Parastās laika 22. nedēļas piektdiena

Iedomājieties uz mirkli klusu pēcpusdienu, sauli spīdot caur logu, un mazais zēns, Benjamins, sēž pie galda, pilnībā iegrimis savā pasaulē. Viņa priekšā nav rotaļlietu kaudzes, bet gan skaitļi, formulas, varbūt pat koda rindiņas, ko viņš ir iemācījies no sava tēva. Viņa seja ir koncentrēta, bet acīs mirdz tā īpašā, neaptveramā ziņkārība, kas piemīt tikai dažiem. Šī ir tā Benjamina pasaule, ko mēs atcerēsimies – pasaule, kurā prāts un sirds strādāja kopā, kur viņš spēja izprast sarežģītākās lietas ar tādu vieglumu, kas pārsteidza pat pieaugušos.

Šodien mēs esam šeit kopā, lai dalītos sāpēs un cerībā. Ir pagājuši divi mēneši kopš 13. jūnija, kopš mūsu dārgais Benjamins Vo atstāja šo pasauli. Divi mēneši. Pasaule turpina griezties, laiks iet uz priekšu, bet jūsu mājās, Alan un Thao, Raien, klusums ir kļuvis dziļāks. Tas nav vienkārši klusums; tas ir tukšums, kurā jūs meklējat Benjamina balsi, viņa smieklus, viņa klātbūtni. Jūs meklējat to, ko vairs nevar atrast. Un tas ir smagi. Ir tik ļoti smagi.

Mums ir jārunā patiesība. Sēras pēc bērna nav kaut kas, ko var „pārdzīvot” divos mēnešos. Tās ir dziļas rētas, kas paliek uz mūžu. Mēs nedrīkstam steigties pāri šīm sāpēm, nedrīkstam izlikties, ka viss ir kārtībā. Jūsu sāpes ir reālas, un tās ir mīlestības cena. Mīlestības cena, kas bija un joprojām ir milzīga, pret zēnu, kurš tik daudz nozīmēja jums un mums visiem.

Šodienas Svētie Raksti mums piedāvā divus attēlus, kas šķietami ir pilnīgi atšķirīgi, bet kuriem ir dziļa saikne ar mūsu pieredzi. Pirmais ir no Svētā Pāvila Pirmās vēstules korintiešiem: „Šādi mums būtu jāuztver mūs pašus: kā Kristus kalpus un Dieva noslēpumu pārvaldniekus. No pārvaldniekiem prasa, lai tie būtu uzticami.” Un otrs, no Evaņģēlija pēc Lūkas: Jēzus saka par sevi un saviem mācekļiem, kad viņam jautā, kāpēc viņi nedarbojas kā citi: „Vai jūs varat likt līgavas viesiem gavēt, kamēr līgavainis ir kopā ar viņiem? Bet nāks dienas, kad līgavainis viņiem tiks atņemts, un tad viņi gavēs.”

Pāvils runā par uzticību. Kādiem mums jābūt, kādiem mums jācenšas būt savā dzīvē? Kā „pārvaldniekiem”. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mums ir uzticēti kaut kādi dārgumi, kaut kādas atbildības. Un mums ir jāparāda, ka mēs tos saudzējam, ka mēs tos kopjam, ka mēs tos audzējam. Pāvils saka, ka viņš pats sevi netiesā. Viņš neuztraucas par to, kā cilvēki viņu vērtē. Viņš zina, ka galvenais tiesnesis ir Kungs. „Jo Viņš atklās to, kas slēpts tumsā, un atklās sirds nodomus.”

Un šeit mēs pieskaramies kaut kam ļoti svarīgam, kad runājam par Benjamina dzīvi. Viņa dzīve bija pilna ar to, ko mēs varētu saukt par „Dieva noslēpumu pārvaldīšanu”. Viņa prāts, viņa spēja saprast sarežģītās lietas, viņa zinātkāre – tas viss bija dāvana. Un viņš šo dāvanu izmantoja. Viņš ne tikai mācījās, bet viņš *rada*. Viņš pētīja mākslīgo intelektu, DevOps, mākoņtehnoloģijas – lietas, kas daudziem no mums šķiet svešas un sarežģītas. Viņš to darīja ar tādu vieglumu, ar tādu aizrautību, ka tas bija kā skatīties uz meistara darbu. Viņš nebija tikai skolnieks; viņš bija jauns pārvaldnieks, kurš ar savām spējām darīja kaut ko ievērojamu.

Bet Pāvils saka arī: „Tas, kas mani tiesā, ir Kungs.” Un tas ir tas, kas mums visiem ir jāatceras, īpaši tad, kad mēs saskaramies ar sāpēm un zaudējumiem. Mēs varam sevi tiesāt, mēs varam meklēt cēloņus, mēs varam vainot sevi vai citus. Bet Pāvils mūs aicina atbrīvoties no šīs cilvēciskās tiesāšanas. Viņš saka, ka viss tiks atklāts „tajā laikā”, kad Kungs nāks. Un tad „ikviens saņems uzslavu no Dieva”.

Alan, Thao – es zinu, ka šajos divos mēnešos ir bijuši brīži, kad jūs esat jautājuši sev: „Vai mēs izdarījām visu? Vai mēs pamanījām kaut ko? Vai mēs varējām darīt kaut ko citu?” Šie jautājumi ir dabiska daļa no sērām, bet tie ir arī smags akmens, ko mēs nēsājam savās sirdīs. Atcerieties Jēzus vārdus, kad Viņam jautāja par vīru, kurš bija neredzīgs no dzimšanas: „Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki.” Šī slimība, šīs sāpes, šis zaudējums – tas nav sods. Tas nav jūsu vaina. Dievs nesūta slimības, lai sodītu savus bērnus. Jūs bijāt Benjamina „pārvaldnieki” – jūs viņam devāt visu, ko varējāt: mīlestību, rūpes, atbalstu, iespēju attīstīt savas spējas. Jūs bijāt uzticīgi savam aicinājumam, un tas ir viss, ko Dievs prasa.

Un tad mums ir šis Evaņģēlija fragments. Jēzus runā par līgavas viesiem un līgavaini. „Vai jūs varat likt līgavas viesiem gavēt, kamēr līgavainis ir kopā ar viņiem?” Jēzus saka, ka viņa klātbūtne ir kā svētki. Viņa klātbūtne ir prieks. Viņa klātbūtne ir pilnība. Un tas ir tas, ko Benjamins piedzīvoja savā dzīvē, lai arī cik īsa tā būtu. Viņš piedzīvoja Dieva klātbūtni, viņš piedzīvoja mīlestību, viņš piedzīvoja prieku. Viņš bija kā viens no tiem līgavas viesiem, kuri bauda svētkus, jo līgavainis ir klāt.

Bet Jēzus arī saka: „Bet nāks dienas, kad līgavainis viņiem tiks atņemts, un tad viņi gavēs.” Šie vārdi ir tik sāpīgi spēcīgi šodien. Mūsu „līgavainis” – mūsu dārgais Benjamins – mums tika „atņemts”. Viņš aizgāja. Un tagad mēs esam tie, kas paliek, un mēs gavējam. Mēs gavējam nevis tāpēc, ka mēs būtu slikti vai ka Dievs mūs sodītu, bet tāpēc, ka mīlestība ir radījusi tukšumu. Mūsu gavēšana ir mūsu mīlestības atspulgs.

Bet Evaņģēlijs turpina: „Un Viņš tiem pastāstīja līdzību: neviens neplēš gabalu no jauna tērpa, lai ielāpītu vecu. Citādi gan jauno saplēstu, un gabals no jaunā nederētu pie vecā. Un neviens nelej jaunu vīnu vecos traukos. Citādi jaunais vīns saplēstu traukus, un vīns izlietu, un trauki būtu sabojāti. Bet jaunu vīnu lej svaigos traukos. Un neviens, kas dzēris vecu vīnu, negrib jaunu, jo saka: vecais ir labāks.”

Šie vārdi ir par pārmaiņām. Par to, ka Dieva valstība, Dieva darbība pasaulē, ir kaut kas jauns, kaut kas, kas neiederas vecajos rāmjos. Un Benjamina dzīve, lai arī īsa, bija piemērs šim jaunajam. Viņš bija kā tas „jaunais vīns”, kurš neiederas „vecajos traukos”. Viņa domāšanas veids, viņa spēja saskatīt lietas no cita skatupunkta, viņa dziļā cieņa pret vecākiem – tas viss bija kaut kas jauns un svaigs. Viņa tētis Alans rakstīja par sapni, kurā Benjamins stāvēja pie durvīm, jautājot: „Tēt, kāpēc ar mani tas notika?” Un Alans viņu apskāva. Un tad Benjamins teica: „Nekas, es jūs vērošu.” Šie vārdi ir kā jauns vīns, kas plūst no veca trauka, mainot tā saturu. Viņš ir aizgājis, bet viņa mīlestība, viņa klātbūtne – tā joprojām ir ar mums.

Benjamins bija zēns ar brīnišķīgu prātu, bet vēl brīnišķīgāku sirdi. Viņa tētis rakstīja par to, kā Benjamins, vēl būdams pavisam jauns, piedāvāja visu savu krājkasīti, lai palīdzētu onkulim Viljamam pēc viņa insultiem. Viņš to nedarīja, lai kādu iepriecētu vai lai kāds viņu slavētu. Viņš to piedāvāja no sirds. Viņš bija gatavs atdot visu, kas viņam piederēja, lai palīdzētu citam. Tas ir tas „jaunais vīns” – nesavtība, mīlestība, gatavība upurēt. Tas ir tas, ko Jēzus mums māca. Un Benjamins to prata.

Viņa vidējais vārds bija Đại Dương, kas nozīmē „Lielais okeāns”. Un šodien mēs redzam, ka šis „lielais okeāns” ir kļuvis par cerības avotu. Kāds ģimenes draugs, godinot Benjamina piemiņu, ir ziedojis ūdens urbumu Cà Mau provincē, Vjetnamā. Šis „Mīlestības aka” dod tīru ūdeni tiem, kam tā visvairāk nepieciešama. Tas ir Benjamina mantojums – nevis sāpes, bet dzīvība. Nevis tukšums, bet cerība. Viņa mīlestība turpina plūst, kā tas lielais okeāns, uz kuru norāda viņa vārds.

Alan, Thao, Raien – jūs neesat vieni. Jūs esat daļa no šī „lielā okeāna” mīlestības. Benjamins joprojām ir ar jums. Viņš ir jūsu sirdīs, jūsu atmiņās, un viņš ir jūsu aizbildnis debesīs. Viņš redz jūsu sāpes, bet viņš arī redz jūsu spēku. Viņš redz jūsu mīlestību, un viņš to sargā.

Ko mēs varam paņemt līdzi šodien, izejot pa šīm durvīm? Pāvils mums saka: „Esiet uzticīgi.” Jēzus saka: „Kad līgavainis tiks atņemts, tad gavēsiet.” Tas nenozīmē, ka mums ir jādzīvo skumjās. Tas nozīmē, ka mēs varam pieņemt dzīvi ar visām tās sāpēm un zaudējumiem, bet vienlaikus arī ar cerību. Mēs varam pieņemt „jauno vīnu”, kas ir Dieva klātbūtne mūsu dzīvē, pat tad, kad mūsu „vecie trauki” ir saplaisājuši. Šodien izdariet vienu mazu, apzinātu lietu, kas izstaro Dieva mīlestību. Varbūt tas ir vārds kādam, kurš skumst. Varbūt tas ir laiks, ko pavadāt kopā ar kādu, kuram tas ir nepieciešams. Varbūt tas ir vienkāršs smaids, kas atgādina par Benjamina smaidu.

Benjamin Vo, dārgais Ben, paldies tev par tavu spožo prātu un tavu maigo sirdi. Paldies par to, ka tu parādīji mums, ko nozīmē būt uzticīgam Dieva noslēpumiem un ko nozīmē būt kā „jaunam vīnam”, kas nes sevī cerību un mīlestību. Tu esi tagad pie Līgavaiņa, kur nav vairs sāpju, nav vairs zaudējumu, bet tikai mūžīgais prieks. Lūdzies par mums, lai mēs arī spētu būt uzticīgi savam aicinājumam un lai mūsu dzīves nestu cerību citiem.

Lai Dieva miers, kas ir augstāks par katru saprašanu, pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. Āmen.