23. svētdiena pēc Vasarsvētkiem

Paskatieties uz šo vienkāršo ainu: lidostas terminālī, starp aizņemtiem ceļotājiem un steidzīgām soļu skaņām, sēž divi brāļi. Benjamins, gandrīz piecpadsmit gadus vecs, ar savu Lakers kreklu un smaidu, kas atklāj breketes, paceļ roku mierīgā miera zīmē. Blakus viņam māsīca ar prieku raugās kamerā. Tajā brīdī viņš nav ne slimnieks, ne kāds, kam jācīnās ar dzīves neparedzamību. Viņš ir vienkārši zēns, kurš bauda ceļojumu, zēns, kurš mīl lidmašīnas, zēns, kura sirds ir atvērta pasaulei. Šodien, kad ir pagājuši divi mēneši kopš 13. jūnija, kad mūsu dārgais Benjamins Vo devās uz Debesu mājām, mēs esam šeit, lai šajā mierīgajā atmiņā atrastu kaut ko vairāk nekā tikai skumjas. Mēs esam šeit, lai atrastu patiesību par to, kas mēs esam viens otram un kas mēs esam Dievam.

Šodienas Svētie Raksti mūs ved uz kādu ļoti konkrētu, reālu vietu. Ecēhiēla grāmatā Dievs saka: „Tu, cilvēka bērns, Es tevi esmu iecēlis par sargu Israēla namam.” Tas ir uzdevums, kas izklausās smags, gandrīz neiespējams. Būt sargam – tas nozīmē redzēt to, ko citi neredz, brīdināt par to, kas tuvojas, būt modram, kad visi citi guļ. Alan, Thao, Raien, es zinu, ka pēdējos mēnešos un gados jūs esat bijuši šie sargi. Jūs esat sargājuši, mīlējuši un rūpējušies ar visu savu būtību. Jūs esat bijuši Benjamina sargi, un viņš – savā klusajā, dziļajā veidā – bija sargs jums. Viņa mīlestība pret jums nebija vāja; tā bija kā siena, kas sargāja jūsu ģimenes iekšējo pasauli. Kad viņš vēlējās atdot visu savu krājkasīti onkulim Viljamam, viņš nerīkojās kā bērns, kurš nesaprot naudas vērtību; viņš rīkojās kā sargs, kurš redzēja brāļa vajadzību un gribēja to aizpildīt ar visu, kas viņam piederēja. Tas bija viņa sirds žests – nesalaužams, nepārspējams, patiess.

Bet es vēlos ar jums parunāt par to, ko nozīmē būt sargam, kad sirds ir salauzta. Daudzi no jums, kas šodien klausās, nes sevī šo smago nastu – jautājumu: „Vai es varēju darīt vairāk? Vai es kaut ko palaidu garām?” Es lūdzu jūs, nolieciet šo nastu pie altāra. Jēzus vārdi atbild uz šo sirdsapziņas pārmetumu tikpat skaidri kā toreiz, kad Viņš runāja par neredzīgo vīru: „Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki.” Slimība, ciešanas, zaudējums – tas nav sods un tas nav jūsu vainas dēļ. Dievs nav tas, kurš soda. Dievs ir tas, kurš raud kopā ar jums. Ja kāds jums ir teicis vai ja jūs paši sev esat teikuši, ka esat pie kaut kā vainīgi, tā ir melīga balss. Atmetiet to. Jūs esat mīlējuši, jūs esat cīnījušies, jūs esat bijuši klāt. Tas ir viss, ko cilvēks var darīt. Un tas ir viss, ko Dievs prasa.

Evaņģēlijā Jēzus mums dod norādījumus, kā risināt konfliktus: „Ja tavs brālis grēko pret tevi, ej un izrunājies ar viņu starp tevi un viņu vienu.” Bet tad Viņš pasaka kaut ko vēl dziļāku: „Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.” Šie vārdi ir kā gaisma, kas ienāk tumšā istabā. Jēzus ne saka: „Es esmu tur, kur viss ir kārtībā.” Viņš saka: „Es esmu tur, kur jūs esat kopā.” Kad jūs sēžat pie vakariņu galda, kad jūs atceraties Benjamina vēlmi radīt „con chim airlines”, kad jūs runājat par viņa sapņiem vai kad jūs vienkārši klusējat, jo sāpes ir pārāk lielas – Viņš ir tur. Viņš ir jūsu vidū. Viņš ir tas trešais, kas sēž starp jums, kad jūs skumstat par to, kā nebūs. Viņš ir tas, kurš dzird katru jūsu kluso nopūtu.

Es domāju par to sapni, ko Alans piedzīvoja 25. jūnijā. Benjamins stāvēja pie durvīm, stiprs, vesels, zaļos šortos. Viņš teica: „Ba, es esmu izturējis visus testus. Es varu elpot.” Cik dziļa un skaista ir šī atziņa. „Es varu elpot.” Mēs, kas esam šeit, bieži jūtamies, ka mums trūkst gaisa, ka sēras mūs žņaudz. Bet Benjamins, mūsu dārgais Benjamins, ir vietā, kur viņš elpo pilnīgā brīvībā. Viņš ir „Banquet of Heaven” – Debesu mielastā. Viņš nav prom; viņš ir citā stāvoklī, kur vairs nav ne slimības, ne baiļu, ne šaubu. Un viņš saka jums to pašu, ko teica sapnī: „Nekas, es jūs vērošu.” Viņš vēro jūs nevis ar skumjām, bet ar to pašu maigo, mīlošo smaidu, kādu mēs redzējām fotogrāfijās. Viņš vēro, kā jūs dzīvojat, kā jūs mīlat, kā jūs esat kopā. Viņš ir jūsu aizbildnis.

Svētais Pāvils mums atgādina šodienas otrajā lasījumā: „Neesiet nevienam parādā neko, izņemot mīlestību.” Cik tas ir vienkārši un cik tas ir grūti. Mēs bieži jūtamies parādā pasaulei, parādā pagātnei, parādā tam, ko esam zaudējuši. Bet vienīgais parāds, ko mums ir jāatdod, ir mīlestība. Mīlestība pret otru, mīlestība pret savu brāli, mīlestība pret savu ģimeni. Raien, tu esi bijis brālis, par kuru var tikai sapņot. Tu esi bijis Benjamina līdzgaitnieks visos viņa ceļojumos. Tu esi tas, kurš turpina viņa gaismu. Esi drosmīgs. Esi tāds pats „con chim” – putns, kas tiecas augšup. Benjamins ir ar tevi. Viņš ir tavā sirdī, tavās atmiņās, un viņš priecājas par katru tavu soli. Kad tu jūties vientuļš, atceries: „Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu.” Jūs ar Benjaminu vienmēr esat kopā Kristū.

Es gribu, lai jūs zināt, ka Benjamina mīlestība turpina darboties. Tā aka Vjetnamā, tas „Giếng Gioan Baotixita”, nav tikai ūdens avots. Tas ir dzīvības avots, kas plūst no viņa sirds. Tas ir veids, kā viņa „Lielais okeāns” – viņa vidējā vārda Đại Dương nozīme – turpina veldzēt tos, kam tas ir nepieciešams. Kad jūs jūtaties izsīkuši, atcerieties, ka šī aka turpina dot. Tāpat arī jūs. Jūsu mīlestība, jūsu dzīve, jūsu atmiņas – tas viss ir kā avots, kas nekad neizsīkst. Jūs neesat pie ne kā vainīgi. Jūs esat svētīti, ka jums bija šāds dēls, un jūs esat svētīti, ka viņš joprojām ir jūsu ģimenes daļa.

Kā mēs varam šodien turpināt dzīvot? Jēzus mums saka: „Harden not your hearts” – necietiniet savas sirdis. Tas ir visgrūtākais uzdevums, kad esam sāpināti. Mēs gribam aizvērties, gribam uzbūvēt sienas, lai mūs vairs nevarētu ievainot. Bet Jēzus saka: „Esiet atvērti.” Atveriet savas sirdis viens otram. Atveriet savas sirdis priekam, pat ja tas ir jaukts ar asarām. Atveriet savas sirdis Dievam, kurš ir jūsu vidū. Šodien, kad jūs iziesiet pa šīm durvīm, izdariet vienu mazu, apzinātu lietu, kas izstaro Dieva mīlestību. Varbūt tas ir vārds kādam, kurš skumst. Varbūt tas ir laiks, ko pavadāt kopā ar kādu, kuram tas ir nepieciešams. Varbūt tas ir vienkāršs smaids, kas atgādina par Benjamina smaidu. Dariet to klusi, bez lieka trokšņa, Benjamina vārdā. Tas ir tas, ko viņš gribētu. Viņš gribētu, lai jūs dzīvojat. Viņš gribētu, lai jūs mīlat. Viņš gribētu, lai jūs elpojat.

Benjamins Vo, dārgais Ben, paldies tev par to, ka tu mums parādīji, ko nozīmē dzīvot ar atvērtu sirdi. Tu esi mājās pie Dieva, kur vairs nav nekādu testu, kur vairs nav nekādu sāpju, kur ir tikai mūžīgais prieks. Lūdzies par saviem vecākiem, par savu brāli Raienu, par visiem, kas tevi mīlēja. Palīdzi mums atrast to Dieva mieru, kas ir augstāks par katru saprašanu. Un mēs zinām, ka kādu dienu, kad mūsu ceļojums būs galā, mēs visi atkal būsim kopā tajā vietā, kur mīlestība nekad nebeidzas. Āmen.