Ceturtdiena pēc divdesmit ceturtās svētdienas pēc Vasarsvētkiem

Mēs esam pieraduši pie tā, ka pasaule mums uzdod jautājumus. Mēs esam pieraduši pie tā, ka dzīve prasa no mums atbildes, rēķinus un rezultātus. Bet šodien evaņģēlijs mūs ieved kādā namā, kurā notiek kaut kas pavisam cits. Tas ir farizeja Sīmaņa nams, kurā Jēzus ir ielūgts vakariņās. Mēs varam iztēloties šo ainu: galds ir klāts, sarunas ir pieklājīgas, un viss šķiet kārtībā. Taču pēkšņi ienāk kāda sieviete. Viņa nav aicināta. Viņa nav gaidīta. Viņa ir pazīstama kā grēciniece. Viņa nevis sēž pie galda, bet gan stāv aizmugurē, pie Jēzus kājām. Viņa neuzrunā nevienu. Viņa vienkārši raud. Un viņas asaras kļūst par mazgāšanas līdzekli Viņa kājām, kuras viņa pēc tam slauka ar saviem matiem.

Šī aina ir tik neērta, vai ne? Sīmanis, saimnieks, domā pie sevis: „Ja šis vīrs būtu pravietis, viņš zinātu, kas tā ir par sievieti.” Viņš vērtē. Viņš mēra. Viņš klasificē. Viņš redz tikai to, ko viņa ir darījusi, nevis to, kas viņa ir kļuvusi šajā acumirklī. Viņš redz tikai traipu, nevis asaras. Bet Jēzus? Jēzus redz sirdi. Viņš redz to, ko neviens cits neredz – atzīšanos, kas izteikta nevis vārdos, bet klusumā, sāpēs un dārgajā svaidāmajā eļļā.

Es domāju par mūsu dārgo Benjamina Vo. Es domāju par to, kā viņš skatījās uz pasauli. Benjamins bija zēns, kura prāts bija kā izsmalcināts instruments – viņš mīlēja loģiku, viņš mīlēja tehnoloģijas, viņš spēja izprast sarežģītas AWS infrastruktūras ar tādu dabisku vieglumu, kādu citi sasniedz tikai pēc gadiem ilga darba. Viņš bija kā pilots, kurš vienmēr skatījās uz horizontu. Viņa sapnis par „con chim airlines” nebija tikai rotaļa; tas bija viņa dvēseles lidojums, vēlme pacelties augstāk, redzēt pasauli no putna lidojuma, kur viss šķiet tik sakārtots un skaidrs. Kad viņš runāja par šo ieceri, viņa sejā parādījās smaids, kas izgaismoja visu istabu. Tas bija smaids, kas teica: „Dzīve ir brīnumaina, pat ja es vēl visu nesaprotu.”

Bet es zinu, ka šodien, trīs mēnešus pēc tam, kad Benjamins devās mājās pie Tēva, daudziem no jums, īpaši Alan un Thao, šī pasaule vairs nešķiet tik sakārtota. Es zinu, ka ir dienas, kad šis klusums mājās kliedz. Jūs nesat sevī to neizsakāmo skumju nastu, un dažreiz, iespējams, prātā iezogas tas mokošais jautājums: „Kāpēc? Vai es varēju darīt vairāk? Vai es kaut ko palaidu garām?”

Es vēlos jums pateikt kaut ko ļoti maigu, bet stingru: jūs neesat atbildīgi par šo sāpi. Slimība, kas skāra Benjaminu, nav sods. Tā nav jūsu kļūda, tā nav jūsu neuzmanība. Nekāda cilvēciska precizitāte, nekāda analītiska prāta varenība – pat ne Benjamina paša apbrīnojamais intelekts – nebūtu varējis novērst to, kas notika. Dažas lietas dzīvē vienkārši nāk kā vētra, tās ir ārpus mūsu kontroles, un Dievs neapsūdz jūs. Viņš jūs tur. Viņš jūs mīl. Ja jūs jūtaties vainīgi, lūdzu, nolieciet šo nastu pie Krusta pakājes. Jūs esat mīlējuši savu dēlu līdz pēdējam elpas vilcienam, un šī mīlestība ir visskaistākais piemineklis, ko vecāki var uzcelt savam bērnam.

Sieviete evaņģēlijā atnāca ar alabastra trauku. Tas bija dārgs. Tas bija viss, kas viņai bija. Atcerieties, ka arī Benjamins bija zēns, kurš vēlējās atdot visu. Kad viņš uzzināja par onkuļa Viljama ciešanām, viņš nevis stāvēja malā, bet piedāvāja savu krājkasīti. Viņš to nesauca par upuri. Viņš to vienkārši piedāvāja. Tā bija mīlestība, kas nepazina aprēķinu, mīlestība, kas bija gatava atdot visu. Tā ir tā pati mīlestība, kas tagad dzīvo „Giếng Gioan Baotixita” akā, ko esam veltījuši viņa piemiņai. Viņa vārds Đại Dương – „Lielais Okeāns” – nav nejaušība. Viņa sirds bija plaša un dziļa, un tā turpina nest dzīvību citiem, pat tagad, kad viņš pats ir Debesīs.

Jēzus saka: „Tās daudzie grēki ir piedoti, jo viņa ir daudz mīlējusi.” Viņš neprasa mums būt bez kļūdām. Viņš prasa mums būt mīlošiem. Viņš redz mūsu asaras, kad mēs stāvam aizmugurē, kad mēs jūtamies necienīgi, kad mēs domājam, ka mūsu sāpes ir pārāk lielas, lai kāds tās saprastu. Viņš saka: „Tava ticība tevi ir izglābusi; ej mierā.”

Raien, mans dārgais, tavs brālis vienmēr ir ar tevi. Atceries to sapni, kad jūs kopā stāvējāt pie durvīm. Benjamins bija vesels, spēcīgs, zaļos šortos. Viņš teica: „Ba, es esmu izturējis visus testus. Es varu elpot.” Tas nav tikai sapnis. Tā ir zīme, ka prieks, ko jūs dalījāt, nav zudis. Tas ir iegravēts mūžībā. Benjamins tevi vēro, viņš tevi mīl, un viņš gaida, kad jūs atkal varēsiet dalīties ar saviem stāstiem. Turpini dzīvot tā, kā viņš būtu gribējis – ar ziņkāri par pasauli, ar laipnību pret citiem un ar drosmi būt pašam.

Ko mēs varam paņemt līdzi no šīs dienas? Pāvila vārdi pirmajā lasījumā atgādina mums par žēlastību, kas „nav bijusi veltīga”. Pāvils atzīst savu vājumu, bet saka: „Bet ar Dieva žēlastību es esmu tas, kas esmu.” Mēs esam tas, kas esam, pateicoties Dieva mīlestībai. Pat tad, kad esam salauzti, pat tad, kad esam zaudējuši to, kas mums bija viss dārgākais, mēs esam Viņa. Mēs esam mīlēti.

Varbūt šodien izdariet kādu mazu, klusu labu darbu Benjamina vārdā. Varbūt tā ir palīdzība kādam, kurš ir vientuļš, varbūt tā ir lūgšana par kādu ģimeni, kas šobrīd nes smagu krustu. Dariet to slepeni. Ļaujiet Benjamina mīlestībai turpināt plūst caur jums. Viņa dzīve nebija veltīga. Viņa smaids, viņa ziņkāre, viņa dāsnā sirds – tas viss ir atstājis pēdas, kuras neviens laiks nevar izdzēst.

Nekad neaizmirstiet, ka jūs esat mīlēti. Dievs, kurš atdeva savu Dēlu, zina, ko nozīmē zaudēt bērnu. Viņš zina jūsu sāpes. Viņš raud kopā ar jums, un Viņš arī priecājas kopā ar jums par to, ka Benjamins ir mājās. Kad uznāk tumsa, kad atmiņas kļūst pārāk asas, skatieties uz Krustu. Tas nav nāves simbols. Tas ir tilts. Tas ir tilts starp šo tuksnesi un Debesu mielastu, kur jūs reiz atkal satiksieties. Turiet savas sirdis mierā. Jūs esat stiprāki, nekā jūs domājat, jo jūs esat balstīti uz mīlestību, kas nekad nebeidzas. Lai Benjamina smaids ir kā gaisma jūsu ceļā, un lai Dieva miers, kas pārspēj visu saprašanu, pasargā jūsu sirdis un domas Kristū Jēzū. Āmen.