Sestdiena, divdesmit ceturtā nedēļa pēc Vasarsvētkiem

Mēs bieži cenšamies dzīvi izmērīt ar to, ko varam aptvert. Mēs skaitām dienas, mēs mēram sasniegumus, mēs būvējam plānus, kas stiepjas tālu nākotnē. Mēs esam kā tie cilvēki, par kuriem šodien lasām Pāvila pirmajā vēstulē korintiešiem – cilvēki, kas mēģina saprast, kas notiek, kad dzīves pavediens pēkšņi pārtrūkst. Pāvils uzdod skarbu, gandrīz neērtu jautājumu: „Kā mirušie augšāmcelsies? Ar kādu miesu viņi nāks?” Viņš nesniedz mums sausu teoriju. Viņš mums dod sēklas tēlu.

Iedomājieties to mazo kviešu graudu, ko zemnieks iemet zemē. Tas ir tik niecīgs, tik trausls. Tas nomirst, lai dzīvotu. Pāvils saka: „Tas tiek sēts iznīcībā, tas tiek celts neiznīcībā.” Šis attēls ir mūsu cerības pamats. Tas nav kaut kas, ko mēs izdomājam, lai justos labāk; tā ir realitāte, kas ielikta pašā dabas kārtībā. Tas, kas tiek sēts vājumā, tiek celts spēkā. Tas, kas tiek sēts kā dabisks, tiek celts kā garīgs.

Es domāju par mūsu dārgo Benjamina Vo. Es domāju par to, kā viņš raudzījās uz pasauli. Benjamins bija zēns ar apbrīnojamu, asu prātu, kas vienmēr tiecās pēc kaut kā lielāka. Viņš bija tas zēns, kurš ar aizrautību pētīja mākoņus un lidmašīnas, sapņojot par „con chim airlines”. Viņa ziņkāre nebija tikai skolas uzdevumu pildīšana; tā bija vēlme saprast, kā darbojas šī pasaule, kā savienot lietas, kā būvēt tiltus starp idejām. Kad viņš stāvēja ar savām mazajām kājām uz tā baltā soliņa uz terases, skatoties tieši objektīvā ar to savu kluso, apcerīgo smaidu, viņš izskatījās pēc kāda, kurš jau tad nojauta, ka šī pasaule ir tikai sākums.

Bet es zinu, ka šodien, trīs mēnešus pēc tam, kad Benjamins devās mājās pie Tēva, daudziem no jums, īpaši Alan un Thao, šī pasaule vairs nešķiet tik sakārtota. Es zinu, ka ir dienas, kad klusums mājās kliedz. Jūs nesat sevī to neizsakāmo skumju nastu, un dažreiz, iespējams, prātā iezogas tas mokošais jautājums: „Kāpēc? Vai es varēju darīt vairāk? Vai es kaut ko palaidu garām?”

Es vēlos jums pateikt kaut ko ļoti maigu, bet stingru: jūs neesat atbildīgi par šo sāpi. Slimība, kas skāra Benjaminu, nav sods. Tā nav jūsu kļūda, tā nav jūsu neuzmanība. Nekāda cilvēciska precizitāte, nekāda analītiska prāta varenība – pat ne Benjamina paša apbrīnojamais intelekts – nebūtu varējis novērst to, kas notika. Dažas lietas dzīvē vienkārši nāk kā vētra, tās ir ārpus mūsu kontroles, un Dievs neapsūdz jūs. Viņš jūs tur. Viņš jūs mīl. Ja jūs jūtaties vainīgi, lūdzu, nolieciet šo nastu pie Krusta pakājes. Jūs esat mīlējuši savu dēlu līdz pēdējam elpas vilcienam, un šī mīlestība ir visskaistākais piemineklis, ko vecāki var uzcelt savam bērnam.

Evaņģēlijā Jēzus stāsta līdzību par sējēju. Sēkla ir Dieva vārds. Dažas sēklas krīt uz ceļa, dažas uz akmeņiem, dažas starp ērkšķiem. Bet dažas krīt uz labas zemes. „Tās ir tās, kas ar krietnu un labu sirdi uzklausa vārdu un patur to, un nes augļus ar pacietību.” Benjamins bija šī labā zeme. Viņa sirds bija plaša un dāsna. Atcerieties to reizi, kad viņš, vēl būdams pavisam jauns, uzzināja par onkuļa Viljama ciešanām un vēlējās atdot visu savu krājkasīti. Viņš to nesauca par upuri. Viņš to vienkārši piedāvāja. Tas bija viņa sirds dabiskais stāvoklis – mīlēt bez aprēķina, dot bez prasīšanas. Tas ir tas auglis, kas paliek. Tas ir tas „simtkārtīgais” ražas devums, kas turpina augt caur „Giếng Gioan Baotixita” aku, ko esam veltījuši viņa piemiņai. Viņa vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – nav nejaušība. Viņa sirds bija plaša un dziļa, un tā turpina nest dzīvību citiem, pat tagad, kad viņš pats ir Debesīs.

Pāvils saka: „Kā mēs esam nesuši zemes cilvēka tēlu, tā mēs nesīsim arī debesu cilvēka tēlu.” Mēs esam aicināti uz šo pārvērtību. Benjamins jau ir sasniedzis to, uz ko mēs visi ceram. Viņš ir „debess cilvēka tēlā”. Viņš vairs nav ierobežots ar to, ko mēs redzam ar acīm. Viņš ir brīvs, viņš ir vesels, viņš ir pie Tēva. Kad tētim sapnī rādās Benjamins – vesels, spēcīgs, ar sarkanu cepuri, sakot, ka viss ir kārtībā – tas nav tikai sapnis. Tā ir mīlestības atbalss, kas nāk no mūžības. Tā ir zīme, ka viņš ir dzīvs, ka viņš jūs gaida.

Raien, mans dārgais, tavs brālis vienmēr ir ar tevi. Atceries, kā jūs kopā plānojāt nākotni, kā jūs sapņojāt par saviem auto, kā jūs dalījāties tajos vienkāršajos ikdienas priekos. Viņš tevi vēro, viņš tevi mīl, un viņš gaida, kad jūs atkal varēsiet dalīties ar saviem stāstiem. Turpini dzīvot tā, kā viņš būtu gribējis – ar ziņkāri par pasauli, ar laipnību pret citiem un ar drosmi būt pašam. Viņa mīlestība pret tevi nav izdzēsta, tā ir tikai mainījusi formu.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Pāvila vārdi atgādina mums, ka mūsu pūles, mūsu mīlestība, mūsu ticība „nav veltīga”. Katrs labs darbs, ko darām Benjamina vārdā, katra lūgšana, katrs kluss mīlestības žests ir ieguldījums mūžībā. Varbūt šodien izdariet kādu mazu, klusu labu darbu Benjamina vārdā. Varbūt tā ir palīdzība kādam, kurš ir vientuļš, varbūt tā ir lūgšana par kādu ģimeni, kas šobrīd nes smagu krustu. Dariet to slepeni. Ļaujiet Benjamina mīlestībai turpināt plūst caur jums.

Nekad neaizmirstiet, ka jūs esat mīlēti. Dievs, kurš atdeva savu Dēlu, zina, ko nozīmē zaudēt bērnu. Viņš zina jūsu sāpes. Viņš raud kopā ar jums, un Viņš arī priecājas kopā ar jums par to, ka Benjamins ir mājās. Kad uznāk tumsa, kad atmiņas kļūst pārāk asas, skatieties uz Krustu. Tas nav nāves simbols. Tas ir tilts. Tas ir tilts starp šo tuksnesi un Debesu mielastu, kur jūs reiz atkal satiksieties. Turiet savas sirdis mierā. Jūs esat stiprāki, nekā jūs domājat, jo jūs esat balstīti uz mīlestību, kas nekad nebeidzas. Lai Benjamina smaids ir kā gaisma jūsu ceļā, un lai Dieva miers, kas pārspēj visu saprašanu, pasargā jūsu sirdis un domas Kristū Jēzū. Āmen.