Parastā liturģiskā laika divdesmit otrā svētdiena

Iedomājieties uz mirkli klusu novakari pie lidostas žoga. Gaiss ir silts, un tālumā dzirdama zema, vibrējoša dūkoņa. Jūs stāvat tur, varbūt nedaudz ieķērušies metāla pinumā, un gaidāt. Un tad tas parādās — sudrabains punkts pie horizonta, kas strauji aug lielāks. Tas ir Boeing 737. Tā dzinēji rēc ar tādu spēku, ka zeme zem jūsu kājām nodreb. Šajā mirklī nekas cits neeksistē — tikai šis milzīgais spēks, šī inženierijas uzvara pār gravitāciju un šis lidojums, kas tiecas pretī mākoņiem. Šī „lidmašīnu vērošana” nav tikai hobijs; tā ir apbrīna par to, kā kaut kas tik smags var kļūt tik viegls un pacelties tur, kur mēs, paliekot uz zemes, varam tikai raudzīties.

Šis tēls par lidojumu, par pacelšanos un par to neizskaidrojamo spēku, kas mūs velk uz augšu, ir tas pavediens, kuru mēs šodien turēsim savās sirdīs. Jo šodienas Svētie Raksti runā par citu „vilkmi” — par Dieva vārda uguni, par krusta smagumu un par dvēseles slāpēm pēc horizonta, kas atrodas aiz šīs pasaules robežām.

Ir pagājuši tieši divi mēneši kopš 13. jūnija. Sešdesmit dienas. Divi mēneši ir tas laiks, kad sākotnējais sēru troksnis sāk pierimt, bet klusums, kas paliek pāri, kļūst arvien skaļāks. Alan, Thao, Raien — es zinu, ka šis klusums jūsu mājās tagad ir smags. Tas vairs nav tikai miers; tas ir tukšums, kurā jūs meklējat Benjamina smieklus, viņa aizrautīgos stāstus par aviāciju, viņa klātbūtni. Divi mēneši ir brīdis, kad pasaule domā, ka jums „jāturpina dzīvot”, bet jūsu sirdis jūtas kā tas tuksnesis, par kuru dzied psalms — „izslāpusi, nokaltusi un bez ūdens”. Mums ir jāsaka patiesība: šīs sāpes nav kaut kas, ko var vienkārši „atrisināt”. Tās ir mīlestības cena. Un mēs nevaram un nedrīkstam steigties pāri šai patiesībai.

Šodienas pirmajā lasījumā mēs dzirdam pravieti Jeremiju, kurš kliedz uz Dievu: „Tu mani pievīli, Kungs, un es ļāvos sevi pievilt.” Cik drosmīgi vārdi! Jeremija jūtas salauzts. Viņš jūtas tā, it kā Dievs būtu viņu ievilinājis ceļā, kas nes tikai ciešanas un apsmieklu. „Es saku sev: es Viņu nepieminēšu... bet tad tas kļūst kā uguns, kas deg manā sirdī, ieslodzīta manos kaulos.”

Šī „uguns kaulos” — vai jūs to nepazīstat? Benjaminam šī uguns bija viņa zinātkāre. Viņa prāts nebija vienkārši „gudrs”; tas bija degošs. Viņa aizraušanās ar Boeing 737, viņa spēja izprast sarežģītas sistēmas, viņa vēlme radīt savu „con chim airlines” — tas viss nāca no tās pašas iekšējās uguns, ko Dievs ieliek izcilās dvēselēs. Benjamins nebija virspusējs; viņš raudzījās dziļumā. Un šī pati uguns tagad deg jūsu sirdīs kā sēras. Sēras ir mīlestība, kurai vairs nav kur palikt, tāpēc tā deg iekšienē. Jeremija nevarēja klusēt, un arī jūsu mīlestība pret Benjamīnu nevar klusēt. Tā kliedz caur asarām, tā kliedz caur atmiņām, tā kliedz caur katru lidmašīnu, ko jūs redzat debesīs.

Bet tad nāk Evaņģēlijs, un mēs redzam Pēteri. Pēteris, kurš tikko bija atzinis Jēzu par Kristu, pēkšņi dzird kaut ko šausmīgu: Jēzum ir jācieš un jāmirst. Un Pēteris, tieši tāpat kā mēs visi, saka: „Lai Dievs pasargā, Kungs! Tas Tev nekādā ziņā nedrīkst notikt!”

Šis ir tas brīdis, kad mēs sastopamies ar vislielāko „kāpēc”. Kāpēc labajam jāmirst? Kāpēc piecpadsmitgadīgam zēnam ar tik spožu nākotni un tik maigu sirdi bija jāiet šis ciešanu ceļš? Pētera reakcija ir mūsu visu reakcija. Mēs gribam Kristu bez krusta. Mēs gribam dzīvi bez zaudējumiem. Mēs gribam, lai mūsu bērni mūs apglabā, nevis otrādi. Un Jēzus atbilde Pēterim ir skarba: „Atkāpies no manis, sātan! Tu man esi par apgrūtinājumu, jo tu nedomā pēc Dieva prāta, bet pēc cilvēku prāta.”

Šie vārdi neizskan kā nosodījums, bet gan kā atgādinājums par to, ka mēs neredzam visu „lidojuma plānu”. Mēs redzam tikai pacelšanos un tad — pēkšņu pazušanu no radara. Bet Dievs redz galamērķi. Jēzus saka: „Kas grib savu dzīvību glābt, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudēs Manis dēļ, tas to atradīs.”

Benjamin Vo savā īsajā dzīvē atrada šo noslēpumu. Viņš necentās „glābt” savu dzīvību, dzīvojot tikai sev. Viņš to dāvāja. Viņš to dāvāja caur savu smaidu, caur savu cieņu pret vecākiem, caur savu „mēģināšana ir viss, kas skaitās” garu. Atcerēsimies to mirkli, kad viņš, uzzinot par onkuļa Viljama slimību, piedāvāja savu krājkasīti. Viņš to neizdarīja kā pienākumu; viņš to piedāvāja no sirds. Viņš bija gatavs „zaudēt” to, kas viņam piederēja, lai palīdzētu citam. Tā ir tā pati „garīgā kalpošana”, par kuru svētais Pāvils raksta romiešiem: „Nododiet savas miesas par dzīvu, svētu un Dievam patīkamu upuri.” Benjamina dzīve bija šāds upuris — nevis nāves, bet mīlestības upuris.

Šeit es vēlos uzrunāt to kluso sāpi, ko daudzi vecāki nēsā sevī. Alan, Thao — varbūt šajos divos mēnešos ir bijuši brīži, kad jūs esat jautājuši sev: „Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs varējām darīt vairāk? Vai mūsu lūgšanas bija par vāju?” Ieklausieties Jēzus vārdos, kad Viņam jautāja par neredzīgo vīru: „Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki.”

Slimība nav sods. Tā nav jūsu vaina. Tā nav neviena kļūda. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā lidmašīnas reizēm saskaras ar vētrām, kuras neviens pilots nevar novērst. Dievs nesūta slimības, lai mūs pārbaudītu vai sodītu. Viņš ir tas, kurš stāv kopā ar mums vētras vidū. Viņš ir tas, kurš turēja Benjamina roku katrā solī. Jūs bijāt viņa vislabākā apkalpe. Jūs dāvājāt viņam „perfekto četrinieku”, jūs parādījāt viņam pasauli, jūs piepildījāt viņa dzīvi ar mīlestību, kas ir stiprāka par jebkuru diagnozi. Jūs neesat pie ne kā vainīgi. Jūs esat mīlējuši pilnībā, un tas ir viss, ko Dievs prasa.

Svētais Pāvils mums saka: „Netopiet līdzīgi šai pasaulei, bet pārvērtieties, atjaunojoties savā prātā.” Pasaule mums saka, ka nāve ir beigas. Pasaule mums saka, ka piecpadsmit gadi ir „par maz”. Bet Kristus mūs aicina domā citādi. Benjamina dzīve nebija nepabeigta. Tā bija pilnīga savā mīlestības mērā. Viņš tagad ir kopā ar svēto Karlo Akuti — vēl vienu zēnu, kurš mīlēja tehnoloģijas un kura dzīve šajā saulē beidzās tikpat pēkšņi. Viņi tagad ir kopā tajā „Debesu mielastā”, kur vairs nav vajadzīgi radari, jo viņi redz Dievu vaigu vaigā.

Benjamina vidējais vārds Đại Dương nozīmē „Lielais okeāns”. Un šodienas psalms dzied par slāpēm pēc ūdens. Benjamina vārdā nosauktais ūdens urbums Vjetnamā, Cà Mau provincē, ir dzīvs simbols tam, ka viņa lidojums turpinās. Viņa mīlestība tagad baro izslāpušos. Viņa gaisma tagad atspoguļojas tīrā ūdens lāsē. Tas ir viņa mantojums — nevis pelni, bet dzīvība, kas plūst.

Raien, mans dārgais, tu pazaudēji savu labāko draugu un brāli. Bet atceries — viņš joprojām ir tavs aizbildnis. Kad tu redzi lidmašīnu debesīs, zini, ka viņš sūta tev savu smaidu. Viņš grib, lai tu turpini pētīt pasauli, lai tu turpini būt drosmīgs. Viņš tevi vēro no tā horizonta, kur gaisma nekad nebeidzas.

Es uzrunāju arī visus tos, kuri šodien klausās šo lūgšanu un nes savus slepenos krustus. Varbūt jūs jūtaties kā Jeremija, noguruši no cīņas. Atcerieties — Dieva labā roka jūs uztur, kā teikts psalmā. Jūs neesat vieni savās slāpēs.

Ko mēs varam paņemt līdzi šodien, izejot pa šīm durvīm? Jēzus saka: „Ņem savu krustu un seko Man.” Tas nenozīmē meklēt ciešanas. Tas nozīmē pieņemt dzīvi ar visu tās trauslumu un turpināt mīlēt, pat ja sirds sāp. Šodien, kad jūs redzēsiet kaut ko skaistu — putnu, lidmašīnu vai bērna smaidu —, apstājieties uz mirkli. Pateicieties Dievam par Benjamīnu. Un tad izdariet vienu mazu, dāsnu lietu kādam citam. Piedāvājiet savu „krājkasīti” — savu laiku, savu uzmanību, savu mīļumu. Ļaujiet Benjamina gaismai turpināt mirdzēt caur jūsu darbiem.

Benjamin Vo, dārgais Ben, paldies tev par tavu lidojumu. Paldies par tavu „con chim airlines” prieku un par tavu lielo, drosmīgo sirdi. Tu esi sasniedzis galamērķi, par kuru mēs vēl tikai sapņojam. Lūdzies par mums, kamēr mēs vēl ejam pa šo zemi, līdz mēs visi tiksimies tur, kur vairs nav šķiršanās, bet tikai mūžīgs prieks un miers.

Lai Dieva miers, kas ir augstāks par katru saprašanu, pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. Āmen.