Vissvētākās Jaunavas Marijas dzimšanas svētki

Paskatieties uz šo vienkāršo, mierīgo attēlu: mazs zēns sēž lidmašīnas krēslā pie paša loga, vieglā pelēkā kapučjakā, un viegli, rāmi pagriežas atpakaļ pret kameru. Viņa skatiens ir tik mierīgs, it kā viņš jau zinātu, ka katrs ceļojums ved kādu drošu mērķi. Aiz mazā ovālā loga plūst spoža gaisma, apspīdot šo kluso mirkli pirms starta. Gandrīz piecpadsmit gadus vecs, viņš pilnīgi dabiski iekārtojas savā vietā, gatavs tam, ko pasaule viņam nesīs. Šodien, kad ir pagājuši divi mēneši kopš trīspadsmitā jūnija, kad mūsu dārgais Benjamins Vo devās uz Debesu mājām, mēs esam sapulcējušies šeit, lai šajā rāmajā gaismā saklausītu to, ko Dievs mums saka šodien – Vissvētākās Jaunavas Marijas dzimšanas dienā.

Svētie Raksti mūs aizved uz neiespējamām vietām, uz mazām pilsētiņām un garos, šķietami bezgalīgos dzimtas kokos. Pravietis Mihejs saka: „Tu, Bētleme Efrata, esi par mazu, lai būtu starp Jūdas tūkstošiem; no tevis man nāks tas, kuršvaldīs Israēlā.” Dievam patīk sākt mazumā. Viņš neizvēlas lielākās pilsētas vai skalu troksni; Viņš izvēlas mazu ciematiņu, klusas mājas un jaunu meiteni vārdā Marija. Un Mateja evaņģēlijs mums priekšā noliek garu un blīvu rindiņu ar vārdiem – Ābrahāms dzemdināja Īzāku, Īzāks Jēkabu, un tā tālāk, paaudžu paaudzēs, cauri trimdām, cauri kļūdām, cauri klusumam un gaidām, līdz beidzot šajā garajā ķēdē piedzimst Jēzus, kurš tiek saukts par Kristu un kura vārds ir Imanuēls: Dievs ar mums.

Alan, Thao, Raien, es zinu, cik smags mēdz būt šis klusums, kad jūs atskatāties uz pašu ģimenes vēsturi, uz tām lapām, kuras šķita tik skaistas un kuras tagad šķiet pēkšņi aizvērtas pirms laika. Jūs skatāties uz Benjamina vietu, uz viņa brilliantajiem kodiem, uz viņa Github repozitoriju, kur viņš spēlējās ar DevOps, mākoņtehnoloģijām un savām sapņu lidmašīnām. Jūs atceraties, ar kādu smaidu viņš runāja par savu paša izdomāto aviokompāniju „con chim airlines”, kā viņš klusām un priecīgi gigināja, stāstot par debesīm un putniem. Viņš bija zēns ar neticami dziļu prātu, bet vēl jo vairāk – ar bezgala maigu sirdi.

Atcerieties to brīdi, kas parāda, kas bija Benjamins. Kad viņa onkulis Viljams cieta no smagiem insultiem, piecpadsmit gadus vecais Benjamins, pilnīgi bez jebkāda mudinājuma, pateica saviem vecākiem, ka viņš ir gatavs atdot visu savu krājkasīti, visu, kas viņam piederēja, lai palīdzētu onkulim. Viņš to neiztukšoja, tas nebija vajadzīgs, jo onkulim bija apdrošināšana, bet pati vēlme... tā pilnīgā gatavība atdot visu, kas tev ir, bez rezerves, bez skaudības... tā ir Kristus sirds. Tā ir mīlestība, kas neskaita ieguvumus.

Un šeit, šajā brīdī, es gribu pieskarties tam akmenim, ko daudzi vecāki un mīlošie nēsā savās krūtīs pilnīgā klusumklasē. Ja jūsu sirdīs kādreiz iezogas nakts čuksts, kas jautā: „Vai mēs varējur darīt vairāk? Vai mēs kaut ko palaidām garām? Vai mēs esam pie kaut kā vainīgi?” – es lūdzu jūs, klausieties Dieva vārdā šodien. Slimība nav sods. Tā nav jūsu vainas dēļ. Nekāda modrība, nekāda pasaules gādība nebūtu varējusi novērst to, kas notika. Dievs neapsūdz jūs, un jums nav tiesību apsūdzēt pašiem sevi. Jūs esat mīlējuši Benjaminu ar katru sava elpas vilcienu. Jūs esat bijuši viņa pasaule.

Paskatieties uz Jēzus cilts koku Mateja evaņģēlijā. Tur ir svētie un grēcinieki, tur ir ķēniņi un vienkārši ļaudis, tur ir brūces un sāpes, un tomēr Dievs vada visu šo garo, sarežģīto ceļu līdz pat Imanuēlam – „Dievs ir ar mums”. Dievs nav tālu no jūsu asarām. Atcerieties to sapni, ko Alans redzēja divdesmit piektajā jūnijā, kad Benjamins stāvēja pie durvīm, zaļos shortos, vesels un stiprs, un teica: „Ba, testu es jau izturēju, es varu elpot normāli... ko tu uztraucies?” Jā, dārgais Benjamin, tu elpo brīvībā. Tu esi pie tā galda, ko mēs saucam par Debesu mielastu, kopā ar citiem jaunajiem svētajiem, kas devušies mājās agrā pavasarī.

Raien, mans dārgais, tu esi bijis Benjamina labākais draugls, viņa brālis, viņa līdzgaitnieks visos ceļojumos no Romas līdz Tokijai. Tu zini, cik ļoti viņš tevi mīlēja. Kad tu skaties uz viņa piemiņu, kad tu domā par lidmašīnām un nākotni, zini, ka tavs brālis nav tālu. Viņš skatās uz tevi ar smaidu, ar to pašu maigo miera zīmi, ko viņš rādīja lidostas krēslā. Esi drosmīgs. Nes viņa gaismu uz priekšu.

Un ko mēs šodien varam paņemt līdzi no šī altāra? Šodien, kad mēs pieminam Vissvākās Jaunavas Marijas dzimšanu, mēs pieminam rītu, kad pasaule uzzināja, ka gaisma ir tuvu. Izvediet šo gaismu sev līdzi. Izdariet šodien vienu mazu, pavisam klusu lietu Benjamina vārdā – pasmaidiet kādam, kurš ir vientuļš, palīdziet bez trokšņa, nododiet tālāk to labestību, ko viņš nesa sevī. Ļaujiet viņa mīlestībai turpināt plūst caur jums.

Benjamin, dārgais zēn, mēs tevi mīlam. Lūdzies par saviem vecākiem, par savu brāli Raienu, par visiem, kas tevi mīl. Mēs zinām, ka Dievs ir ar mums, un ka mūsu ceļi reiz krustosies tur, kur vairs nav ne slimību, ne asaru. Āmen.