Svētās Monikas piemiņas diena

Iedomājieties māti, kura sēž pie loga vēlu naktī. Viņas acis ir nogurušas no asarām, bet sirds ir modra. Viņa gaida. Viņa lūdzas. Viņa nepadodas. Šodien mēs pieminam svēto Moniku, kura septiņpadsmit gadus neatlaidīgi lūdza par sava dēla Augustīna atgriešanos. Viņa ir kļuvusi par simbolu visiem vecākiem, kuru sirdis ir pilnas ilgu un kuru lūgšanas šķiet neatbildētas gadiem ilgi. Šis tēls — māte pie loga, sirds, kas neaizmieg — mūs ieved tieši šodienas Evaņģēlija sirdī.

„Esiet modri!” saka Jēzus. „Jo jūs nezināt, kurā dienā jūsu Kungs nāks.” Šis aicinājums būt modram nav domāts, lai mūs biedētu. Tas ir aicinājums uz mīlestību, kas nekad neaizmieg. Tas ir aicinājums turēt savas sirds durvis pusvirus, jo mēs mīlam To, kurš nāk. Šodienas Evaņģēlijā Jēzus lieto tēlu par nama saimnieku un kalpu. Viņš runā par uzticību un gudrību. Un tieši šis tēls — modrā sirds pie mājas sliekšņa — ir tas pavediens, kuru es vēlos šodien turēt mūsu sirdīs, pieminot mūsu dārgo Benjaminu Vo.

Ir pagājuši divi mēneši kopš 13. jūnija. Sešdesmit dienas, kopš Benjamins vairs neienāk pa jūsu mājas durvīm. Sešdesmit dienas, kopš viņa smaids vairs neizgaismo istabu. Divi mēneši ir tas laiks, kad pasaule apkārt sāk atgriezties savā ritmā, bet jūsu mājās klusums ir kļuvis smagāks. Tas ir brīdis, kad sēras vairs nav kliedziens, bet gan lēna, pulsējoša sāpe, kas pavada katru elpas vilcienu. Mēs nevaram izlikties, ka šis tukšums nav milzīgs. Mums ir jāsaka patiesība: tas ir nepanesami smagi.

Bet šajā smagumā ieklausieties svētā Pāvila vārdos no šodienas pirmā lasījuma: „Dievs ir uzticīgs, un Viņš jūs ir aicinājis sadraudzībai ar Savu Dēlu Jēzu Kristu, mūsu Kungu.” Pāvils saka, ka mēs „neesam par mazākiem nevienā žēlastības dāvanā, gaidot mūsu Kunga Jēzus Kristus atklāšanos.” Padomājiet par šo vārdu — „bagātināti”. Pāvils raksta korintiešiem, ka viņi Kristū ir bagātināti „visās lietās, visā runā un visā atziņā”.

Kad es domāju par Benjaminu, es redzu zēnu, kurš patiesi bija bagātināts ar neparastām dāvanām. Viņa prāts bija kā spoža gaisma. Viņa zinātkāre par pasauli, par tehnoloģijām, par to, kā lietas darbojas, nebija vienkārši hobijs. Tā bija viņa modrība. Viņš bija modrs pret dzīvi. Viņš bija modrs pret zināšanām. Četrpadsmit gadu vecumā ienirt mākslīgā intelekta un mākoņinfrastruktūras dziļumos — tas prasa sirdi, kas ir atvērta un gatava mācīties. Viņš negaidīja, kad dzīve viņam kaut ko iedos; viņš gāja tai pretī ar savu „mēģināšana ir viss, kas skaitās” garu.

Un tad ir tas brīnišķīgais, bērnišķīgi tīrais tēls — „con chim airlines”. Putnu aviokompānija. Iedomājieties Benjaminu, kurš skatās debesīs uz Boeing 737, smaidot un ķiķinot par šo nosaukumu. Šis smaids ir mūsu šodienas homīlijas enkurs. Tas mums atgādina, ka pat visgudrākajā un analītiskākajā prātā var mājot vismaigākā sirds. Viņš nebija tikai programmētājs vai matemātiķis; viņš bija sapņotājs, kurš mīlēja lidojumu. Un vai tad modrība, par kuru runā Jēzus, nav tieši šāda — skatīšanās debesīs, gaidot kaut ko lielu un skaistu?

Jēzus jautā: „Kurš tad ir uzticīgais un gudrais kalps?” Gudrība šajā ziņā nav tikai intelekts. Tā ir sirds gudrība. Benjamins šo gudrību parādīja visvienkāršākajā un aizkustinošākajā veidā. Atcerēsimies to brīdi, kad viņš, uzzinot par onkuļa Viljama slimību, piedāvāja savu krājkasīti. Viņš to neizdarīja, lai kāds viņu slavētu. Viņš to neizdarīja, jo viņam bija par daudz. Viņš vienkārši piedāvāja visu, kas viņam bija. Viņš nekad nesalauza to krājkasīti, jo tas nebija vajadzīgs, bet viņa sirds tajā brīdī bija pilnīgi atvērta. Tas ir „uzticīgais kalps”, kurš ir gatavs dalīties tajā brīdī, kad tas ir visvairāk nepieciešams. Viņš bija modrs pret cita sāpēm.

Alan, Thao — es zinu, ka šodien, svētās Monikas dienā, jūs jūtaties kā tās mātes un tēvi, kuru lūgšanas šķiet palikušas pusceļā. Jūs varbūt jautājat: „Kāpēc mūsu uzticīgais un gudrais dēls tika paņemts tik agri? Kāpēc mēs nevarējām viņu pasargāt?” Šajos klusajos brīžos var ielauzties tumšas domas par vainu. Varbūt jūs domājat par to, ko varēja izdarīt citādi. Ļaujiet man jums teikt to, ko Jēzus teica saviem mācekļiem: ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki. Šī traģēdija nav sods. Tā nav jūsu kļūda. Slimība un nāve ir šīs pasaules nepilnības daļa, ko mēs nevaram kontrolēt. Jūs bijāt ideāli vecāki. Jūs dāvājāt viņam mīlestību, kas bija tik droša, ka viņš varēja uzrakstīt: „Tu esi labākais tētis, smieklīgais tētis.” Jūs esat brīvi no vainas. Jūsu vienīgais „pienākums” bija mīlēt, un jūs to izdarījāt pilnībā.

Raien, tev, brāli, es gribu teikt: tu biji Benjamina labākais draugs. Viņš tevi sargāja un mīlēja. Jūsu kopīgie ceļojumi, jūsu spēles, jūsu smiekli — tas viss paliek. Viņš tagad ir tavs aizbildnis debesīs. Kad tu skaties debesīs un redzi lidmašīnu, atceries viņa „con chim airlines” smaidu. Viņš grib, lai tu turpini būt drosmīgs un zinātkārs viņa vietā.

Šodienas psalms dzied: „Paaudze paaudzei slavē Tavas lietas un sludina Tavu spēku.” Benjamina dzīve, lai arī īsa, bija šāds sludinājums. Viņa vārdā nosauktais ūdens urbums Vjetnamā, Cà Mau provincē, ir dzīvs pierādījums tam, ka viņa mīlestība joprojām plūst. Đại Dương — Lielais okeāns. Viņa vārds tagad nozīmē dzīvību citiem. Tas ir veids, kā viņš paliek modrs mūsu vidū — caur žēlsirdības darbiem, kas turpinās viņa vārdā.

Jēzus saka: „Svētīgs ir tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām.” Benjamins tika atrasts mīlam. Viņš tika atrasts strādājam. Viņš tika atrasts smaidām. Viņš bija gatavs, nevis tāpēc, ka viņš gaidīja nāvi, bet tāpēc, ka viņš dzīvoja pilnasinīgi. Viņš bija „bagātināts Kristū”, kā saka Pāvils. Viņa dzīve nebija nepabeigta; tā bija pabeigta savā mīlestības un uzticības mērā.

Es uzrunāju arī visus tos, kuri šodien jūtas vientuļi savās sērās, visas ģimenes, kuras nes smagus krustus. Dievs jūs redz. Viņš nav tāls saimnieks, kurš kavējas. Viņš ir tepat, pie jūsu durvīm. Viņš raud kopā ar jums, kā Viņš raudāja pie Lācara kapa. Viņš tur jūsu rokas, kad tās trīc no nespēka.

Benjamin Vo tagad atrodas „Debesu mielastā”. Viņš vairs nav ierobežots ar laiku vai fiziskām sāpēm. Viņš ir kopā ar svēto Karlo Akuti, un viņi abi tagad pēta Visuma noslēpumus, par kuriem mēs šeit varam tikai sapņot. Viņš ir sasniedzis savu galamērķi, un viņa lidojums tagad ir mūžīgs.

Ko mēs varam paņemt līdzi šodien? Jēzus mūs aicina: „Esiet sagatavoti!” Kā mēs varam sagatavoties? Ne ar bailēm, bet ar tādu pašu sirds dāsnumu, kādu parādīja Benjamins. Šodien, kad jūs atgriezīsieties mājās, izdariet vienu mazu lietu ar lielu mīlestību. Pasakiet saviem tuvajiem, cik viņi ir svarīgi. Piedāvājiet savu „krājkasīti” — savu laiku vai uzmanību — kādam, kurš jūtas aizmirsts. Esiet modri pret mīlestību, kas ir mums visapkārt.

Benjamin, dārgais Ben, paldies tev par tavu gaismu. Paldies par tavu smaidu, kas joprojām silda mūsu sirdis. Tu esi mūs iemācījis, ka mēģināšana ir viss, kas skaitās, un ka mīlestība ir vienīgais, kas paliek mūžīgi. Atpūties miera ostā, kamēr mēs visi atkal tiksimies pie tā sliekšņa, kur vairs nebūs asaru, bet tikai mūžīgs prieks.

Lai Dieva miers, kas ir augstāks par katru saprašanu, pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. Āmen.