvusi par okeānu, kas veldzē citu slāpes. Tas ir viņa mantojums — nevis skumjas, bet dzīvība.

Es uzrunāju arī visus tos, kuri šodien klausās šo lūgšanu un nes savus slepenos krustus. Varbūt jūs jūtaties kā tās „muļķīgās jaunavas”, kuras ir palikušas bez spēka. Atcerieties — Dieva žēlsirdība ir bezgalīga. Viņš vienmēr ir gatavs mums dot jaunu eļļu, ja mēs Viņu lūdzam. Neviens krusts nav par smagu, ja mēs to nesam kopā ar Kristu.

Kādu ziņu mēs varam paņemt līdzi šodien, izejot pa šīm durvīm? Jēzus saka: „Esiet modri!” Tas nenozīmē dzīvot bailēs. Tas nozīmē dzīvot ar mīlestību katrā brīdī. Tas nozīmē nepalaist garām iespēju pateikt „es tevi mīlu”, nepalaist garām iespēju piedāvāt savu „krājkasīti” kādam, kam klājas grūti.

Benjamins Vo mūs iemācīja, ka dzīves vērtība netiek mērīta gados, bet gan tajā, cik spoži mēs esam deguši. Viņš nodzīvoja piecpadsmit gadus, kas bija pilni ar gaismu. Viņš bija gatavs. Viņa lampa bija sakārtota.

Šovakar, kad jūs atgriezīsieties mājās un varbūt iedegsiet kādu sveci vai lampu, atcerieties Benjamīnu. Atcerieties viņa smaidu, viņa „con chim airlines” un viņa maigo sirdi. Un tad pajautājiet sev: „Kā es varu šodien pieliet nedaudz eļļas kāda cita lampā?” Izdariet vienu mazu, labu darbu. Pasakiet vienu sirsnīgu vārdu. Ļaujiet Benjamīna gaismai turpināt mirdzēt caur jūsu darbiem.

Benjamin, dārgais zēn, paldies tev par tavu spožo prātu un tavu maigo dvēseli. Tu esi mums parādījis, ka Dieva gudrība patiesi mīt tajos, kuri mīl no visas sirds. Atpūties miera ostā, kamēr mēs visi atkal tiksimies pie tā galda, kur gaisma nekad nebeidzas.

Lai Dieva miers, kas ir augstāks par katru saprašanu, pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. Āmen.