Piemiņa par Svēto Bernātu, abatu un Baznīcas doktoru

Klausieties, mani mīļie brāļi un māsas Kristū. Mūsu Kungs Jēzus šodien mums stāsta par Debesu valstību, kas ir kā karaļa kāzas viņa dēlam. Kāds karalis rīko tik brīnišķīgas svinības, sagatavo visu — nogalina savus jērus, savus treknākos liellopus, viss ir gatavs! Un tad viņš sūta savus kalpus, lai aicinātu viesus. Bet tie atteicas nākt. Viņi ignorē uzaicinājumu, viens dodas uz savu lauku, otrs uz savu tirgošanos. Un vēl vairāk, viņi satver kalpus, pazemo viņus, nogalina viņus. Karaļa dusmas ir lielas. Viņš iznīcina tos slepkavas un sadedzina viņu pilsētu.

Bet viņa sirds, viņa mīlestība, viņa plāns nav iznīcināts. Viņš saka saviem kalpiem: „Kāzas ir gatavas, bet tie, kas tika aicināti, nebija cienīgi. Tāpēc dodieties uz krustceļiem un aiciniet uz kāzām visus, ko atradīsiet.” Un kalpi dodas un savāc visus, gan ļaunus, gan labus, un zāle ir pilna ar viesiem.

Šī aina, šī karaļa dāsnums, šī atvērtība — tā ir Dieva valstība. Tā ir Dieva mīlestība, kas nav ierobežota. Tā ir Dieva aicinājums, kas sniedzas pāri visām robežām, pāri visiem mūsu attaisnojumiem, pāri visām mūsu bailēm un šaubām.

Un tad, kad karalis ienāk, lai apskatītu viesus, viņš redz kādu, kurš nav tērpies kāzu tērpā. Un viņš jautā: „Draugs, kā tu esi nācis šurp bez kāzu tērpa?” Un tas cilvēks paliek bez vārdiem. Viņam nav ko teikt. Viņš ir izslēgts no svinībām.

Pirmā lasījumā pravietis Ecehiēls mums dod vēl vienu brīnišķīgu Dieva apsolījumu. Viņš saka: „Es pats jūs savākšu no tautām, Es jūs sapulcināšu no svešām zemēm un atvedīšu jūs atpakaļ uz jūsu pašu zemi. Es uzliesīšu pār jums tīru ūdeni, un jūs tapsiet šķīstīti. Es jūs šķīstīšu no visām jūsu nešķīstībām un no visiem jūsu elkiem. Un Es jums došu jaunu sirdi un jaunu garu. Es izņemšu no jūsu miesām akmens sirdis un došu jums miesīgas sirdis. Un Es likšu Savu Garu jūsos, un Es darīšu, ka jūs staigāsiet Manos likumos, ka jūs turēsiet un darīsiet Manas pavēles.”

Šie vārdi, „Es jums došu jaunu sirdi un jaunu garu”, ir Dieva apsolījums par atjaunošanu. Tā ir Dieva žēlastība, kas mūs attīra, kas mūs dziedina, kas mūs padara jaunus. Tas ir Dieva darbs mūsos, kas ļauj mums atbildēt uz Viņa aicinājumu, uz Viņa kāzu svinībām. Tā ir Dieva mīlestība, kas mums dod spēku atstāt savus laukus, savu biznesu, savas iecienītās nodarbes, lai nāktu pie Viņa.

Šodien mēs pieminam Svēto Bernātu, abatu un Baznīcas doktoru. Viņš bija cilvēks, kurš dziļi izprata Dieva Vārdu un Dieva mīlestību. Viņš bija cilvēks, kurš savā dzīvē centās atbildēt uz Dieva aicinājumu ar pilnu sirdi un dvēseli.

Mums visiem ir savas kāzu tērpi, vai ne? Mums visiem ir savas lietas, kas mums šķiet svarīgākas par Dieva aicinājumu. Mums visiem ir savi attaisnojumi, savi „esmu pārāk aizņemts”, „man ir citi plāni”, „tas nav priekš manis”. Bet Dievs ir tik ļoti mīlošs, ka Viņš neļauj mums palikt pie šiem attaisnojumiem. Viņš turpina sūtīt savus kalpus, savus aicinājumus, savus brīdinājumus, savus mierinājumus.

Mums ir jāatceras, ka Dieva valstība ir kāzas. Tās ir prieka, miera un mīlestības svinības. Un Kungs mūs aicina. Viņš mūs aicina ar Viņa Vārdu, ar Viņa Sakramentu, ar Viņa mīlestību, kas izpaužas mūsu brāļos un māsās.

Šodien mēs atceramies mūsu mīļo Benjaminu. Deviņas nedēņas ir pagājušas kopš viņa aiziešanas pie Kunga. Deviņas nedēļas, kas ir bijušas pilnas sāpju, bet arī pilnas Dieva žēlastības. Deviņas nedēļas, kurās mēs esam redzējuši, kā Dievs dod spēku un mieru viņa ģimenei, viņa vecākiem Alan un Thao, viņa brālim Ryanam.

Kad mēs domājam par Benjaminu, mēs redzam zēnu, kurš savā jaunajā dzīvē jau izprata, ko nozīmē „dot”. Viņš nebija tikai tas „briljants prāts”, par ko viņu daudzi pazina. Viņš bija arī tas „maigais un laipnais zēns”, kurš jau 15 gadu vecumā bija gatavs atdot savu krājkasīti, lai palīdzētu savam onkulim. Viņš saprata, ka mīlestība nozīmē dot, nevis tikai ņemt. Viņš saprata, ka Dieva aicinājums ir nevis par to, ko mēs saņemam, bet par to, ko mēs dodam.

Viņa vārdi, viņa sirds, viņa vēlme palīdzēt — tas viss bija kā skaista kāzu tērpa daļa. Viņš bija gatavs nākt pie Dieva svinībām, nevis ar saviem nopelniem, bet ar savu atvērto sirdi, ar savu gatavību dot.

Dievs mums visiem dod jaunu sirdi un jaunu garu. Viņš mums apsola, ka mūs attīrīs, ka mūs dziedinās. Bet mums ir jāatbild. Mums ir jāatbild ar savu klātbūtni, ar savu mīlestību, ar savu gatavību nākt pie Viņa svinībām. Un mums ir jābūt tērptiem kāzu tērpā — tas ir mūsu mīlestības un uzticības Dievam apliecinājums.

Kad mēs skatāmies uz Benjaminu, mēs redzam to, kā Dieva mīlestība darbojas caur cilvēku. Viņa piemiņai ir izveidots ūdens avots Vjetnamā. Tīrs ūdens, dzīvības avots, kas plūst uz priekšu, nesot cerību un svētību. Tas ir kārtējais apliecinājums tam, ka Bena mīlestība turpina dzīvot, ka viņa labā sirds turpina darboties pasaulē. Tas ir kārtējais aicinājums mums visiem — būt par Dieva mīlestības avotiem pasaulē.

Kad Kungs atnāk, lai apskatītu savus viesus, viņš meklē nevis pilnību, bet gatavību. Viņš meklē sirdi, kas ir atvērta Viņam, sirdi, kas ir gatava mīlēt un dot. Viņš meklē mūs, kuri esam gatavi atbildēt uz Viņa aicinājumu ar jaunu sirdi un jaunu garu, ko Viņš mums dāvā.

Un, ja mēs kādreiz jūtamies necienīgi, ja mēs jūtamies kā tas cilvēks bez kāzu tērpa, mums ir jāatceras, ka Dievs pats mums dod šo tērpu. Tas ir Viņa žēlastība, Viņa mīlestība, Viņa piedošana, kas mūs padara cienīgus. Mums vienkārši ir jāatveras Viņam.

Alan, Thao, Ryan — jūsu mīlestība pret Benjaminu ir bijusi kārtējais apliecinājums Dieva mīlestībai. Jūs esat devuši viņam visu, ko varēja dot vecāki. Un tagad viņš ir pie sava Tēva debesīs, pie kāzu svinībām, kur nav vairs sāpju, nav vairs slimību, bet tikai mūžīgais prieks un mīlestība.

Lai Dieva žēlastība, kas mums tiek dota caur Jēzu Kristu, sagatavo mūs visus Viņa svinībām. Lai mūsu sirdis ir atvērtas Viņa aicinājumam. Lai mūsu dzīves ir kāzu tērps, ko mēs ar mīlestību valkājam, lai iepriecinātu mūsu Kungu.

Un, kad mēs atcerēsimies Benjaminu, mēs atcerēsimies viņa maigumu, viņa zinātkāri, viņa gatavību dot. Mēs atcerēsimies, ka viņš ir pie Dieva, pie kāzu svinībām, un ka viņš lūdzas par mums. Lai viņa piemiņa mūs iedvesmo dzīvot tuvāk Dievam un tuvāk viens otram. Āmen.